Stīvens Līkoks - IZĢĒRBTIE DŽENTLMEŅI

Pieķēris ar roku pie sāniem, Grigss apstājās un atspiedās pret laternas stabu.

«Protams, skotiski man neiznāk tā kā Harijam Loderam,» viņš atkārtoja.

Tā tiešām arī bija. Viņam nepadevās skolu izruna, viņš neprata atdarināt mistera Lodera skanīgo, sulīgo balsi un jautri starojošo vaigu, un smieklos zibošās acenes, un viņam neizdevās apspēlēt nedz tāfeli, nedz «maziņo krīta gaba- linu» — īstenībā viņš neprata neko. Viņam būtu pielicis pa­teikt: «Harijs Loders . . .» — atspiesties pret laternas stabu un smieties, cik jaudas.

Tomēr, par spīli visam, cilvēki iecirtīgi jaucas iekšā sa­runās, stāstīdami dažādus atgadījumus. Nav nekā briesmī­gāka par vienu lādu stāstītāju diletantu pie pusdienu galda — ja nu varbūt vienīgi divi tādi stāstītāji. 1 Pēc tam kad trīs gadījumi ir pastāstīti, pie galda iestājas neomulīgs klusums, kad visi klātesošie zina, ka ikkatrs pūlas un neparko nevar atcerēties vēl kādu piemērotu anekdoti. Kompānijai tikmēr nav miera, kamēr kāds solīds un prātīgs kungs pagriežas pret savu blakussēdētāju un uzrunā viņu: «Galu galā nav šaubu, ka sausais likums tiks pieņemts, vai nu tas mums patīk vai ne.» Vist klusībā nosaka: «Paldies dievam!» — un sabiedrība atkal jūtas laimīga un apmierināta tik ilgi, līdz viens no dižajiem stāstītājiem «atceras vēl kādu gadījumu» un laiž vaļā.

Tomēr visbriesmīgākais laikam ir kautrīgais stāstītājs, „ kuru māc bažas, vai tikai kāds jau nav dzirdējis to, ko viņš . gatavojas celt priekšā. Viņš uzbrūk jums šādā viltīgi pie­sardzīgā veidā:

«Nesen, braucot uz Bermudām, man pastāslīja ļoti inte­resantu gadījumu . . .» Viņš brīdi klusē, viņa sejas izteiksme pauž zināmas šaubas. «Bet jūs varbūt jau esat to dzirdējis?»

«Nē, nē, es nekad neesmu bijis Bermudās. Turpiniet vien!»

«Nu, tas ir stāsls par cilvēku, kas vienziem aizbraucis uz Bermudām ārstēt reimatismu . . . Bet varbūt jūs tomēr esat to dzirdējis?»

«Nē jel, nē.»

, «Nu, viņu briesmīgi mocījis reimatisms, un viņš aizbraucis uz Bermudām ārstēties. Ieradies viesnīcā, viņš uzrunājis portjē . . . Varbūt jūs tomēr zināt to?»

«Nē, nē, turpiniet vien!»

«Nu, viņš saka klerkam: «Es gribētu istabu ar skatu uz jūru . . .» Bet varbūt …»

*

Visprātīgākais butu partraukt stāstītāju tieši šaja vieta. Pateikt viņam mierīgi un stingri: «Jā, esmu dzirdējis šo stāstu. Man tas patīk kopš tā laika', kad tas 1878. gadā tika publicēts «Titbitā», un es to izlasu ikreiz, kad gadās izdevība. Stāstiet vien tālāk, es atlaidīšos ērtāk, aizvēršu acis un mīļu- prāt paklausīšos.»

Taču dziļais pamats, uz kuru balstās tas, ko mēs saucam par humoru, atklājas tikai tiem nedaudzajiem, kuri vai nu nejauši, vai apzināti ir domājuši par to. Pasaules tautu humors tā labākajās un cēlākajās izpausmēs varbūt ir dižākais cil­vēces sasniegums. Runa te ir nevis par smiešanos līdz krampjiem, kad klauns vai par nēģeri nogrimējies varietē aktieris plēš jokus, bet gan par īsti lielu humoru, kas reizi vai — labākajā gadījumā — divas reizes vienas paaudzes mūžā apgaismo un paceļ augstumos mūsu literatūru. Šo humoru vairs nerada tikai ar trikiem un kalambūriem vai bezjēdzīgām izdarībām, kuras mums liekas smieklīgas. Tā saknes slēpj dziļāki dzīves kontrasti: dīvainā neatbilstība starp mūsu centieniem un veikumu, šodienas dedzīgās un nepiepildītās vēlmes, kas rīt pārvēršas par nenozīmīgiem sīkumiem, dzeldējošās sāpes un sūrās bēdas, kuras pierimst laika ritējumā, līdz mēs, atskatoties uz noieto ceļu, pārlū­kojam savu pagātni kā sirmgalvji, kas, jaukdami asaras ar smaidiem, atceras niknos bērnu dienu ķīviņus. Un tad smiek­līgais — tā plašākā izpratnē — saplūst ar patētisko vienā veselumā, lai simbolizētu, kā jau tas mēdz būt katrā laik­metā, asaru un smieklu sajaukumu, kas ir mūsu mantojuma daļa šīspasaules gaitās.

Mēs panācām, ka drīkstam intervēt Dižo Aktieri — bet tas, jāsaka, bija bezgala grūti — viņa bibliotēkas klusumā. Viņš sēdēja dziļā atzveltnes krēslā un bija tā savu domu pārņemts, ka nemanīja mūsu tuvošanos. Viņam klēpī gulēja viņa paša kabinetfotogrāfija. Viņš lūkojās tajā, it kā mēģinātu izdi­bināt tās neizdibināmo noslēpumu. Mēs paguvām ievērot skaistu fologravīru, kas stāvēja uz galda turpat viņam pie rokas, bet auklā pie griestiem karājās lielisks Aktiera pasteļ- portrets. Tikai tad, kad bijām apsēdušies un izņēmuši pie­zīmju grāmatiņas, Dižais Aktieris pacēla acis.

— Intervija? — viņš jautāja, un mēs ar sāpēm saklausījām noguruma pieskaņu viņa balsī. — Vēl viena intervija!

Mēs paklanījāmies.

— Reklāma! — viņš murmināja vairāk sev nekā mums. — Reklāma! Kālab mums vienmēr uzspiež reklāmu?

Mēs atvainodamies paskaidrojām, ka nedomājam paziņot atklātībā vai iespiest kaut vienu vienīgu vārdu.

— Ko? — iesaucās Dižais Aktieris. — Nedomājat iespiest? Nedomājat paziņot atklātībai? Tad kāda …

Mēs paskaidrojām, ka nedarīsim to bez viņa piekrišanas.

— Ak tā, — viņš gurdi novilka, — bez manas piekriša­nas . . . Jā, jā, esmu spiests piekrist. Pasaule to prasa. Publi­cējiet, drukājiet visu, kas jums tīk. Esmu vienaldzīgs pret uz­slavām, man nerūp slava. Nākamās paaudzes novērtēs mani. Bel, — viņš jau mundrāk piebilda, — laikus atsūtiet man ko­rektūru, lai es varētu izdarīt nepieciešamos grozījumus.

Mēs piekrītoši palocījām galvu.

— Bet tagad, — mēs sākām, — vai mēs drīkstam uzdot dažus jautājumus ar jūsu meistarību? Un pirmām kār­tam — kurā dramaturģijas nozarē, pēc jūsu domām, jūsu ģēnijs izpaužas visspilgtāk — traģēdijā vai komēdijā?

— Abās, — atbildēja Dižais Aktieris.

— Tātad jūs neizceļaties, — mēs turpinājām, — nevienā no tām?

— Es izceļos kā vienā, tā otrā, — viņš atbildēja.

— Atvainojiet, — mēs sacījām, — mēs neizteicāmies pie­liekami skaidri. Mēs gribējām teikt — ja to formulējam ļoti vienkārši—, ka jūs neuzskatāt savu tēlojumu vienā žanrā par spilgtāku nekā otrā.

— Nebūt ne, — sacīja Dižais Aktieris, izstiepdams roku uz priekšu lieliskā žestā, kuru mēs pazinām un apbrīnojām jau gadiem ilgi, un vienlaikus atmezdams atpakaļ savu lauvas galvu tā, ka lauvas krēpes atsedza viņa lauvas pieri. — Nebūt ne. Esmu vienlīdz stiprs abos žanros. Mans ģēnijs prasa vienlaikus gan traģēdiju, gan komēdiju.

— Ak tā, — mēs sacījām, it kā mums zvīņas būtu nokri­tušas no acīm, — tātad šī iemesla dēļ jūs gatavojaties ie­miesot Šekspīra varoņus?

Dižais Aklieris sarauca pieri.

— Pareizāk būtu teikt, — viņš iebilda, — ka Šekspīra varoņi liks iemiesoti manī.

— Prolams, protams, — mēs nomurminājām, nokaunē­jušies paši par savu muļķību.

— Es tēlošu Hamletu, — turpināja Dižais Aktieris. — At­ļaušos apgalvot, ka tas būs pilnīgi jauns Hamlets.

— Jauns Hamlets! — mēs jūsmīgi iesaucāmies. — Jauns Hamlets! Vai tas ir iespējams?

— Pilnīgi, — atbildēja Dižais Aktieris, atkal nopurinādams savu lauvas galvu. — Es ziedoju šīs lomas iepazīšanai daudzus gadus. Hamleta lomas skaidrojums līdz šim ir bijis aplams.

Mēs sēdējām apstulbuši.

— Līdz šim visi aktieri, — turpināja Dižais Aktieris, — jeb, es teiktu, visi tā sauktie aktieri — es domāju visus tos, kuri mēģinājuši spēlēt šo lomu pirms manis, — ir atveidojuši Hamletu pilnīgi nepareizi. Viņi to atveidojuši melnā samtā tērptu.