Stīvens Līkoks - IZĢĒRBTIE DŽENTLMEŅI

Brīdi misters Bats klusēja, kādam varētu likties, ka viņam acīs sariesušās asaras. Bet, ja tā bija, tad viņa brilles vēlīgi staroja kā saulīte caur aprīļa lietu. Viņš alstāja mani un iegāja garderobē.

Līdzko viņš bija ārā no zāles, ienāca kāds svešinieks, lēnīgs pamaza auguma vīrietis ar vajāta cilvēka sejas iz­teiksmi. Viņš ienāca zaglīgiem soļiem un bažīgi palūkojās visapkārt.

— Vai misters Bats ir klubā? — viņš čukstus jautāja zāles pārzinim.

— Jā, ser, viņš nupat iegāja garderobē, ser. Vai man . . .

Bet vīrietis jau bija pagriezies un nozudis aiz parādes

durvīm.

— Kas viņš ir? — es pajautāju.

— Tas, ser, ir jaunais kluba biedrs misters Everlejs- Džonss, — zāles pārzinis atbildēja.

— Vai vēlaties apskatīt veikalu? Bet, lūdzu, ser, — viņš teica.

Tad, pilsētnieciski berzēdams rokas, viņš caur brillēm pievērsa man asu skatienu.

— Tajā kaklā pa kreisi, — viņš norādīja, — jūs varat sameklēt kaut ko interesantu. Mums ir jauni izdevumi sērijā «Universālas zinības no Aristoteļa līdz Arturam Balfuram» — par septiņpadsmit centiem gabalā. Bet varbūt jūs apskatītu «Mirušo autoru panleonu» par desmit centiem gabalā. Mister Sperov! — viņš pasauca. — Parādiet šim džentlmenim mūsu jaunos klasikas izdevumus — desmit centu sērijas.

To pateicis, viņš pamāja ar roku pārdevējam un izmeta mani no prāta.

Citiem vārdiem, viņš momentā bija sapratis, kas es esmu. Man nebija nekādas jēgas pirkt sev Brodvejā salvijzaļu filca cepuri un sportisku kaklasaiti, kas izrotāta ar ripuļiem piecu centu monētas lielumā. Šīs mazās greznumlietiņas nevarēja apslēpt cilvēka dvēseli. Es biju profesors, un viņš to zināja vai vismaz, kā jau profesionālis, spēja uzreiz noprast.

Cilvēks, kam pieder lielākais grāmatu veikals desmit kvar­tālu robežās, nekļūdās klienta vērtējumā. Un viņš, protams, zināja, ka es neesmu nekāds labais profesors. Es biju iegriezies veikalā, kā jau visi profesori mēdz ienākt grāmatu veikalos, gluži tāpat kā lapsenes lido pie vaļējas ievārījuma burkas. Viņš zināja, ka es te grozīšos pāris stundu, maisīšos visiem pa kājām un beidzot nopirkšu kādu lētu izdevumu — Platona «Dialogus» vai Džona Miltona «Prozas darbus», vai Loka «Eseju par cilvēka sapratni», vai kādu citu tamlīdzīgu murgo­jumu.

Kas atliecas uz īstu literāro gaumi — spēju novērtēt pē­dējā mēneša laikā iznākušu pusotra dolāra romānu ar pava­sarīgu apvāku un tango dejotājiem uz titullapas —, tad tās man nebija, un viņš to zināja.

Viņš, protams, nicināja mani. Bet tas jau ir grāmatu tirdz­niecības princips: tāds profesors, kas kaut kur veikala stūrī vandās pa grāmatām, izskatās labi. īstajiem pircējiem tas patīk.

Un tāpēc pat tik mūsdienīgs vadītājs kā misters Seljers pacieta manu klātbūtni kaut kur veikala nostūrī, un tāpēc man bija izdevība novērot viņa apiešanos ar īstajiem pircējiem: šīs apiešanās metodes, jāsaka, bija tik efektīvas, ka ne velti visas izdevniecības uzskata viņu par vienu 110 galvenajiem literatūras balstiem Amerikā.

Man nebūt nenāca prātā stāvēt kaklā un klausīties kā spiegam. Īstenībā mani uzreiz bija ieinteresējis Epiktēta «Prātojumu» jaunais tulkojums. Grāmata bija ļoti rūpīgi ie­spiesta un diezgan labi iesieta un tika piedāvāta par astoņ­padsmit centiem, tāpēc kādu brīdi man stipri kārojās šo grāmatu iegādāties, kaut gan likās, ka prātīgāk būtu vispirms to izšķirstīt.

Es tikko biju pārlasījis pirmās trīs nodaļas, kad manu uzmanību piesaistīja saruna pie letes.

— Vai esat pārliecināts, ka tas ir viņa pats pēdējais ro­māns? — misteram Seljeram jautāja moderni ģērbta sieviete.

— Jā gan, misis Raseljera, — atbildēja veikala vadītājs. — Ticiet man, tas ir pats pēdējais viņa romāns. Faktiski mēs saņēmām šīs grāmatas tikai vakar.

Runājot viņš rādīja uz milzīgā kaudzē sakrautām grāmatām koši zilos un baltos apvākos. Es saskatīju ar lieliem zelta burtiem iespiesto nosaukumu— «Zelta sapņi».

— Jā, jā! — atkārtoja misters Seljers. — Tā ir mistera Slaša pēdējā grāmata. Tai ir lielisks noiets.

— Tad jau labi, — teica dāma. — Zināt, reizēm gadās iekulties ķezā. Pagājušnedēļ es pie jums nopirku divas grā­matas, kas man ļoti iepatikās, un, tikai mājās pārgājusi, es ievēroju, ka tās abas ir vecas, izdotas pirms sešiem mēnešiem.

— Ak vai, misis Raseljera, — teica vadītājs kā atvaino­damies, — man ārkārtīgi žēl! Atļaujiet aizsūtīt pēc grāmatām, un mēs jums apmainīsim tās.

— O, tas nav tik svarīgi, — teica dāma. — Es pati, pro­tams, tās nelasīju. Es atdevu grāmatas kalponei. Viņa varbūt nemaz nepamanīs, ka tās ir tik vecas.

— Jādomā gan, ka nepamanīs, — piekrītoši smaidīdams, piebalsoja misters Seljers. — Protams, kundze, — viņš turpi­nāja, kļūdams runātnīgs kā jau mūsdienīgs grāmatu tirgo­tājs, — tādas kļūmes dažkārt atgadās. Vēl vakar mēs piedzī­vojām ļoti bēdīgu gadījumu. Viens no mūsu vecākajiem klientiem ieskrēja nopirkt grāmatas, ko paņemt līdzi uz tvaikoņa, un, iekāms mēs aptvērām, kas noticis, — viņš acīm­redzot bija izvēlējies grāmatas tikai pēc nosaukumiem, kā daži vīrieši paraduši darīt, — viņš jau bija paņēmis divas pērnā gada grāmatas. Mēs uz karstām pēdām telegrafējām uz tvaikoni, bet diezin vai nebija jau par vēlu.

—Nu, bet šī grāmata? — jautāja dāma, laiski pāršķir­dama lapas. — Vai tā ir laba? Par ko tajā ir?

— Tā ir ārkārtīgi spēcīga, — atbildēja misters Seljers. — Var teikt — meistardarbs. Kritiķi apgalvo, ka tā varbūt pat ir sezonas spēcīgākā grāmata. Tai ir . . . ē . . . — Te misters Seljers ieturēja pauzi, un šajā mirklī viņš atgādināja mani pašu, kad man auditorijā ir jāizskaidro kaut kas, ko es pats nezinu. — Tai ir . . . ē-ē . . . spēks, kā sacīt jāsaka, sevišķi neparasts spēks. Faktiski bez pārspīlējuma var teikt, ka tā ir visspēcīgākā grāmata šajā mēnesī. Patiesi, — viņš piemeti­nāja, — tai ir neparasti panākumi.

— Jums, kā rādās, ir daudz šo grāmatu, — teica dāma.

— O jā, — atbildēja vadītājs. — Pēc šīs grāmatas pastā­vīgi ir pieprasījums. Tā, zināt, izraisīs sensāciju. Patiesību sakot, zināmās aprindās runā, ka šo grāmatu neesot vaja­dzējis . . .

Mistera Seljera balss kļuva tik klusa un lišķīga, ka es neva­rēju sadzirdēt teikuma nobeigumu.

— Patiešām? — iesaucās misis Raseljera. — Nu, tad gan es to ņemu. Jāzina taču, kas tā par grāmatu, par kuru tik daudz runā.

Viņa jau bija sākusi pogāt ciet cimdus un kārtot spalvu boa, ar kuru bija notraukusi no letes lieldienu atklātnītes, kad pēkšņi kaut ko atcerējās.

— Ak, gandrīz vai piemirsu! — viņa teica. — Vai jūs pie viena neaizsūtītu kaut ko uz mājām arī misteram Raseljeram? Viņš brauc atvaļinājumā uz Virdžīniju. Jūs taču zināt, kādas grāmatas viņam patīk, vai ne?

— Kā tad, kundze, — atbildēja vadītājs. — Misters Rasel- jers pa lielākai daļai lasa darbus par . . . par . . . Man šķiet, viņš pērk galvenokārt grāmatas par . . . par . . .

— Par ceļojumiem un tamlīdzīgas, — pateica priekšā dāma.

— Pilnīgi pareizi. Es nešaubos, ka mums ir, — viņš no­rādīja uz leti pa kreisi, — grāmatas, kas patīk misteram Rasel- jēram. — Un viņš norādīja uz veselu rindu glīti izdotu grā­matu.— «Septiņas nedēļas Sahārā» —septiņi dolāri, «Seši mēneši furgonā» — seši piecdesmit neto, «Pēcpusdienas vēršu pajūgā» — divi sējumi, četri trīsdesmit ar divdesmit centu atlaidi.