Stīvens Līkoks - IZĢĒRBTIE DŽENTLMEŅI

— Saki, — es jautāju, — kur ir Billijs? Vai.tu kaut ko esi dzirdējis par Billiju?

Tas paliesi ir ļoti drošs gājiens. Katrā vecā kompānijā taču ir savs Billijs.

— Jā, protams, — atbildēja mans draugs, — Billijs saim­nieko rančo Montanā. Pavasarī es viņu redzēju Čikāgā. Viņš sver divsimt mārciņu. Tu viņu nemaz nepazītu.

— Droši vien nepazītu, — es klusām nomurmināju. — Bet kur ir Pits? — es jautāju. Tas arī ir drošs paņēmiens. Kāds Pits atrodas vienmēr.

— Tu runā par Billija brāli? — viņš jautāja.

— Nu kā tad, par Billija brāli Pilu. Es bieži iedomājos viņu.

— O, — atbildēja nepazīstamais, — vecais Pits ir pilnīgi pārvērties, kļuvis pavisam rāms. — Viņš sāka ķiķināt. — Pits taču ir apprecējies!

Es arī iesmējos. Tādos apstākļos vienmēr liekas ļoti ko­miski, ka cilvēks apprecējies. Ir pieņemts, ka, uzzinot par vecā Pītera — vienalga, kas viņš arī būtu, — apprecēšanos, ir jāsmejas līdz ģībienam. Es mierīgi smējos tālāk, jau iedo­mājoties vien to. Cerēju, ka smieklu pieliks līdz brauciena beigām. Man bija atlikušas vairs tikai piecdesmit jūdzes. Nav grūti smieties piecdesmit jūdzes, ja zina, kā tas darāms.

Taču mans draugs nebija ar to mierā.

— Man ne vienu reizi vien gribējās uzrakstīt tev, — viņš teica, konfidenciāli pazeminādams balsi, — īpaši, kad dabūju zināt par tavu zaudējumu.

Es klusēju. Ko es būtu pazaudējis? Naudu? Un, ja tā, tad cik daudz? Un kā es esmu to pazaudējis? Interesanti, vai šis zaudējums izputinājis mani pilnīgi vai daļēji.

— Cilvēks nekad nevar pilnīgi atgūties pēc tāda zaudē­juma, — viņš drūmi turpināja.

Acīmredzot es biju izputināts pilnīgi. Tomēr es nebildu ne vārda un paliku aizsegā, gaidīdams, lai viņš izšauj visu, kas iekšā.

— Jā, — turpināja nepazīstamais, — nāve vienmēr ir briesmīga.

Nāve! Ak tad tā bija nāve! Es tik tikko nenožagojos aiz prieka. Tagad viss bija vienkārši. Šādās sarunās spriedelēt par nāvi ir gaužām viegli. Tikai mierīgi jāsēž un jāgaida, kamēr atklājas, kas tad īsti ir miris.

— Jā, — es nomurmināju, — ļoti briesmīga. Taču no otras puses . . .

— Pilnīgi pareizi. īpaši tādā vecumā, protams.

— Tev taisnība — tādā vecumā un pēc tādas dzīves.

— Cilvēks, kas vesels miesā un garā līdz pēdējam, vai ne? — viņš turpināja patiesā līdzjūtībā.

— Jā, — es teicu, juzdams zem kājām stingru pamatu, — spējīgs sēdēt gultā un smēķēt līdz pašām pēdējām dienām.

— Kā? — viņš apjucis jautāja. — Vai tad tava vec­māmiņa . . .

Mana vecmāmiņa! Ak tādas tās lielas!

— Piedod man, — es sacīju, pats savas muļķības saērci­nāts.— Kad es teicu «smēķēt», es domāju viņas spēju sēdēt un paciest tabakas dūmus. Viņai patika, ka viņai kāds palasa priekšā un pakūpina smēķa dūmus . . . Tas laikam bija vie­nīgais, kas viņu nomierināja . . .

To teikdams, es dzirdēju, ka vilciens rībēdams un klabē­dams padrāžas garām semaf'oriem, nošūpojas uz pārmijām un palēnina gaitu.

Mans draugs aši paskatījās laukā pa logu.

Viņa seja pauda satraukumu.

— Ak dievs! — viņš teiea. — Tā ir mezgla stacija. Esmu pabraucis garām savai stacijai. Man vajadzēja izkāpt ie­priekšējā. Klau, pavadoni! — viņš uzsauca, izbāzis galvu gaitenī. — Cik ilgi mēs te slāvam?

— Tikai divas minūtes, ser, — atsaucās pavadonis. — Vil­ciens ir nokavējies, un tagad ir jāiedzen.

Pietrūcies kājās, mans draugs izvilka atslēgu saišķi un sāka darboties gar ceļasomas slēdzeni.

— Būs jāsūta telegramma, vai, — viņš murmināja. — Velns parāvis šito atslēgu! Visa mana nauda ir somā.

Tagad man visvairāk bija bail, ka viņš nepaspēs izkāpt.

— Še, — es teicu, ņemdams ārā no kabatas dažus naudas gabalus, — nokrāmējies ar to slēdzeni. Te ir nauda.

— Paldies, — viņš sacīja, izgrābdams man no plaukstas naudu — uztraukumā viņš sarausa visu, kas tur bija. — Ka tikai pagūtu . . .

Viņš izlēca no vilciena. Pa logu redzēju viņu ejam uz uz­gaidāmo telpu. Man šķita, ka viņš sevišķi nesteidzas.

Es gaidīju.

Pavadoņi jau sauca:

— Visi vagonos! Visi vagonos!

Noskanēja zvans, lokomotīve nošņācās, un pēc brīža vilciens atgāja.

«Idiots tāds!» es nodomāju. «Nokavēja.»

Viņa piecdesmit dolāru ceļasoma bija palikusi uz sēdekļa.

Es gaidīju, raudzīdamies pa logu un gudrodams, kas šis cilvēks galu galā tāds ir.

Pēkšņi atkal izdzirdēju pavadoņa balsi. Acīmredzot viņš veda kādu pa gaiteni.

— Es apskatīj vis vagon, ser, — viņš teica.

— Es atstāju to kupejā uz sēdekļa savai sievai aiz muguras, — pikti teica labi ģērbies nepazīstams vīrietis, pa­bāzis galvu manā kupejā.

Pēkšņi viņa seja atplauka smaidā. Taču tas nebija domāts man. Tas bija domāts piecdesmit dolāru čemodānam.

— Āre, kur tas ir! — iesaucās kungs un, paķēris ceļasomu, aiznesa lo.

Es satriekls atslīgu uz sēdekļa. Vecā kompānija! Pila apprecēšanās! Manas vecmāmiņas nāve! Augstais dievs! Un mana nauda! Tagad es visu sapralu. Tas otrs arī «uzturēja sarunu» un darīja to ar zināmu nolūku.

Es biju apšmaukts!

Nu, ja man kādreiz gadīsies uzsākt vilcienā sarunu ar ne­jaušu ceļabiedru, es vairs necentīšos būt lik ārkārtīgi apķē­rīgs.

— Es gribētu nofotografēties, — es teicu.

Fotogrāfs iepriecināts paskatījās uz mani. Viņš bija sašļu- kuša izskata cilvēks ar dabaszinātnieka nespodrajām acīm, ģērbies pelēkā uzvalkā. Taču nav nekādas vajadzības aprakstīt viņu. Katrs zina, kāds izskatās fotogrāfs.

— Apsēdieties te un pagaidiet, — viņš teica.

Es gaidīju kādu stundu. Izlasīju 1912. gada «Sievietes pavadoni», 1902. gada «Meiteņu žurnālu» un 1888. gada «Bērnu žurnālu». Sāku saprast, ka es, cilvēks ar tādu seju, esmu neattaisnojami alojies, ielauzdamies šī zinību vīra no­slēgtībā un iztraucēdams viņu pētījumos.

Apmēram pēc stundas fotogrāfs pavēra iekšdurvis.

— Nāciet šurp! — viņš bargi uzaicināja.

Es iegāju ateljē..

— Sēstieties! —teica fotogrāfs.

Es apsēdos. Caur biezo kokvilnas palagu, ar ko bija aiz­segts matētais jumta logs, uz mani krita saules stars.

Fotogrāfs izripināja savu aparātu istabas vidū un no aiz­mugures pieplaka pie tā.

Palicis tādā stāvoklī ne vairāk par sekundi — tieši tik ilgi, lai uzmestu man skatienu, — viņš atkāpās no aparāta, ar nūju, kurai galā bija āķis, spēji atrāva vaļā biezo kokvilnas palagu un matēto jumta logu, acīmredzot trakoti noilgojies pēc gaismas un svaiga gaisa.

Tad viņš atkal piegāja pie aparāta un uzmeta sev virsū nelielu, melnu apsegu. Šoreiz viņš stāvēja pavisam mierīgi. Es nopratu, ka viņš skaita lūgšanu, un arī sēdēju mierīgi.

Kad fotogrāfs beidzot atliecās taisni, viņš bija gaužām drūms. Viņš purināja galvu.

— Seja nekur neder, — viņš teica.

— Zinu, — es mierīgi atbildēju. — Es visu mūžu to esmu zinājis.

Viņš nopūtās.

— Manuprāt, — viņš sacīja, — tā iznāks labāk, ja uzņems trīs ceturtdaļu pagriezienā.

— Noleikti! — es sajūsmināts iesaucos, fotogrāfa humānās pieejas iepriecināts. — Ar jūsējo būtu tāpat. Faktiski, — es turpināju, — cik ir seju, tās visas liekas rupjas, šauras, ap­robežotas, bet, līdzko pagriež par trīs ceturtdaļām, tās kļūst platas, lielas, gandrīz neierobežotas . . .