Stīvens Līkoks: IZĢĒRBTIE DŽENTLMEŅI

Ar melnām spalvām izrotātā pītā cepure, kas atgādināja ābolu torti, slēpa meitenes seju, kura bija tik līdzīga sejai, ka likās arī patiesi esam seja.

Tā bija — vai mums tas būtu jāsaka? — guvernante Ģer­trūde, kam šajā dienā vajadzēja ķerties pie savu pienākumu pildīšanas Nošemtozā.

Tajā pašā brīdī, kad divriči iebrauca alejā, tās otrā galā parādījās slaids, jauns cilvēks, kura iegarenā, aristokrātiskā seja liecināja par viņa izcelsmi un kurš sēdēja zirgā, kam purns bija vēl garāks nekā jātnieka seja.

Kas tad ir šis slaidais, jaunais cilvēks, kurš ar katru zirga soli aizvien vairāk tuvojās Ģertrūdei? Nu, kas viņš ir? Nu, kas tad īsti? Interesanti, vai kāds no maniem lasītājiem nojauš, ka tas nav neviens cits kā lords Ronalds?

Liktenis bija lēmis abiem jaunajiem cilvēkiem satikties. Viņi aizvien vairāk tuvojās viens otram. Vēl vairāk. Beidzot viņi uz īsu brīdi satikās. Braucot garām, Ģertrūde pacēla galvu un palūkojās uz javino augstmani ar acīm, kuras bija tik līdzīgas acīm, ka likās pilnīgi apaļas, bet lords Ronalds pavērsa pret divričos sēdošo meiteni "skatienu,. kas bija tik līdzīgs skatienam, ka tikai gazeles acis vai gāzes radziņš spētu sacensties ar to spožumā.

Vai tā bija mīlas ausma? Pagaidīsim un tad redzēsim. Nebojāsim stāstu.

Parunāsim par Ģertrūdi. Ģērtrūde de Monmorensi Makfi- gina neatcerējās ne tēvu, ne māti. Viņi abi bija miruši daudzus gadus pirms viņas dzimšanas. Par māti viņa zināja tikai to, ka tā bijusi francūziete, neparasti skaista sieviete un ka visi viņas priekšteči un pat darījumu paziņas aizgājuši bojā revolūcijas laikā.

Tomēr Ģertrūde turēja godā savu vecāku piemiņu. Uz krūtīm meitene nēsāja medaljonu, kurā bija ieslēgta mātes miniatūra, bet uz muguras viņai karājās tēva dagerotips. Piedurknē viņa nēsāja vecmāmiņas portretu, zābaciņos — brālēnu un māsīcu ģīmetnes, bet zem sevis . . . Bet pieliek, pilnīgi pieliek.

Par tēvu Ģertrūde zināja vēl mazāk. Viņš bijis augstdzimis anglis, kas dzīvojis ārzemēs, klejodams no vienas valsts uz otru, — tas bija viss, ko viņa zināja. Viņš bija atstājis manto­jumā Ģertrūdei tikai krievu gramatiku, rumāņu idiomu vārdnīcu, teodolītu un kādu sacerējumu par kalnrūpniecības tehniku.

Kopš agras bērnības Ģertrūdi bija audzinājusi krustmāte. Viņa bija rūpīgi mācījusi meitenei kristietības pamatus un — drošs paliek drošs — iepazīstinājusi arī ar musulmanismu.

Kad Ģertrūdei bija septiņpadsmit gadu, krustmāte bija nomirusi ar trakumsērgu.

Nāves apstākļi bija mīklaini. Todien viņu bija apmeklējis kāds bārdains savādnieks krievu apģērbā. Pēc svešinieka aiziešanas Ģertrūde atrada krustmāti kolapsa stāvoklī, pēc kura iestājās elipse, un no tās vājiniece vairs neatlaba.

Lai izvairītos no baumām, paziņoja, ka nāves cēlonis bi­jusi trakumsērga. Tā Ģertrūde palika šajā pasaulē viena pati. Radās jautājums — ko lai iesāk?

Kādu dienu, kad Ģertrūde apcerēja savu likteni, viņai acīs iekrita kāds sludinājums:

«Vajadzīga guvernante, kam ir zināšanas franču, itāliešu,

krievu in rumāņu valodā, mūzikā un kalnrūpniecībā. Alga- mārciņa 4 šiliņi 4,5 peniji gadā. Pieteikties no 11.30 līdz 11.35 pie grāfienes Nošas Belgreivterasē 41—6.»

Ģertrūde bija no dabas ļoti apķērīga meitene, un pēc ne­pilnu pusstundu ilgas prātošanas viņa pievērsa uzmanību dīvainajai sakritībai starp sludinājumā izteiktajām prasībām un to, ko viņa pati pieprata.

Noteiktajā laikā Ģertrūde Belgreivterasē stādyās priekšā grāfienei Nošai, kas sagaidīja meiteni tik apburoši, ka viņa uzreiz jutās kā mājās.

— Jūs pārvaldāt franču valodu?—jautāja grāfiene.

— Oh, oui, — kautri atbildēja Ģertrūde.

— Un itāliešu valodu? — turpināja grāfiene.

— Oh, si, — atbildēja Ģertrūde.

— Un vācu valodu,? — sajūsmināta jautāja grāfiene.

— Ach, ja, — atteica Ģertrūde.

— Un krievu valodu? ;

— vau.

— Un rumāņu valodu?

— Yep.

Meitenes neparasto valodas zināšanu pārsteigta, grāfiene vērīgi paskatījās uz viņu. Kur viņa bija redzējusi šos vaibstus? Viņa domīgi pārlaida roku pār pieri un nospļāvās uz grīdas, bet seja kā bija, tā palika neatminēta.

— Pietiek, — viņa teica. — Es jūs pieņēmu no šodienas. Rīt jūs dodaties uz Nošemtozu un sākat mācīt bērnus. Gribu piebilst, ka jūs, cerams, palīdzēsit grāfam likt galā ar viņa Krievijas korespondenci. Viņam ir liela paju daļa Čminskas rūdas raktuvēs.

Čminska! Kāpēc šis vienkāršais vārds tik dīvaini atbalsojās Ģertrūdes ausīs? Kāpēc? Tāpēc, ka šis vārds ar viņas tēva roku bija ierakstīts viņa kalnrūpniecības grāmatas titullapā. Kāds noslēpums te gaidīja savu atminējumu? Jau ilgus gadus gaidīja.

Nākamajā dienā Ģertrūde brauca pa Nošemtozas aleju.

Viņa izkāpa no divričiem, izgāja cauri septiņās rindās iz­kārtotu livrejotu sulaiņu falangai un, iedevusi katram no viņiem pa sovrinam, iegāja pilī:

— Laipni lūdzam, — teica grāfiene, palīdzēdama Ģertrūdei uznest augšā ceļasomu.

Pēc īsa brīža meitene nonāca lejā un tika ievestā bibliotēkā, kur viņu stādīja priekšā grāfam. Līdzko grāfs ielūkojās jaunās guvernantes sejā, viņš acīm redzami satrūkās. Kur viņš bija redzējis šos vaibstus? Kur? Zirgu skriešanās sacīkstēs vai teātrī? Omnibusā? Nē! Kaut kāds netverams atmiņu pavediens nedeva mieru prātam. Viņš lieliem soļiem steigšus piegāja pie bufetes, iztukšoja pusotra kausa brendija un atkal kļuva nevainojamais angļu džentlmenis.

Kamēr Ģertrūde ir aizgājusi uz bērnistabu iepazīties ar abiem zeltainajiem mazulīšiem, par kuriem viņai būs jārū­pējas, bildīsim kādu vārdu par grāfu un viņa dēlu.

Lords Nošs bija īsts angļu augstmaņa un valstsvīra pa­raugs. Diplomātiskajā dienestā pavadītie gadi bija apveltījuši viņu ar neparastu izmaņu un cēlumu, bet ilgā uzturēšanās Svētās Helēnas salā, Pitkerna salā un Hamiltonā (Ontario) padarījusi nejūtīgu pret ārējiem iespaidiem. Būdams grāfistes zemessardzes kasiera vietnieks, viņš bija iepazinis skarbo armijas dzīvi, bet mantotais Svētdienas Bikšu Padevēja amats bija devis viņam iespēju tieši saskarties ar pašu Kara­lisko Augstību.

Ar kaislību uz izpriecām brīvā dabā grāfs bija izpelnījies savu nomnieku mīlestību. Kā aizrautīgs sportists viņš pārspēja visus lapsu medībās un medībās ar suņiem, cūku kaušanā, sikspārņu Ķeršanā un cilās savai šķirai piederīgās izklaidēs.

Šajā ziņā lords Ronalds bija atsities tēvā. Jau no paša sākuma zēns bija viesis lielas jo lielas cerības. Itonā viņš bija parādījis spožu volāna spēles prasmi, bet Kembridžā bijis klasē pirmais rokdarbos. Viņa vārdu jau čukstus minēja saistība ar Visanglijas galda tenisa čempionātu; uzvara lajā neapšaubāmi nodrošinātu viņam vielu parlamentā.

Tā guvernante Ģertrūde iekārtojās Nošemtozā.

Strauji ritēja dienas un nedēļas.

Skaistās bārenites nemākslotā pievilcība valdzināja visu sirdis. Abi mazie audzēkņi kļuva par vasku viņas rokās. «Mans mīl tevi,» mēdza teikt mazā Reisbelfrīda, ielikusi zelta galviņu Ģertrūdei klēpi. Pat kalpi mīlēja viņu. Kad meitene vēl bija gultā, virsdārznieks atnesa viņai skaistu rožu buķeti, otrais dārznieks — agro ziedkāpostu galviņu, trešais — vēlo sparģeļu dzinumus un pat desmitais un vienpadsmitais — biešu lakstus vai siena klēpi. Viņas istaba augū dienu bija pilna ar dārzniekiem, bet vakaros pavecais virssulainis, bāre- nīles vientulības aizkustināts, bikli klauvēja pie durvīm un atnesa viņai rudzu viskiju ar zelteri vai lēto Pitsburgas cigāru kārbu. Pat mēmie radījumi likās jūsmojam par viņu, kā jau nu tādi radījumi prot. Mēmie kovārņi sēdās viņai uz pleca, bet, kad meitene gāja pastaigāties, mēmie suņi 110 visas ap­kaimes tecēja viņai nopakaļ.