Karloss Kastaņeda - Atsevišķā realitāte

Dons Huans pagrozīja galvu un puspajokam izteica apbrīnu par, kā viņš izteicās, "manu satriecošo veiksmi". Viņš teica, ka mana vizīte pie dona Visentes ir tas pats, it kā es būtu iegājis lauvu krātiņā, apbruņojies vienīgi ar rīksti. Dons Huans bija ļoti satraucies, taču es nespēju saskatīt šī satraukuma iemeslus. Dons Visente bija brīnišķīgs cilvēks; viņš izskatījās tik trausls, bet viņa dīvaini izteiksmīgās acis vērsa viņu gluži vai efemeru. Es jautāju donam Huanam, kādā gan veidā tik brīnišķīgs cilvēks varētu izrādīties bīstams.

— Tu esi neārstējams muļķis, — viņš ļoti asi noteica. — Viņš jau pats nedarīs tev neko ļaunu. Taču zināšanas — tas ir spēks. Un ja reiz cilvēks ir nostājies uz zināšanu ceļa, tad viņš vairs nav atbil­dīgs par tiem, kas ar viņu mēģina kontaktēties. Tev viņu vajadzēja apciemot tikai tad, kad būsi pietiekami daudz uzzinājis, lai prastu sevi aizstāvēt. Briesmas jau nedraud no viņa paša, bet no tā spēka, kuru viņš pakļāvis un kurš, starp citu, nepieder nedz viņam, nedz ari kādam citam. Uzzinājis, ka tu esi mans draugs, Visente nodomāja, ka tu spēj sevi aizsargāt, un pasniedza tev dāvanu. Droši vien tu viņam iepatikies, un viņa dāvana bija patiesi apbrīnojama, taču tu to neprati izmantot. Cik nožēlojami!

1968. gada 24.maijā

Gandrīz visu dienu uzplijos donam Huanam ar saviem lūgumiem pastāstīt man kaut ko sīkāk par dona Visentes dāvanu. Visdažādā­kos veidos centos viņam pierādīt, ka mēs esam ļoti atšķirīgi, ka tas, kas viņam šķiet pats par sevi saprotams, man var būt absolūti neiz­dibināms.

— Cik augu viņš tev iedeva? — viņš man beidzot pajautāja.

Atbildēju, ka četrus, taču īstenībā nemaz nebiju to precīzi ielā­gojis. Tad dons Huans gribēja sīki un smalki uzzināt visu, kas notika pēc tam, kad es aizgāju no dona Visentes, līdz brīdim, kad apstājos uz lielceļa, lai iestādītu vienu no augiem. Taču arī to es nespēju atce­rēties.

— Augu skaitam un notikumu secībai ir milzu nozīme, — viņš teica. — Kā gan es tev varu pateikt, kas tā bija par dāvanu, reiz jau tu neatceries, kas īsti notika.

Es nesekmīgi centos atsaukt atmiņā visu notikumu secību.

— Ja tu atcerētos visu, kas notika, — viņš teica, — tad es vismaz varētu tev pateikt, kā tu esi pazaudējis savu dāvanu.

Dons Huans bija patiešām satraucies. Viņš ļoti uzstājīgi centās izdibināt turpmāko notikumu gaitu, taču tā bija pilnībā izzudusi no manas atmiņas.

— Kā tu domā, ko es izdarīju nepareizi, don Huan? — es jau­tāju vienkārši tāpēc, lai uzturētu sarunu.

— Visu.

— Bet es taču precīzi izpildīju visas dona Visentes instrukcijas.

— Tam nav nekādas nozīmes. Vai tad tu nesaproti, ka tas bija absolūti bezjēdzīgi.

— Kāpēc?

— Tāpēc, ka šīs instrukcijas bija domātas tam, kurš prot re­dzēt, bet nevis idiotam, kurš tikai laimīgas sagadīšanās dēļ palicis dzīvs. Tu aizbrauci pie dona Visentes nesagatavojies. Tu viņam iepa­tikies, un viņš pasniedza tev dāvanu. Un šī dāvana gandrīz maksāja tev dzīvību.

— Bet kāpēc tad viņš man iedeva kaut ko tik ļoti svarīgu? Ja jau viņš ir mags, tad taču viņam bija jāzina, ka es neko nezinu.

— Nē viņš nevarēja to redzēt. Tu izskaties tā, it kā tu zini, lai gan īstenībā tu zini ļoti maz.

Es atbildēju, ka nebūt necentos izlikties, lai apzināti radītu par sevi zinoša cilvēka priekšstatu.

— Tur jau tā lieta, — viņš teica. — Ja tu būtu izlicies, Visente to noteikti saprastu. Kad es tevi redzu, tu izskaties tā, it kā ļoti daudz zinātu, taču es zinu, ka tas viss neatbilst patiesībai.

— Par kādām zināšanām tu runā, don Huan?

— Par spēka noslēpumiem, protams, par bruho zināšanām. Tā­pēc, kad Visente tevi ieraudzīja, viņš pasniedza tev dāvanu, bet tu ar šo dāvanu izrīkojies tā, kā suns izdarās ar ēdienu, kad viņš ir paēdis. Lai to neapēstu citi suņi, viņš to ņem un apčurā. Tagad mēs nekad neuzzināsim, kas tad īstenībā notika. Tu daudz ko esi zaudē­jis. Cik nožēlojami.

Viņš kādu laiku klusēja, bet tad paraustīja plecus un pasmīnēja.

— Gaušanās neko nedod, — viņš teica, — un tomēr ļoti grūti no tās atturēties. Spēka dāvanas mūsu dzīvē taču gadās tik reti; tās ir patiesi unikālas un bezgala vērtīgas. Man, piemēram, neviens ne­kad nav pasniedzis tādas dāvanas. Un es pazīstu tikai dažus cilvē­kus, kas jebkad tādas saņēmuši. Kauns izniekot tik unikālas lietas.

— Es visu sapratu, don Huan, — es teicu. — Vai es varu kaut kā izglābt savu dāvanu?

Viņš iesmējās un pāris reizes atkārtoja: "izglābt dāvanu".

— Labi izklausās, — viņš teica. — Man tas patīk. Taču tavu dāvanu izglābt vairs nav iespējams.

1968. gada 25.maijā

Šodien dons Huans visu dienu mani mācīja, kā pagatavot vien­kāršus slazdus maziem dzīvniekiem. No rīta mēs griezām un tīrījām zarus. Man nedeva mieru daudzi jautājumi, un es centos ar viņu uzsākt sarunu, taču viņš atkārtoja, ka no mums abiem tikai es spēju vienlaicīgi kustināt rokas un muti. Beidzot mēs piesēdām atpūsties, un es tūdaļ izšāvu savu jautājumu:

— Don Huan, kam līdzinās redzēšanai

— Lai to uzzinātu, tev jāiemācās redzēt. Es nevaru tev to iz­stāstīt.

— Vai tas ir noslēpums, kuru es nedrīkstu zināt?

— Nē. Gluži vienkārši es nespēju tev to aprakstīt.

— Kāpēc?

— Tu nesapratīsi. Tev tas viss šķitīs absolūti bezjēdzīgs.

— Bet tu pamēģini, don Huan. Varbūt, ka es tomēr tur saska­tīšu kādu jēgu.

— Nē. Tev tas jāizdara pašam. Kad tu iemācīsies, varēsi katru lietu pasaulē redzēt citādi.

— Tātad tu, don Huan, redzi pasauli citādi, nekā visi pārējie cilvēki?

— Es redzu divējādi. Ja es gribu "skatīties" uz pasauli, es redzu to gluži tāpat kā tu. Bet ja es gribu to redzēt, tad uztveru to citādā man zināmā veidā.

— Vai lietas vienmēr izskatās vienas un tās pašas, kad tu tās redzi?

— Lietas nemainās. Tu izmaini tikai to uztveres veidu.

— Ar to es biju domājis ko citu, don Huan. Piemēram, ja tu redzi vienu un to pašu koku, vai viņš paliek tāds vienmēr, kad tu to redzi!

— Nē, tas mainās, un tomēr tas ir viens un tas pats.

— Bet ja jau tas pats koks mainās katrreiz, kad tu redzi, tad jau tava redzēšana var būt vienkārša ilūzija.

Viņš iesmējās un kādu laiku neko neatbildēja, bet, šķiet, domā­ja. Beidzot viņš teica:

— Kad tu skaties uz lietām, tu tās neredzi. Tu vienkārši uz tām skaties, lai, kā man šķiet, pārliecinātos, ka tur kaut kas ir. Bet, tā kā tu neesi saistīts ar redzēšanu, tad lietas, kad tu uz tām skaties, prak­tiski vienmēr izskatās vienādas. No otras puses, ja tu proti redzēt, neviena lieta nekad nav viena un tā pati, kad tu to redzi, un tomēr tā ir tā pati lieta. Piemēram, es tev teicu, ka cilvēks izskatās kā ola. Katrreiz, kad es redzu vienu un to pašu cilvēku, es redzu olu, taču šī nav viena un tā pati ola.

— Bet ja jau neviena lieta nemēdz būt tā pati, tu taču nevarēsi neko atpazīt. Kāda tad gan nozīme vairs tavai redzēšanai!

— Tu vari atpazīt lietas. Tu vari redzēt tās tādas, kādas tās ir īstenībā.

— Bet vai tad es neredzu lietas tādas, kādas tās ir īstenībā? —Nē. Tavas acis ir iemācījušās tikai skatīties. Lūk, piemēram, tie trīs meksikāņi, kurus tu satiki. Tu viņus sīki jo sīki aprakstīji un pat izstāstīji man, kā viņi bija ģērbušies. Un tas tikai lieku reizi aplie­cina, ka tu viņus vispār neredzēji. Ja tu spētu redzēt, tu tūdaļ pat būtu sapratis, ka viņi nemaz nav cilvēki.