Karloss Kastaņeda - Atsevišķā realitāte

Es sāku vēl vairāk nervozēt un sadusmojos, bet donam Huanam teicu, ka tas viss tikai karstuma dēļ, kuru es neciešu jau kopš bērnības, jo, kad vēl biju pavisam mazs, katru vasaru burtiski nīku­ļoju un tikai ar milzu pūlēm spēju paelpot.

— Bet tagad tu neesi vairs bērns, — viņš atbildēja.

— Karstums vēl aizvien mani smacē.

— Kad es biju bērns, mani parasti smacēja bads, — viņš mie­rīgi noteica. — Būt ļoti izsalkušam — tas bija vienīgais, ko es tolaik zināju; es bieži vien tā uzpampu, ka arī nevarēju paelpot. Taču tas bija tolaik, kad biju bērns. Tagad, kad esmu izsalcis, es taču vairs nesmoku un neuzpūšos kā krupis.

Nezināju, ko viņam atbildēt. Bija pilnīgi skaidrs, ka esmu izvē­lējies nepareizu pozīciju — un drīz vien būšu spiests aizstāvēt tādu redzes viedokli, kuram pats nemaz nepiekrītu. Karstums nebūt ne­bija tik neciešams. īstenībā mani ļoti nomāca perspektīva vairāk nekā tūkstots jūdzes nosēdēt pie automašīnas stūres līdz pilnīgam spēku izsīkumam.

— Labāk apstāsimies un nopirksim kaut ko ēdamu, — es tei­cu. — Varbūt, kad saule norietēs, vairs nebūs tik karsti.

Dons Huans palūkojās uz mani ar smaidu un atgādināja, ka, ja vien viņu neviļ atmiņa, tad es vienmēr esmu izvairījies ēst ceļa bufe­tēs, bet pa ceļam taču vēl ilgi nebūs nevienas puslīdz tīras pilsēteles.

— Vai tad tu vairs nebaidies no caurejas? — viņš jautāja.

Es uztvēru to kā sarkasmu, taču viņa nopietnajā sejā jautās vie­nīgi patiesa ziņkāre.

— Tava rīcība, — viņš teica, — tā vien vedina uz domām, ka dizentērija klaiņo riņķī kā plēsīgs zvērs, nogaidot, kad tu beidzot izkāpsi no mašīnas, lai mestos tev virsū. Tu atrodies drausmīgā stā­voklī—ja tev izdosies aizbēgt no karstuma, tad tevi noteikti noķers dizentērija.

Dons Huans to pateica tik nopietnā balsī, ka es gluži negaidot iesmējos. Pēc tam mēs ilgi braucām klusējot. Kad aizbraucām līdz autostāvvietai ar ēstuvi, kuru sauca "Los Vidrios" — "Stikls", bija jau gandrīz pavisam tumšs.

Dons Huans, neizkāpjot no mašīnas, iesaucās:

— Kas jums šodien vakariņās?

— Cūkgaļa, — no iekštelpām atsaucās sievietes balss.

— Ceru, ka cūka pakļuvusi zem mašīnas šodien, — dons Hu­ans smiedamies man teica.

Mēs izkāpām no mašīnas. Ceļu no visām pusēm ieskāva zemu klinšainu kalnu grēdas, kuras izskatījās pēc gigantiskā vulkāniskā izvirdumā izmestas sastingušas lavas. Tumsā melnie zobainie smaiļu silueti uz debess fona līdzinājās milzīgām stikla drumslām.

Kamēr ēdām, es donam Huanam teicu, ka zinu, kāpēc šo vietu sauc par "Stiklu". Manuprāt, šāds nosaukums bija radies kalnu for­mas dēļ, kuri tik ļoti atgādina milzīgus stiklus.

Dons Huans ļoti pārliecinoši atbildēja, ka šo vietu sauc "Los Vidrios", tāpēc ka šeit kādreiz apgāzies automobilis ar stikla kravu un ceļmalā gadiem ilgi mētājušās sasistā stila lauskas.

Es nodomāju, ka viņš joko, jo diez vai šo autostāvvietu tā būtu nosaukuši sasistu stiklu dēļ.

— Kāpēc tu nevarētu pajautāt kādam no vietējiem.

Es pajautāju pie blakusgaldiņa sēdošajam cilvēkam. Viņš at­vainojās un teica, ka nezina. Devos uz virtuvi un pajautāju tur strā­dājošajām sievietēm, taču neviena no viņām ari nezināja. "Stikli".., vienkārši tā šo vietu sauc, un tas arī viss.

— Domāju, ka man taisnība, — dons Huans teica. — Meksi­kāņi nav pieraduši ievērot lietas ap sevi. Viņi var neievērot stikla kalnus, bet katrā ziņā var atstāt ceļmalā gadiem ilgi mētājamies sa­sistu stikla kaudzi.

Mums abiem tas šķita ļoti uzjautrinoši, un mēs iesmējāmies.

Kad paēdām, dons Huans pavaicāja, kā es jūtos. Atbildēju, ka labi, lai gan īstenībā mani vēl joprojām nomāca kaut kāda neveiklī­bas sajūta. Dons Huans palūkojās uz mani un acīmredzot saprata, kas par lietu.

— Reiz jau tu nolēmi atbraukt uz Meksiku, tev bija jāatmet visas savas sīkās izbailes, — viņš ļoti stingri noteica. — Tām bija jāizbeidzas, tiklīdz pieņēmi šo lēmumu. Tu atbrauci tāpēc, ka gribēji atbraukt. Tā rīkojas karotājs. Esmu tev daudzreiz teicis: visefektī­vāk ir dzīvot kā karotājam. Raizējies un domā, līdz pieņem lēmumu, bet, kad esi to pieņēmis, atmet visas šaubas un domas; priekšā tevi gaida vēl miljoniem citu lēmumu. Tāds ir karotāja ceļš.

—Es domāju, ka tā ari daru, don Huan, vismaz reizēm. Tomēr man ir ļoti grūti nemitīgi sev to atgādināt.

— Kad lietas kļūst neskaidras un karotāju nomāc šaubas vai bailes, viņš domā par savu nāvi.

— Tas ir vēl grūtāk, don Huan. Vairums cilvēkiem nāve — tas ir kaut kas ļoti tāls un neskaidrs. Mēs nekad par to nedomājam.

— Kāpēc?

— Bet kāpēc mums tas būtu jādara?

— Pavisam vienkārši, — viņš atbildēja, — tāpēc, ka nāves ideja—tā ir vienīgā lieta, kas norūda mūsu garu.

Kad mēs izbraucām no autostāvvietas, bija jau tik tumšs, ka kalnu zobainie silueti pilnīgi saplūda ar melnajām debesīm. Vairāk nekā stundu mēs braucām klusējot. Man negribējās runāt, jo nebija par ko runāt. Pa visu šo laiku sastapām tikai pāris pretimbraucošas mašīnas, bet, izņemot mūs, uz dienvidiem neviens cits vairs nebrauca. Man tas šķita ļoti dīvaini, un es visu laiku lūkojos atpakaļskata spogulī, cenšoties saskatīt vēl arī citas mašīnas, taču to nebija.

Pēc kāda laika es pārstāju meklēt mašīnas un atkal iegrimu pār­domās par mūsu ceļojuma jēgu. Pēc tam ievēroju, ka mana auto­mobiļa lukturu gaisma ir pārlieku spilgta salīdzinājumā ar apkārt val­došo tumsu, un vēlreiz palūkojos spogulī.

Vispirms ieraudzīju spilgtu mirdzumu, bet tad it kā no zemes iznira divi spīdoši punkti. Tie bija mašīnas lukturi kāda kalna galā tālu aiz mums. Kādu laiku tos skaidri varēja saskatīt, bet tad nozuda tumsā, it kā tos būtu izslēguši. Pēc mirkļa gaismas atkal uzradās cita kalna galā, bet tad atkal nozuda. Es ilgi vēroju, kā šīs gaismas parā­dās un nozūd. Vienubrīd man ienāca prātā, ka mašīna mūs panāk, jo gaismas kļuva lielākas un spilgtākas. Neviļus vēl stiprāk nospiedu gāzes pedāli. Nez kāpēc sajutos ļoti neveikli. Dons Huans, šķiet, saprata, kas mani satrauc, bet, iespējams, tikai ievēroja, ka es pa­lielinu ātrumu. Vispirms viņš palūkojās uz mani, bet tad pagriezās un palūkojās uz tālo lukturu gaismām.

Viņš pajautāja, vai ar mani viss kārtībā. Atbildēju, ka jau sen nebiju ievērojis aiz mums nevienu mašīnu un pēkšņi pamanīju mašī­nas gaismas, kas mūs pamazām panāca.

Dos Huans pamāja un pajautāja, vai patiešām man šķiet, ka tā ir mašīna. Es atbildēju, ka tai jābūt mašīnai, un tad viņš teica, ka, spriežot pēc manas intereses par šo gaismu, viņš sapratis, ka es jūtu, ka tam ir jābūt kaut kam lielākam, nekā vienkārši mašīnai. Es uzstāju, ka tā ir tikai mašīna vai, iespējams, kāds kravas furgons.

— Kas gan cits tas vēl varētu būt? — es skaļi noteicu. Viņa neskaidrie mājieni mani burtiski tracināja.

Viņš pagriezās un ieskatījās tieši man sejā, tad lēni pamāja, it kā apsverot to, ko grasījās teikt.

— Tās ir ugunis uz nāves galvas, — viņš mierīgi noteica. — Nāve tās uzliek līdzīgi kā cepuri, bet tad galopā drāžas mums pakaļ. Tās ir nāves ugunis, kas cenšas mūs panākt, un ar katru sekundi tā piekļūst mums aizvien tuvāk un tuvāk.

Man pa muguru sāka tekalēt baiļu skudriņas. Pēc kāda laika atkal palūkojos spogulī, taču gaismu vairs nebija.

Es teicu donam Huanam, ka mašīna droši vien apstājusies vai nogriezušies uz kāda sānceļa. Viņš pat nepalūkojās atpakaļ, vien­kārši pastiepa uz priekšu rokas un nožāvājās.