Karloss Kastaņeda - Atsevišķā realitāte

— Nē. Nāve nekad neapstājas. Reizēm tā tikai nodzēš savas ugunis, tikvien…

* * *

13. jūnijā mēs ieradāmies Ziemeļaustrummeksikā. Pie nelielas mājas durvīm stāvēja divas vecas indiānietes, kas bija ļoti līdzīgas viena otrai un izskatījās pēc māsām, un četras meitenes. Aiz mājas rēgojās kaut kāda piebūve un pussabrucis lopu šķūnis, no kura bija palikusi tikai daļa jumta un viena siena. Sievietes noteikti bija mūs gaidījušas; viņas acīmredzot ievēroja manu mašīnu pēc putekļu mā­koņa, ko tā sacēla, braucot pa grants ceļu, kad pirms dažām jū­dzēm nogriezos no šosejas. Māja atradās dziļā ielejā, un no šejienes ceļš izskatījās ka dziļa reta, kas sāpīgi iegriezusies zaļa pakalna no­gāzē.

Dons Huans izkāpa no mašīnas un īsu bridi sarunājās ar veca­jām sievietēm. Viņas norādīja uz koka krēsliem durvju priekšā. Dons Huans man pamāja, lai es pienāku un apsēžos. Viena no vecajām sievietēm pienāca un apsēdās mums līdzās; visi pārējie iegāja mājā. Divas meitenes apstājās pie durvīm un sāka mani ziņkārīgi aplūkot. Es viņām pamāju. Viņas iespurdzās un ieskrēja mājā. Pēc kāda lai­ka pienāca divi jauni puiši un sasveicinājās ar donu Huanu. Ar mani viņi nerunāja un pat nepaskatījās uz manu pusi. Viņi par kaut ko īsi apspriedās ar donu Huanu; viņš piecēlās, un mēs visi, arī sievietes, devāmies uz otru māju, kas atradās apmēram pusjūdzes attālumā no pirmās.

Tur mēs satikām otru cilvēku grupu. Dons Huans iegāja mājā, bet man lika pagaidīt pie durvīm. Es ielūkojos iekšā un ieraudzīju vecu indiāni, apmēram dona Huana vecumā, kas sēdēja uz koka krēsla.

Vēl nebija pavisam satumsis. Jauno indiāņu grupiņa mierīgi stāvēja pie kravas auto mājas priekšā. Es mēģināju uzrunāt viņus spā­niski, taču viņi apzināti izvairījās no atbildes; jaunās sievietes ķiķinā­ja katrreiz, kad es bildu kādu vārdu, bet vīrieši laipni smaidīja un novērsa skatienus.

Šķiet, viņi mani nesaprata, un tomēr es biju pārliecināts, ka daži no viņiem runā spāniski, jo dzirdēju, kā viņi sarunājās savā starpā.

Pēc kāda laika dons Huans un vecais indiānis iznāca ārā, ierau­sās kravas mašīnā un apsēdās līdzās šoferim. Mēs to uztvērām kā signālu un rausāmies kravas nodalījumā. Kravas platformai trūka sānu bortu, un, kad mašīna izkustējās, mēs visi pieķērāmies pie ga­ras virves, kas bija piesieta pie kaut kādiem mašīnas rāmim piestip­rinātiem āķiem.

Kravas mašīna lēni brauca pa grants ceļu. Vietā, kur ceļš veda ļoti stāvā uzkalnā, tā apstājās; visi nolēca zemē un gāja tai nopakaļ. Tad divi jauni puiši tomēr uzlēca atpakaļ uz kravas platformas, ap­sēdās uz pašas malas un pieturējās pie virves. Kamēr viņi tā ar lie­lām pūlēm centās saglabāt līdzsvaru, sievietes smējās un viņus uz­mundrināja. Dons Huans un vecais indiānis, kuru visi uzrunāja kā donu Silvio, arī gāja aiz mašīnas, un viņus, šķiet, ne mazākā mērā neinteresēja šīs jauniešu izdarības. Kad ceļš kļuva līdzenāks, visi atkal uzrausāmies uz platformas.

Mēs braucām apmēram stundu. Platformas grīda bija cieta un uz tās bija ļoti neērti sēdēt, tāpēc es piecēlos un visu laiku braucu stāvus, pieturoties pie kabīnes jumta. Mašīna apstājās pie ēku gru­pas. Tur bija vēl citi cilvēki; tobrīd jau bija kļuvis pavisam tumšs; un blāvi dzeltenajā petrolejas lampas gaismā, kas bija piekārta virs kā­dām mājas durvīm, es redzēju vēl kādus trīs četrus cilvēkus. Vienu no viņiem es biju saticis pirms četriem gadiem, kad piedalījos ie­priekšējā mitotā. Viņš mani apskāva.

— Tu esi malacis, — viņš spāniski nočukstēja.

Mēs ļoti klusi stāvējām pie kravas mašīnas. Bija silta vējaina nakts, kaut kur netālu klusi čaloja strauts. Es izvilku cigarešu paciņu un piedāvāju visiem pārej iem. Sākām visi smēķēt. Cigaretes gaismā palūkojos pulkstenī. Deviņi.

Drīz vien no mājas izgāja daži cilvēki, un trīs jauni puiši aizgāja. Dons Huans pienāca pie manis un teica, ka izskaidrojis pārējiem mitotas dalībniekiem manas atbraukšanas mērķi un tie labprāt man atļauj piedalīties ceremonijā un pienest viņiem ūdeni. Tūdaļ arī vaja­dzēja visiem doties ceļā.

Grupa, kurā bija desmit sievietes un vienpadsmit vīrieši, izgāja no mājas. Viņus vadīja padrukns, gadus piecdesmit vecs vīrietis. Viņu sauca par Močo — šī iesauka nozīmēja "apcirstais". Viņš gāja stingrā raitā solī un nesa rokā vējlukturi, vicinot to uz visām pusēm. Sākumā nodomāju, ka viņš vicina to tāpat vien, taču vēlāk ievēroju, ka ar katru šādu vēzienu viņš norāda uz kādu šķērsli vai grūtu ceļa posmu. Mēs gājām ilgāk nekā stundu. Sievietes nemitīgi pļāpāja un laiku pa laikam klusi smējās. Dons Huans un otrs vecais vīrs gāja visas šīs procesijas priekšgalā, bet es — pašās beigās. Es nemitīgi skatījos uz ceļu, cenšoties saskatīt, kur spert nākamo soli.

Bija pagājuši jau četri gadi kopš tā laika, kad mēs kopā ar donu Huanu naktīs pastaigājāmies pa kalniem, un es nebūt nebiju savā labākajā fiziskajā formā, tādēļ visu laiku gāju klupdams kriz­dams un spārdīdams akmeņus, bet mani ceļi bija neglābjami zaudē­juši agrāko lokanību. Kad uzkāpu kādam izcilnītim, šķita, ka ceļš klūp man virsū, bet, kad gadījās kāda bedre, tas burtiski iebruka zem manām kājām. Es biju visskaļākais gājējs, un tas neviļus pada­rīja mani par tādu kā klaunu. Kad man gadījās paklupt, kāds no grupas teica "uh", un visi smējās. Akmens, kuram es netīšām iespē­ru ar kāju, trāpīja pa pēdu sievietei, un viņa visiem par lielu prieku skaļi iesaucās:

— Iedodiet taču kāds sveci nabaga zēnam!

Taču tas vēl nebūt nebija pēdējais pārbaudījums. Man gadījās paklupt un, lai nenokristu, biju spiests satvert cilvēku, kas gāja man pa priekšu; viņš gandrīz zaudēja līdzsvaru un tīšām skaļi iekliedzās pārvērstā balsī. Visi tā smējās, ka grupai pat vajadzēja uz kādu lai­ku apstāties, lai tās dalībnieki varētu nomierināties.

Beidzot grupas vadītājs pamāja ar savu vējlukturi augšā-lejā. Tā bija zīme, ka esam klāt. Netālu labajā pusē tumsā iezīmējās kā­das mājas zemais siluets. Visi izklīda dažādos virzienos. Es sāku meklēt donu Huanu. Tumsā bija grūti viņu atrast. Kādu laiku klīdu riņķī, uzgrūzdamies dažādiem apkārtnes priekšmetiem, līdz beidzot ievēroju viņu sēdam uz akmens.

Viņš atkal atgādināja, ka man būs jāpienes ūdens mitotas dalīb­niekiem. Šo procedūru viņš bija jau man iemācījis pirms dažiem gadiem. Es atcerējos katru tās detaļu, taču viņš vēlreiz bija nolēmis atsvaidzināt manu atmiņu un atkal man parādīja, kā tas jādara.

Tad mēs aizgājām aiz mājas, kur bija sapulcējušies visi vīrieši. Viņi iekūra ugunskuru. Apmēram kādus piecus metrus no ugunsku­ra atradās tīrs laukumiņš, kas bija noklāts ar salmu masām. Močo — cilvēks, kurš mūs veda, — apsēdās uz masas pirmais; es ievēroju, ka viņam trūkst kreisās auss augšdaļas, tas arī izskaidroja viņa ēr­mīgās iesaukas iemeslu. Dons Silvio apsēdās pa labi no viņa, bet dons Huans — pa kreisi. Močo sēdēja ar seju pret uguni. Pie vi­ņiem pienāca jauns puisis, nolika viņiem priekšā seklu grozu ar pei­jotes batoniņiem un apsēdās starp Močo un donu Silvio. Otrs jau­nietis atnesa divus nelielus grozus, nolika tos līdzās peijotes batoni­ņiem un apsēdās starp Močo un donu Huanu. Tad vēl divi jauni cilvēki apsēdās līdzās donam Silvio un donam Huanam, izveidojot apli no septiņiem cilvēkiem. Sievietes palika mājā. Jauniešiem vaja­dzēja visas nakts garumā pieskatīt uguni, bet vēl vienam pusaudzim un man bija jāglabā septiņiem nakts rituāla dalībniekiem paredzētais ūdens. Mēs ar zēnu apsēdāmies pie akmens iepretim viens otram vienādā attālumā no riņķī sēdošajiem rituāla dalībniekiem.