Karloss Kastaņeda - Atsevišķā realitāte

Vienubrīd šo neparasto domu plūsma apstājās. Ievēroju, ka tās zaudējušas savu sākotnējo plūstamību un nepastarpinātās atklās­mes raksturu, un sāku domāt par citām lietām. Domās valdīja pil­nīgs haoss. Iedomājos par citiem manas ģimenes locekļiem, taču šīm domām jau vairs nepievienojās vīzijas. Tad es palūkojos uz do­nu Huanu. Viņš stāvēja. Pārējie vīrieši arījau bija piecēlušies—viņi gāja pie ūdens. Es pavirzījos tuvāk un iebikstīju zēnam, kurš vēl aizvien gulēja.

* * *

Tiklīdz dons Huans iesēdās manā mašīnā, tūdaļ pastāstīju vi­ņam par savām apbrīnojamām vīzijām. Viņš apmierināti iesmējās un teica, ka šīs vīzijas bija zīme, — tikpat svarīgs norādījums, kā mana pirmā satikšanās ar Meskalito. Es atcerējos, ka tad, kad pirmoreiz pielietoju peijoti, dons Huans manai reakcijai piešķīra milzīgu nozī­mi; faktiski tikai pēc tam viņš nolēma man sākt mācīt savas zināša­nas.

Dons Huans teica, ka pēdējās mitotas nakts laikā Meskalito tik nepārprotami norādīja uz mani, ka visi bija spiesti pagriezties uz manu pusi, tāpēc viņš uz mani arī skatījās, kad es palūkojos uz viņu.

Es gribēju, lai viņš izskaidro manas vīzijas, taču viņš nevēlējās par to runāt, paziņodams, ka tas viss ir tīrie nieki, salīdzinot ar Mes­kalito sniegto norādījumu.

Dons Huans turpināja stāstīt par to, kā mani apņēma Meskalito gaisma un kā visi to redzēja.

— Tur patiesi kaut kas bija, — es teicu, — taču es gribu zināt, kas ar mani notika!

Viņu, šķiet, sarūgtināja mani teiktie vārdi, un viņš kādu brīdi sēdēja kluss gluži kā pārakmeņojies. Tad viņš palūkojās uz mani. Viņa balsī jautās milzu spēks. Viņš teica, ka vienīgā svarīgā lieta ir tas, ka Meskalito bija pret mani ļoti labvēlīgi noskaņots, pārklāja mani ar savu gaismu un sniedza man mācību, lai gan vienīgais, ko es izdarīju — tikai atrados viņa tuvumā.

1968. gada 4. septembri es atkal devos uz Sonoru, lai apcie­motu donu Huanu. Pēc viņa lūguma apstājos Ermosiljo, lai nopirktu viņam tekilu, kuru Meksikā sauc par bakamoru. Šis viņa lūgums man šķita ļoti dīvains, jo zināju, ka viņam nepatīk dzert, taču es nopirku četras pudeles un iebāzu tās kastē pie citām lietām, kuras viņam vedu.

— Kāpēc tu nopirki četras pudeles? — viņš smiedamies pa­jautāja, kad atvēru kasti. — Es taču lūdzu, lai tu nopērc man vienu. Droši vien tu nodomāji, ka bakanora ir priekš manis, taču tā ir domāta manam mazdēlam Lūsio, un tev pašam tā viņam jāiedod, it kā tā būtu tava dāvana.

Pirms diviem gadiem es jau reiz biju saticies ar dona Huana mazdēlu; toreiz viņam bija divdesmit astoņi gadi. Viņš bija ļoti gara auguma, garāks par sešām pēdām, vienmēr ļoti ekstravaganti un labi ģērbās, ar ko izcēlās apkārtējo indiāņu vidū. Gluži tāpat kā vai­rums indiāņu jaki toreiz valkāja džinsa bikses, salmu cepures un paštaisītas sandales, t.s. "guaračos"; turpretim Lūsio tērps sastāvē­ja no dārgas melnas ādas žaketes ar daudzām bruņurupučveidīgām pogām, teksasiešu kovboja cepures un grezniem speciāli šūtiem kov­boja zābakiem ar monogrammām.

Lūsio bija ļoti priecīgs par dāvanu un tūdaļ pat aizstiepa pude­les uz savu māju, droši vien, lai tās tur noslēptu. Dons Huans tā starp citu piebilda, ka nekad nevajag slēpt dzērienus un dzert tos vienam. Lūsio atbildēja, ka viņš tos nebūt neslēpj, bet tikai noliek līdz vakaram, kad ielūgs savus draugus, lai kopā ar viņiem iedzertu.

Tās pašas dienas vakarā, tā ap pulksten septiņiem, es atkal atbraucu uz Lūsio māju. Bijajau tumšs. Zem neliela koka neskaidri saskatīju divu cilvēku siluetus. Tur mani gaidīja Lūsio un viens no viņa draugiem. Viņi tūdaļ veda mani mājā, apgaismojot ceļu ar ka­batas lukturīti.

Lūsio māja bija ērmīga divistabu būve ar klona grīdu. Tā bija apmēram sešus metrus gara, un to balstīja patievi koka balsti. Kā jau visām jaki indiāņu mājām tai bija lēzens salmu jumts, un gar visu tās fasādi stiepās apmēram metrus trīs plata ramada — tipiska šī apvidus māju piebūve, kaut kas līdzīgs verandai ar ne pārāk blīvi sakrautu sausu žagaru jumtu; tā, lai nodrošinātu pietiekami lielu ēnu, bet tai pašā laikā gaiss varētu brīvi cirkulēt.

Iegājis mājā, tūdaļ ieslēdzu magnetofonu, kas bija manā portfe­lī. Lūsio mani iepazīstināja ar saviem draugiem. Ieskaitot donu Hua­nu, mājā bija astoņi vīrieši. Viņi visi sēdēja istabas vidū zem spoži spīdošās petrolejas lampas, kas bija pakārta pie griestu šķērssijas. Dons Huans sēdēja uz kastes. Es iekārtojos tieši viņam pretī uz sola gala. Šis sols bija izgatavots no divmetrīga bieza dēļa, kas bija pie­naglots pie diviem zemē ieraktiem koka klučiem.

Dons Huans nolika savu cepuri zemē sev līdzās. Petrolejas lam­pas gaismā viņa īsie sirmie mati izskatījās mirdzoši balti. Es ielūko­jos viņam sejā. Gaisma izcēla dziļās grumbas uz viņa kakla un pie­res, vēršot viņu tumšāku un vecāku. Palūkojos uz pārējiem vīrie­šiem. Zaļi bālajā lampas gaismā visi viņi izskatījās veci un noguruši.

Lūsio spāniski uzrunāja visus klātesošos un skaļi paziņoja, ka mēs izdzersim vienu bakanoras pudeli, kuru es viņam atvedu no Ermosiljo. Viņš iegāja otrā istabā, atnesa pudeli, atvēra to un pa­sniedza man kopā ar mazu bleķa krūzīti. Es nedaudz ielēju krūzē un izdzēru. Bakanora izrādījās mazliet aromātiskāka par vienkāršo tekilu un stiprāka arī. Es noklepojos un pasniedzu pudeli tālāk. Katrs mazliet ielēja un izdzēra, visi, izņemot donu Huanu. Viņš vienkārši paņēma pudeli un nolika to Lūsio priekšā, kurš bija pēdējais aplī.

Visi dzīvi apspriedās par pudeles satura bagāto aromāta buķeti un garšu un piekrita, ka dzēriens, visticamāk, pagatavots augstu Čivavas kalnos.

Pudele vēlreiz sāka ceļot pa apli. Vīrieši, aplaizot lūpas, atkār­toja savas uzslavas un uzsāka diskusiju par to, ka Gvadalaharas apkārtnē izgatavotā tekila būtiski atšķiras no tās, kas nāk no Civavas augstienēm.

Otrā apļa laikā dons Huans atkal nedzēra, un es ielēju sev tikai vienu malku, bet visi pārējie pielēja krūzes līdz pašām malām. Pu­dele veica trešo apli un iztukšojās.

— Atnes pārējās pudeles, Lūsio, — dons Huans teica. Lūsio, šķiet, vēl šaubījās, un dons Huans šķietami vientiesīgi pārējiem paskaidroja, ka es atvedu Lūsio četras pudeles.

Beninio, jauns puisis aptuveni Lūsio vecumā, palūkojās uz port­feli, kuru es biju nolicis sev aiz muguras, un pajautāja, vai es gadīju­mā neesmu tekilas tirgotājs. Dons Huans atbildēja noliedzoši un pa­teica, ka es atbraucu viņu apciemot.

— Karloss pēta Meskalito, un es viņu mācu, — dons Huans teica. — Visi uz mani palūkojās un laipni pasmaidīja. Bahea, malkascirtējs, izkāmējis neliela auguma vīrs ar asiem sejas vaibstiem, vērīgi uz mani paskatījās, bet tad teica, ka bodnieks mani apvaino­jot par to, ka es esot tās amerikāņu kompānijas spiegs, kura grasās atvērt raktuves uz jaki indiāņiem piederošās zemes. Visi ļoti vētraini reaģēja, it kā viņi būtu dziļu sašutuši par šādu paziņojumu. Turklāt viņi ne pārāk mīlēja bodnieku, kurš bija meksikānis, jeb, kā jaki mēdza teikt, — "jori".

Lūsio iegāja otrā istabā un atgriezās ar otru bakanoras pudeli. Viņš to atkorķēja, ielēja sev tā pavairāk, bet tad pasniedza tālāk pa apli. Saruna tagad risinājās par amerikāņu kompānijas iespējamo klātbūtni Sonorā un par to, kā tas varētu ietekmēt jaki tālāko likteni.

Pudele atgriezās pie Lūsio. Viņš to pacēla un paskatījās, cik tur palicis.