Karloss Kastaņeda - Atsevišķā realitāte

— Pasaki viņam, lai pārlieku neskumst, — dons Huans man pačukstēja. — Pasaki viņam, ka tu nākošreiz atvedīsi vēl vairāk.

Es pieliecos pie Lūsio un apsolīju viņam, ka nākošreiz grasos atvest viņam vismaz kādu pusduci pudeļu.

Beidzot sarunu tēmas izsīka. Dons Huans pagriezās pret mani un skaļi teica:

— Kāpēc tu nepastāti zēniem par savu pirmo tikšanos ar Mes­kalito? Es domāju, ka tas būs krietni vien interesantāk, nekā šī bez­jēdzīgā saruna par to, kas notiks, ja amerikāņi atnāks uz Sonoru.

— Meskalito, — vai tā ir peijote, vectēv? — Lūsio ziņkārīgi pavaicāja.

—Daži viņu tā sauc, — dons Huans vēsi noteica, — man daudz labāk patīk saukt viņu par Meskalito.

— Tā nolādētā lieta laupa prātu, — teica Henaro, garš, drukns pusmūža vīrietis.

— Es domāju, ka ir visai muļķīgi apgalvot, ka Meskalito laupa prātu, — dons Huans mierīgi noteica. — Tāpēc ka tādā gadījumā Karloss te tā mierīgi ar jums nerunātu, bet sēdētu ieģērbts trako kreklā. Viņš to lietoja — un, paskat, ar viņu viss kartībā.

Bahea pasmaidīja un samulsis teica: "Kas to lai zina?"—un visi iesmējās.

— Tad palūkojieties uz mani, — dons Huans teica. — Es pa­zīstu Meskalito gandrīz visu savu dzīvi, bet viņš nekad man nav iz­darījis neko sliktu.

Neviens neiesmējās, taču bija acīmredzams, ka viņi neuztver viņu nopietni.

— No otras puses, — dons Huans turpināja, — tas ir tiesa, ka Meskalito laupa prātu cilvēkiem, kā tu to teici, bet tikai tad, kad viņi nāk pie tā, nezinot, ko dara.

Eskuere, indiānis dona Huana vecumā, pagrozīja galvu un viegli pasmīnēja:

— Ko tu, Huan, gribi teikt ar šo "nezinot ko dara"? — viņš pajautāja. — Kad es pagājušoreiz tevi redzēju, tu teici to pašu.

— Cilvēki zaudē prātu, kad sarijās šo peijotes draņķi, — He­naro turpināja. — Es redzēju, kā to ēda uičoli indiāņi. Viņi uzvedās tā, it kā viņiem būtu piemeties drudzis. Melsa visādus niekus, vēma un mīza, kur pagadās. Lietojot šo draņķi, var saslimt ar epilepsiju. To man reiz pateica valdības inženieris, misters Salass. Bet epilepsi­ja — tas taču ir uz visu mūžu, paši zināt.

— Tas nozīmē būt sliktākam par dzīvnieku,—Bahea svarīgi piebilda.

— Skatoties uz uičoli, tu ieraudzīji tikai to, ko gribēji redzēt, Henaro, — dons Huans teica. — Piemēram, tu pat neuzskatīji par vajadzīgu pajautāt viņiem, ko nozīmē satikties ar Meskalito. Cik man zināms, Meskalito nekad nevienu nav padarījis par epileptiķi. Valdības inženieris ir jori, un es šaubos, vai jori par to varēja ko zināt. Tu taču nedomā, ka visi tie cilvēku tūkstoši, kas pazīst Mes­kalito, ir ārprātīgi?

—Viņiem jābūt ārprātīgiem vai ļoti tuvu tam, lai darītu tamlīdzī­gas lietas, — Henaro atbildēja.

— Ja jau visi šie cilvēki būtu ārprātīgi, kas tad viņu vietā strādā­tu? — dons Huans vaicāja.

— Makārio, tas, kurš atbrauca no "turienes" (*No ASV. (Red.)), man stāstīja, ka jebkurš, kas lieto peijoti, ir iezīmēts uz visu atlikušo dzīvi,—Esku­ere teica.

— Makārio meloja viņš tā patiešām saka, — dons Huans atcirta. — Esmu pilnīgi pārliecināts, ka viņam par to visu nav ne mazākās sajēgas.

— Viņš patiešām ļoti daudz melo… — Beninjo teica.

— Kas ir šis Makārio? — es pavaicāju.

— Viņš ir jaki indiānis. Dzīvo šeit, — Lūsio teica. — Runā, ka viņš ir no Arizonas un kara laikā esot bijis Eiropā, stāsta visādas pasakas.

— Lielās, ka esot bijis pulkvedis, — Beninjo piebilda.

Visi iesmējās un kādu laiku apsprieda Makārio neticamos stās­tus, taču dons Huans atkal ierunājās par Meskalito.

— Reiz jau jūs zināt, ka Makārio ir melis, tad kā gan jūs varat ticēt tam, ko viņš jums stāsta par Meskalito?

— Vai tu domā peijoti, vectēv? — Lūsio pavaicāja ar tādu izteiksmi, it kā viņš patiešām izmisīgi censtos noteikt šī termina jēgu.

— Jā, velns parāvis! — dons Huans asi un rupji atcirta. Lūsio neviļus iztaisnojās, un tobrīd man šķita, ka visi viņi ne pa jokam nobijās.

Tad dons Huans plati pasmaidīja un jau mierīgi turpināja:

— Vai tad jūs, draugi, neredzat, ka Makārio pats nezina, ko runā? Vai tad jūs neredzat, ka, lai runātu par Meskalito, vajag zināt.

— Atkal tu mal vienu un to pašu, — Eskuere teica. — Par kādām zināšanām tu, velns parāvis, visu laiku runā? Reizēm tu sit pušu pat Makārio. Viņš vismaz runā to, ko domā, neatkarīgi no tā, vai viņš zina vai nezina. Bet no tevis jau gadiem ilgi es to tik vien dzirdu — vajag zināt, vajag zināt… Ko mums īsti vajag zināt?

— Dons Huans saka, ka peijote ir gars, — Beninjo teica.

— Es esmu redzējis peijoti augam laukā, — taču nekad ne garus, ne kaut ko viņiem līdzīgu neesmu manījis.

— Meskalito patiešām varētu būt līdzīgs garam, — dons Hu­ans paskaidroja,—bet, lai kas viņš ari nebūtu, to nevar noskaidrot, līdz viņu neiepazīsi. Eskuere žēlojas, ka es jums to jau gadiem ilgi cenšos iestāstīt. Jā, tiesa. Bet vai tad es esmu vainīgs, ka jūs nesap­rotat. Bahea saka, ka tas, kas lieto Meskalito, kļūst līdzīgs dzīvnie­kam. Nedomāju vis. Manuprāt, tie, kas domā, ka ir pārāki par dzīv­niekiem, dzīvo sliktāk nekā dzīvnieki. Palūkojieties uz manu mazdē­lu. Viņš strādā no rīta līdz vakaram. Es pat teiktu, ka viņš dzīvo, lai strādātu kā mūlis. Un no dzīvnieka viņš atšķiras vienīgi ar to, ka piedzeras.

Visi iesmējās. Visskaļāk smējās Viktors —jauns puisis, vēl prak­tiski jaunietis. Elihio, jaunais fermeris, līdz šim vēl nebija bildis ne­vienu vārdu. Viņš sēdēja uz grīdas pa labi no manis, atspiedies ar muguru pret mākslīgā mēslojuma maisiem, kas bija ienesti mājā, lai pasargātu tos no lietus. Viņš bija viens no Lūsio bērnības draugiem, izskatījās stiprs, un lai gan nebija tik garš kā Lūsio, toties staltāks un muskuļaināks. Elihio, šķiet, ieinteresēja dona Huana teiktais. Bahea centās atkal kaut ko iebilst, taču Elihio viņu pārtrauca.

— Kādā gan veidā peijote varētu to visu izmainīt? — viņš jau­tāja. — Man šķiet, ka cilvēks ir piedzimis, lai visu savu dzīvi strādā­tu kā mūlis.

— Meskalito visu izmaina, — dons Huans teica, — un tomēr mums vienalga nākas strādāt tāpat kā visiem pārējiem, kā mūļiem. Es taču jums teicu, ka Meskalito ir gars, — tāpēc ka tas, kas izmai­na cilvēkus,—tas ir kas līdzīgs garam. Gars, kuru mēs varam ierau­dzīt un aptaustīt, gars kurš mūs izmaina, un reizēm pat pret mūsu gribu.

— No peijotes tu sajuksi prātā, — Henaro teica, — un tad arī, protams, noticēsi, ka esi izmainījies. Vai ne?

— Kā gan viņš mūs var izmainīt? — Elihio uzstāja.

—Viņš mūs māca, kā pareizi jādzīvo, — dons Huans teica, — viņš palīdz tiem un aizsargā tos, kas viņu pazīst. Tā dzīve, kuru dzī­vojat jūs, zēni,—tā nav dzīve. Jums nav aizstāvja.

— Ko tu ar to gribi teikt? — Henaro sašutis jautāja. — Mums ir mūsu Kungs Kristus un mūsu Māte Jaunava, un vēl mazā Gvadelupas Jaunava. Vai tad viņi nav mūsu aizstāvji?

— Tad nu gan laba aizstāvju kompānija, — dons Huans izsmē­jīgi noteica. — Vai tad viņi tevi ir iemācījuši labāk dzīvot?

— Tas ir tāpēc, ka cilvēki viņus neklausa! — Henaro protestē­ja. — Viņi pievērš uzmanību tikai sātanam.

— Ja jau viņi būtu īsti aizstāvji, viņi piespiestu sevi klausīt, — dons Huans teica. — Ja Meskalito kļūs par tavu aizstāvi, tad tev nāksies viņu klausīt, tāpēc ka tu varēsi viņu redzēt, un tev būs jādara to, ko viņš teiks. Viņš liks tev sevi cienīt pa īstam, nevis tā, kā jūs, zēni, esat pieraduši izturēties pret saviem aizstāvjiem.