Karloss Kastaņeda - Atsevišķā realitāte

— Tu esi pieķēdēts! — dons Huans iesaucās. — Tu esi pieķē­dēts savam saprātam.

Viņš paskaidroja, ka lapa vēlreiz un vēlreiz krita no tā paša koka, lai es beidzot atmestu visus mēģinājumus to saprast. No paša sākuma viss bija noritējis ļoti veiksmīgi, taču pašas beigās, kā jau aizvien, mana mānija visu ir atkal sabojājusi un padarījusi mani aklu.

— Te nav ko saprast. Sapratne — tā ir tikai niecīga daļiņa no visa pārējā. Pavisam niecīga, — viņš teica.

Dons Henaro piecēlās. Viņš apmainījās īsiem skatieniem ar do­nu Huanu, un dons Huans ieurbās ar savu skatienu zemē. Dons He­naro nostājās manā priekšā un sāka vicināt rokas — uz priekšu un atpakaļ, augšā — lejā.

— Skaties, mazais Karlito, — viņš teica. — Skaties! Skaties!

Viņš kaut kā ārkārtīgi asi iesvilpās. Šī skaņa bija tāda, it kā kaut kas tiktu pārrauts. Tūdaļ, tikko atskanēja šis svilpiens, vēdera apakš­daļā sajutu tukšumu. Tā bija ļoti mokoša krišanas sajūta, nebūt ne sāpīga, bet drīzāk gan ļoti nepatīkama un visaptveroša. Tā turpinā­jās dažas sekundes, bet tad izzuda, atstājot tikai kaut kādu dīvainu kņudoņu ceļgalos. Taču šai īsajā laika sprīdī es kļuvu par kādas neizskaidrojamas parādības liecinieku. Es ieraudzīju donu Henaro stāvam kalna virsotnē, kas atradās vismaz kādu desmit jūdžu attālu­mā no šejienes. Tas viss ilga ne vairāk kā desmit sekundes un notika tik negaidīti, ka es nepaguvu viņu kā nākas pat aplūkot. Nespēju atcerēties, vai es redzēju normāla izmēra cilvēka figūru, stāvam kal­na virsotnē, vai arī tas bija samazināts dona Henaro atveids. Nepa­guvu pat īsti saprast, vai tas vispār bija dons Henaro. Taču tobrīd man nebija ne mazāko šaubu, ka es redzu to stāvam kalna virsotnē. Bet, tikko es iedomājos, ka nespēju saskatīt cilvēku desmit jūdžu attālumā, šis redzējums izzuda.

Pagriezos, lai paskatītos uz donu Henaro, taču viņa nebija. Mana milzu neizpratne pilnībā atbilda visām tām pārējām neiedomājama­jām lietām, kas ar mani notika. Mans prāts nespēja to aptvert, biju galīgi apjucis. Dons Huans piecēlās un lika man pietupties, aptvert ar rokām vēdera apakšdaļu, un piespiest ceļgalus pie krūtīm. Kādu laiku mēs sēdējām klusējot, bet tad viņš teica, ka negrasās man neko paskaidrot, jo cilvēks par magu var kļūt tikai darbojoties. Ne­kam citam vispār nav nekādas nozīmes. Viņš ieteica man nekavējo­ties braukt prom, jo citādi dons Henaro, cenzdamies man palīdzēt, vēl var mani netīšām nogalināt.

— Tu drīz vien izmainīsi savu virzienu, — viņš teica, — un sa­rausi savas ķēdes.

Viņš teica, ka nedz viņa, nedz dona Henaro darbībās nebija nekā tāda, ko vajadzētu saprast, un ka magi spēj veikt visneiedo­mājamākās lietas.

— Henaro un es, mēs darbojamies no šejienes, — viņš teica, norādot uz vienu no savas diafragmas centriem. Bet tas nav sapra­šanas centrs, un tomēr tu zini, kas tas ir.

Gribēju viņam iebilst, ka īstenībā nemaz nezinu, par ko viņš ru­nā, taču viņš neko neļāva man teikt, piecēlās un lika viņam sekot. Viņš gāja ļoti ātri, un es, svīzdams un elsodams, centos cik spēka, lai neatpaliktu.

Kad mēs kāpām mašīnā, atskatījos, meklējot donu Henaro.

— Kur ir dons Henaro? — es jautāju.

— Tu pats zini, kur viņš ir, — dons Huans atcirta.

* * *

Pirms prombraukšanas es, kā jau ierasts, kādu laiku sēdēju viņam blakus. Man neizsakāmi gribējās lūgt viņam tuvākus paskaid­rojumus. Kā mēdz teikt dons Huans, paskaidrojumi — tas ir mans pašizdabāšanas veids.

— Kur ir dons Henaro, — es piesardzīgi viņam pajautāju.

— Tu zini, kur, — viņš teica. — Un tomēr tu ikreiz ciet zaudē­jumu tieši tāpēc, ka centies visu saprast. Piemēram, aizpagājušonakt tu zināji, ka dons Henaro visu laiku bija tev aiz muguras; tu pat pagriezies un viņu tur ieraudzīji.

— Nē, — es protestēju. —Nē, es to nezināju.

Es teicu patiesību. Mans prāts atteicās pieņemt šādu uztveri kā "reālu", un tomēr pēc desmit gadus ilgām mācībām dona Huana vadībā mans prāts jau vairs nevarēja saglabāt vecos ierastos kritē­rijus par to, kas īsti ir reāls. Taču visi mani pieņēmumi par realitātes patieso dabu līdz šim tomēr bija tikai vienkārši intelektuālas manipulācijas. Kā pierādījums tam bija šis stāvoklis, kad dona Huana un dona Henaro darbība iedzina manu prātu strupceļā.

Dons Huans paskatījās uz mani, un viņa acis bija tik skumjas, ka es sāku raudāt. Asaras pašas sāka birt no acīm. Pirmoreiz dzīvē izjutu sava veselā saprāta smago nastu. Mani pārņēma neaprakstā­mas skumjas. Pašam to negribot, apraudājos un viņu apskāvu. Viņš ātri iesita man ar saviem pirkstu kauliņiem pa galvvidu. Sajutu, kā pa manu mugurkaulu lejup aizvēlās tirpu vilnis. Tas mani tūdaļ atskurbināja.

— Tu pārlieku sev izdabā, — viņš man teica.

Dons Huans lēni staigāja man apkārt, it kā pārdomādams, vai ir vērts man kaut ko teikt. Viņš divreiz apstājās, taču tad atkal, šķiet, mainīja savu lēmumu. Beidzot viņš galīgi apstājās un teica:

— Atgriezīsies tu vai nē—tas absolūti nav svarīgi. Bet nu tev ir nepieciešams dzīvot kā karotājam. Tu vienmēr to apzinājies, bet tagad esi nokļuvis tādā situācijā, ka tev nāksies izmantot kaut ko tādu, kam tu agrāk nepiegriezi nekādu vērību. Taču tev vajadzēja cīnīties par šīm zināšanām; tās tev netika tā vienkārši iedotas un nenokrita no zila gaisa. Tev nācās ar spēku tās izdabūt pašam no sevis. Un tomēr tu vēl joprojām esi spīdoša būtne. Tu joprojām, tāpat kā visi citi, ej pretī nāvei. Es reiz tev teicu, ka spīdošajā olā neko nav iespējams izmainīt.

Viņš uz bridi apklusa. Zināju, ka viņš skatās uz mani, taču izvai­rījos no viņa skatiena.

—Un tevī patiešām it nekas nav izmainījies,—viņš teica.