Karloss Kastaņeda - Atsevišķā realitāte

— Lūk, arī mazais Karlito, — meksikānis teica donam Huanam,—un viņš vairāk ar mani nerunā… Tikai nesaki man, ka viņš ar mani vairs negrib ielaisties!

Pirms es vēl paguvu kaut ko atbildēt, viņi abi sāka skaļi smie­ties, un tad es sapratu, ka šis svešinieks bija dons Henaro.

— Tu mani nepazini, vai ne? — viņš, vēl aizvien smiedamies, jautāja.

Biju spiests atzīt, ka mani samulsinājis viņa jaunais tērps.

— Ko tu dari šai apvidū, don Henaro? — es jautāju.

—Viņš ieradās, lai baudītu karsto vēju, — dons Huans teica. — Vai ne?

— Tiesa, — dons Henaro atsaucās. — Tu pat nevari iedomā­ties, ko karstais vējš var izdarīt ar man līdzīga večuka ķermeni.

Es apsēdos starp viņiem.

— Ko tas dara ar tavu ķermeni? — es jautāju.

— Karstais vējš stāsta manam ķermenim apbrīnojamas lie­tas, — viņš teica.

Viņš pagriezās pret donu Huanu, un viņa acis iemirdzējās:

— Vai ne?

Dons Huans apstiprinoši pamāja.

Es viņiem teicu, ka Santa Annas karsto vēju sezona man ir vis­sliktākais gadalaiks, un tāpēc man šķiet ļoti dīvaini, ka dons Henaro atbraucis meklēt karsto vēju, no kā es cenšos paglābties.

— Karloss nepanes karstumu, — dons Huans teica donam Henaro. — Kad iestājas karstums, viņam gluži kā bērnam sākas asfiksija (*Pataloģisks skābekļa trūkums organismā sakarā ar elpošanas traucējumiem (Red.)) .

— As… kas?

— As… fiksija.

— Ak Dievs! — dons Henaro teica, izliekoties ļoti noraizējies un izpildot neaprakstāmi smieklīgu izmisuma žestu.

Dons Huans viņam paskaidroja, ka es tik ilgi nebraucu pie viņa tādēļ, ka man atgadījās misēklis ar sabiedrotajiem.

— Oho, tātad tu beidzot satikies ar sabiedroto! — dons Hena­ro iesaucās.

— Šķiet, ka jā, — es šķietami nevērīgi atteicu.

Viņš skaļi iesmējās. Dons Henaro divas vai trīs reizes viegli uz­sita man pa muguru. Tas bija draudzīgs žests, ko es uztvēru kā līdz­jūtības apliecinājumu. Skatoties man acīs, viņš mazliet paturēja savu roku uz mana pleca, un es izjutu rāmu apmierinājumu. Taču šāds stāvoklis ilga tikai vienu acumirkli, bet tad dons Henaro izdarīja ar mani kaut ko pavisam neizskaidrojamu. Man bija tāda sajūta, it kā man plecos būtu uzkrāvuši laukakmeni. Es jum, kā viņš palielināja savas rokas svaru, kas atradās uz mana labā pleca, līdz tādai neie­domājamai pakāpei, ka biju spiests noliekties no šī smaguma un atsisties ar galvu pret zemi.

— Mums ir jāpalīdz mazajam Karlito, — dons Henaro teica un sazvērnieciski saskatījās ar donu Huanu.

Es atkal apsēdos taisni un pagriezos pret donu Huanu, taču viņš skatījās uz otru pusi. Noraizējies nodomāju, ka dons Huans uzve­das tā, it kā es viņu nemaz neinteresēju. Dons Henaro smējās; šķiet, viņš gaidīja manu reakciju.

Palūdzu viņam uzlikt roku man uz pleca vēlreiz, taču viņš nevē­lējās to darīt. Prasīju viņam vismaz man paskaidrot, ko viņš ar mani izdarīja. Viņš apmierināti ķiķināja. Es atkal pagriezos pret donu Hu­anu un teicu viņam, ka dona Henaro roka gandrīz nospieda mani ar savu svaru.

— Es neko par to nezinu, — dons Huans komiski nopietnā balsī noteica. — Man uz pleca viņš roku nelika.

Tad viņi abi iesmējās.

— Ko tu ar mani izdarīji, don Henaro? — es jautāju.

— Es vienkārši uzliku roku uz tava pleca,—viņš nevainīgi no­teica.

— Uzliec atkal, — es palūdzu.

Viņš atteicās. Tad iejaucās dons Huans un palūdza mani iz­stāstīt donam Henaro to, kas ar mani notika tonakt kalnos. No­domāju, ka viņš patiešām vēlas, lai es viņiem pamatīgi atstāstu šo atgadījumu visos sīkumos, taču, jo nopietnāks kļuva mans vēstījums, jo vairāk viņi smējās. Es pat pāris reizes apklusu, taču viņi lūdza mani turpināt.

— Tagad sabiedrotais noteikti atnāks pie tevis neatkarīgi no tavām jūtām pret viņu, — dons Huans teica, kad biju beidzis stās­tīt. — Tev vispār nekas nav jādara, tu vari sēdēt bezdarbībā vai domāt par sievietēm, bet tad pēkšņi, viegls uzsitiens uz pleca, tu pagriezies, — bet sabiedrotais jau stāv tavā priekšā.

— Bet ko es varu izdarīt, ja kaut kas tāds atgadīsies? — es jautāju.

— Pag, pag, draudziņ! — dons Henaro teica. — Tas ir slikts jautājums. Nejautā par to, ko tu vari izdarīt. Skaidrs, ka tu neko nevari izdarīt. Tev jājautā, ko var izdarīt karotājs.

Viņš piemiedza acis un skatījās uz mani. Viņa galva bija ne­daudz noliekta pa labi, bet lūpas savilktas.

Es paskatījos uz donu Huanu, cerēdams saņemt kādu mājienu par to, ka tas viss ir tikai joks, taču dona Huana sejas izteiksme joprojām bija absolūti neizdibināma.

— Labi, — es teicu. — Ko var izdarīt karotājs?

Dons Henaro atkal piemiedza acis, sāka šmaukstināt lūpas, it kā meklētu piemērotus vārdus. Viņš, zodu berzēdams, vērīgi skatī­jās uz mani.

— Karotājs taisa biksēs, — viņš tikai indiānim raksturīgā svinī­gumā noteica.

Dons Huans aizklāja seju ar rokām, bet dons Huans iesita ar plaukstu pa zemi, un abi sāka neprātīgi smieties.

— Bailes, tas ir kaut kas tāds, no kā nevar atbrīvoties uz visiem laikiem, — dons Huans teica, kad smiekli bija norimuši. — Ja ka­rotājs nokļūst šādā grūtā stāvoklī, viņš vienkārši, divreiz nedomājot, uzgriež sabiedrotajam muguru. Karotājs nedrīkst sev izdabāt, tāpēc nevar nomirt no bailēm. Karotājs ļauj sabiedrotajam atnākt tikai tad, kad viņš ir labā formā un gatavs to uzņemt. Kad viņš ir pietie­kami spēcīgs, lai cīnītos ar sabiedroto, viņš atver savu gaismas sprau­gu un metas uz priekšu, sagrābj to, piespiež pie zemes un skatās uz viņu tik ilgi, cik tas viņam nepieciešams; tad viņš novēršas, atbrīvo sabiedroto un ļauj tam iet uz visām četrām debess pusēm. Karotājs, mans mazais draugs, jebkurā brīdī ir situācijas noteicējs.

— Kas var notikt, ja pārāk ilgi skatās uz sabiedroto? — es jautāju.

Dons Henaro paskatījās uz mani un komiski atveidoja vērīgu skatienu.

— Kas to lai zina, — dons Huans teica. — Varbūt dons Hena­ro pastāstīs, kas ar viņu notika.

— Varbūt, — dons Henaro teica un sāka ķiķināt.

— Pastāsti, lūdzu!

— Varbūt arī pastāstīšu, — dons Huans pasmīnēja.

Dons Henaro piecēlās, kauliem kraukšķot, izstaipījās un atvēra tik plati acis, ka tās kļuva apaļas un izskatījās kā neprātīgas.

— Henaro grasās likt tuksnesim drebēt, — viņš teica un iegāja krūmos.

— Henaro grib tev palīdzēt, — dons Huans uzticības pilnā bal­sī noteica. — Viņš izdarija ar tevi to pašu savās mājās, un tu gandrīz redzēji.

Iedomājos, ka viņš domā atgadījumu pie ūdenskrituma, taču viņš runāja par pārdabiski dārdošajām skaņām, kuras es dzirdēju pie dona Henaro mājas.

— Starp citu, kas tas bija? — es jautāju. — Mēs smējāmies par to, bet tu tā arī nekad man nepaskaidroji, kas tas bija.

— Tu nekad nejautāji.

— Es jautāju.

— Nē, tu jautāji par visu citu, izņemot to.

Dons Huans nosodoši paskatījās uz mani.

— Tā ir Henaro māksla, — viņš teica. — Tikai Henaro var to izdarīt. Tu tad gandrīz redzēji.

Teicu, ka man nekad nebija ienācis prātā saistīt redzēšanu ar tiem dīvainajiem trokšņiem, kurus es toreiz dzirdēju.

— Bet kāpēc? — viņš asi pajautāja.

— Redzēt — tas taču nozīmē ar acīm, — es teicu.

Viņš kādu brīdi mani uzlūkoja, it kā ar mani kaut kas nebūtu īsti kārībā.

— Es nekad neesmu teicis, ka redzēšana saistīta tikai ar acīm, — viņš teica, neizpratnē grozot galvu.