Karloss Kastaņeda - Atsevišķā realitāte

— Kāda velna pēc es ielaidos visā šai lietā?! — es skaļi no­teicu.

Taču es jau zināju, ka reiz uzsākto vairs nav iespējams apturēt. Es patiešām nezināju, kā atgriezties pie mašīnas. Dons Huans bija daudzreiz mainījis mūsu kustības virzienu, bet ar vienkāršu orientē­šanos pēc debess pusēm nepietika. Baidījos apmaldīties kalnos. Ap­sēdos, un pirmoreiz dzīvē mani pārņēma dīvaina sajūta, ka īstenībā taču nekad nav bijis iespējams atgriezties izejas punktā. Dons Hu­ans mēdza teikt, ka es vienmēr uzstāju, ka viss jāsāk no sākuma, lai gan īstenībā tāda sākuma nemaz nemēdz būt. Un tur, kalnos, es beidzot sapratu, ko viņš ar to bija domājis. Tas bija tā, it kā izejas punkts vienmēr biju es pats; it kā dona Huana īstenībā nekad vispār nebūtu bijis; un kad es sāku viņu meklēt, viņš kļuva par to, kas viņš bija īstenībā— acumirklīgs tēls, kurš nozuda aiz paugura.

Izdzirdu klusu lapu šalkoņu, un mani ieskāva nepazīstams aro­māts. Sajutu vēja kluso dūkšanu ausīs. Saule tuvojās tumši oranžai joslai līdzīgajam blīvo mākoņu slānim pie horizonta, nozuda aiz tiem, bet pēc kāda laika atkal uzradās līdzīgi cauri miglai peldošai aveņ­krāsas lodei. Šķita, it kā saule mēģinātu aizkļūt līdz zilās debess stūrītim, taču mākoņi to viņai neļauj, bet tad to pilnībā aprija oranžā mākoņu josla un tumšie kalnu silueti.

Atlaidos uz muguras. Visa pasaule ap mani bija tik mierīga, bez­rūpīga, bet tai pašā laikā tik sveša, ka tas burtiski mani satrieca. Es negribēju raudāt, taču asaras sāka līt pašas no sevis.

Šādā stāvoklī atrados kādas divas stundas, nespēdams pie­spiest sevi piecelties. Es gulēju uz cietiem akmeņiem; šai vietā gan­drīz nekas neauga, bet visapkārt bija zaļi biezi krūmi. Varēju saska­tīt austrumu pakalnos augošo koku galotnes.

Beidzot pavisam satumsa. Sajutos jau krietni vien labāk; biju gandrīz vai laimīgs. Krēsla mani nomierināja un aizsargāja daudz lielākā mērā, nekā nežēlīgi skaudrā dienas gaisma.

Es piecēlos, uzkāpu neliela pakalna virsotnē un sāku izpildīt tās kustības, kuras man bija iemācījis dons Huans. Skrēju septiņas rei­zes austrumu virzienā un tikai tad ievēroju rokas temperatūras iz­maiņas. Es iekurināju ugunskuru un sāku to novērot saskaņā ar do­na Huana sniegtajām instrukcijām. Pagāja vairākas stundas, un es sajutu nogurumu un izsalkumu. Savācu diezgan lielu sausu zaru klē­pi, iemetu tos ugunskurā un pievirzījos tam tuvāk. Šis nomoda stā­voklis bija tik saspringts un intensīvs, ka acis burtiski lipa ciet. Div­reiz iemigu un pamodos tikai tad, kad galva noliecās uz sāniem. Biju tik miegains, ka nespēju vairs novērot uguni. Padzēros ūdeni un pat apslapināju seju, lai neaizmigtu. Taču miegainību izdevās pārvarēt tikai uz īsu brīdi, taču es kļuvu kaut kāds ļoti nīgrs un nervozs; visa šī lieta man šķita absolūti idiotisks pasākums, un izjutu savdabīgu ira­cionālu vilšanos. Jutos noguris, izsalcis, nāca miegs, un vispār ļoti dusmojos pats uz sevi. Beidzot pārstāju cīnīties ar miegu. Ieliku uguns­kurā tā pavairāk sausu zaru un gāju gulēt. Dzīšanās pakaļ sabiedrotajam un garu ķērāja meklēšana tobrīd man šķita absolūti muļķīgs un bezjēdzīgs pasākums. Man tik ļoti nāca miegs, ka es pat nevarē­ju domāt jeb sarunāties pats ar sevi. Es aizmigu.

Pēkšņi mani pamodināja skaļš brīkšķis. Šķita, ka šis troksnis, lai kas tas arī nebūtu, atskanēja tieši virs manas kreisās auss — es gulēju uz labajiem sāniem. Acumirklī pamodos un apsēdos. Mana kreisā auss dunēja, biju pavisam apdullis no šīs tuvās un skaļās skaņas.

Spriežot pēc sauso zaru skaita, kas vēl aizvien dega ugunskurā, biju gulējis tikai īsu brīdi. Nedzirdēju nekādas citas skaņas, taču saglabāju modrību un uzturēju uguni.

Man prātā ienāca doma, ka mani varbūt ir pamodinājis šāviens; iespējams, ka mani kāds ir izsekojis un tagad atrodas kaut kur tepat līdzās un grib mani nošaut. Šī doma kļuva ļoti mokoša un izsauca veselu racionālu baiļu straumi. Biju pārliecināts par to, ka šī zeme pieder kaut kādiem cilvēkiem, un, ja reiz tā, viņi varēja mani noturēt par zagli un nogalināt, lai aplaupītu, nezinot, ka man nekā nav. Draus­mīgi noraizējies par savu drošību, sajutu milzu sasprindzinājumu ple­cos un kaklā. Pakustināju galvu augšā lejā. Nokrakšķēja kakla skrie­meļi. Es vēl aizvien lūkojos ugunī, taču nesaskatīju tajā neko nepa­rastu un vairāk nedzirdēju nekādus trokšņus.

Pēc tam, kad nedaudz atslābinājos, galvā pazibēja doma, ka, iespējams, tās ir tikai dona Huana izdarības. Drīz vien jau biju pilnīgi pārliecināts par to un pat iesmējos. Radās jauna racionālu secināju­mu straume, šoreiz jau tikai jautru. Nodomāju, ka donam Huanam droši vien bijušas aizdomas, ka es pārdomāšu un vairs nevēlēšos palikt kalnos pa nakti, vai ari viņš redzēja, kā es skrēju viņam pakaļ, un noslēpās kādā apslēptā alā vai aiz krūma. Tad viņš man sekoja un, ievērojis, ka es aizmigu, mani pamodināja, salauzdams zaru virs manas auss. Es piesviedu ugunskuram vēl zarus un sāku paslepus lūkoties, cenzdamies noteikt viņa slēptuvi.

Valdīja pilnīgs miers: sisināja sienāži, vējš šalca kalnu nogāzē augošo koku lapās, ugunskurā sprakšķēdami dega zari. Visapkārt lidoja dzirksteles, taču tās bija visparastākās dzirksteles.

Pēkšņi izdzirdu skaļu lūztoša zara brīkšķi. Viņš bij atnācis no kreisās puses. Aizturēju elpu un sāku ļoti vērīgi ieklausīties. Nāka­majā acumirklī izdzirdēju zara brīkšķi jau no labās puses.

Tad izdzirdu vāju, attālu lūztošu zaru troksni, — it kā kāds stai­gātu pa tiem un tuvotos man. Skaņas kļuva skaļākas, skaidrākas. Mana reakcija bija palēnināta—nezināju turpināt klausīties vai cel­ties kājās. Nekādi nespēju izšķirties par turpmāko rīcību, kad pēk­šņi no visām pusēm atskanēja lūztošu zaru brīkšķi. Tas viss notika tik ātri, ka es tikai vēl pēdējā brīdī paguvu pielēkt kājās un apdzēst un sabradāt ugunskuru.

Skrēju tumsā lejup pa nogāzi. Kad skrēju cauri krūmiem, man galvā pazibēja doma, ka tur, lejā, nav nevienas līdzenas vietas. Skrēju, cenšoties aizsargāt acis no zariem. Atrados jau pusceļā līdz pakalna pakājei, kad sajutu kaut ko sev aiz muguras. Tas noteikti nebija zars, un es intuitīvi jutu, ka šis kaut kas man tuvojās un jau atradās tik tuvu, ka kuru katru brīdi varēja man pieskarties. No bailēm un satraukuma man pārvēlās stindzinošs aukstuma vilnis, iekšā viss bur­tiski savilkās čokurā. Norāvu sev jaku saņurcīju to, nokritu zemē, piespiedu jaku pie vēdera, pierāvu klāt kājas un aizvēru acis, kā to bija mācījis dons Huans. Kādu laiku tā gulēju nekustēdamies, bet tad aptvēru, ka visapkārt valda kapa klusums. Nevarēju saklausīt vispār nevienu skaņu. Tas mani ārkārtīgi satrauca. Mani vēdera mus­kuļi savilkās un sāka krampjaini raustīties. Atkal izdzirdu lūztoša zara brikšķi. Šī skaņa, šķiet, nāca no tāluma, taču bija ļoti skaidra un labi saklausāma. Tad atskanēja vēl viens blīkšķis, šoreiz jau tu­vāk. Iestājās klusuma bridis, bet tad kaut kas burtiski uzsprāga man virs pašas galvas. Tas bija tik negaidīti, ka es satrūkos un gandrīz vai apvēlos uz muguras. Tas noteikti bija lūztoša zara troksnis. Skaņa atskanēja tik tuvu, ka es pat saklausīju lūztoša zara lapu šalkoņu.

Tad sekoja vesela lūztošu sprādzienu lavīna, visapkārt ar ap­dullinošu troksni lūza zari. Taču visnejēdzīgākais visā šai situācijā bija mana reakcija — tā vietā, lai sastingtu mistiskās šausmās, es sāku smieties. Es patiešām noticēju, ka esmu atklājis visa notiekošā patieso cēloni. Biju pārliecināts par to, ka dons Huans atkal grib mani izjokot. Manu pārliecību vēl vairāk stiprināja virkne loģisku spriedumu; man strauji uzlabojās garastāvoklis. Nodomāju, ka spēšu notvert šo veco viltnieku donu Huanu aiz rokas jau nākamajā viņa izlēcienā. Viņš atradās man blakus, kad lauza zarus, zinādams, ka es neuzdrošināšos uz viņu paskatīties, un nu dara visu, kas viņam ienāk prātā. Nospriedu, ka viņš kalnos ir viens, jo viņam nepietika laika, lai aizietu pēc palīgiem. Šoreiz mēs bijām aizgājuši visai tālu kalnos un pa visu šo laiku nebijām sastapuši nevienu cilvēku. Tātad, ja viņš šeit slēpjas viens, tad spēj radīt tikai visai ierobežotu trokšņu skaitu. Turklāt starp šiem trokšņiem jābūt pauzēm, tāpēc viena pēc otras var atskanēt ne vairāk kā kādas divas trīs skaņas. Arī skaņu daudzveidību šajā gadījumā stipri ierobežoja viena cilvēka iespējas. Paliekot šādā saliektā un nekustīgā stāvoklī, biju pilnīgi pārliecināts par to, ka viss šis pārbaudījums bija tikai spēle, un vienīgais veids, kā no tā visa es varu izkļūt, nezaudējot savu pašcieņu un godu, ir emocionāla norobežošanās no visa notiekošā. Nu jau es gluži vai uzjautrinājos par šo, kā man šķita, izrādi. Izjutu pat prieku, ka spēju paredzēt mana pretinieka nākamo soli. Centos iedomāties, kā ta­gad manā vietā rīkotos dons Huans.