Karloss Kastaņeda - Atsevišķā realitāte

Manus intelektuālos vingrinājumus pārtrauca kaut kāda čāpsti­noša skaņa. Vērīgi ieklausījos; šī skaņa atkal atkārtojās. Nespēju noteikt, kas tas tāds varētu būt. It kā kaut kāds dzīvnieks laktu ūdeni. Skaņa atkal atkārtojās. Tā nepatīkami kaitināja; prātā ienāca pusaudžu meitene ar lieliem žokļiem, kas košļā košļājamo gumiju. Biju neizpratnē, kā gan dons Huans spēj radīt šādu skaņu, bet šī skaņa atkārtojās tagad jau labajā pusē. Sākumā tā bija vienīgā ska­ņa, bet tad sekoja vesela čāpstinošu skaņu virkne, kas varētu rasties, kādam mīcoties pa dubļiem. Pilnīgi skaidri varēja saklausīt soļu trok­sni, it kā kāds bristu pa dziļiem dubļiem. Trokšņi uz mirkli apklusa, bet tad atkal atskanēja jau ļoti ļoti tuvu no kreisās puses, kādus trīs metrus no manis. Tagad radās ilūzija, ka kaut kas resns un smags gumijas zābakos skrietu pa dziļiem dubļiem. Mani pārsteidza šī skaņu daudzveidība, un nespēju iedomāties nekādas primitīvas palīgierī­ces, ar kuru palīdzību es pats varētu radīt šādas skaņas. Lūk, soļi atskanēja man aiz muguras, bet tad vienlaicīgi no visām pusēm. Šķi­ta, ka kāds lielā sajūsmā staigātu, skraidītu un mīcītos dubļos ap mani.

Sāku visai pamatoti šaubīties, vai patiešām visu to dara dons Huans; tad jau viņam būtu jāskrien man riņķī gluži neiedomājamā ātrumā. Skaņu ātrums nepieļāva šādu iespēju. Tad iedomājos, ka donam Huanam galu galā varētu būt ari palīgi. Jau grasījos iegrimt jaunos prātojumos par to, kas varētu būt šie palīgi, kad pēkšņi ska­ņu intensitāte piesaistīja visu manu uzmanību. Es patiešām vairs ne­spēju skaidri domāt, taču nebūt nebiju izbijies — iespējams, tikai apstulbis no šo dīvaino skaņu kvalitātes. Šī čāpošana bija vibrējoša. Šīs dīvainās vibrācijas šķita vērstas pret manu vēderu, vai arī es vienkārši tās uztvēru ar vēdera apakšdaļu.

Tiklīdz to aptvēru, tūdaļ zaudēju visu savu objektivitāti un vie­naldzību. Skaņas uzbruka manam vēderam! Man radās jautājums: "Bet ja nu tas nemaz nav dons Huans?" Nobijos, sasprindzināju vēdera muskuļus un vēl stingrāk piespiedu ar ceļiem saburzīto jaku pie sava vēdera.

Skaņu biežums un intensivitāte pieauga, it kā tām būtu kļuvis zināms, ka esmu zaudējis savu sākotnējo pārliecību; to vibrācija kļuva tik intensīva, ka man palika slikta dūša. Izmisīgi cīnīdamies ar nelabumu, sāku dziedāt savas peijotes dziesmas. Izvēmos, un tūdaļ apklusa ari čāpstinošās skaņas; atkal izdzirdu ierasto sienāžu dziesmu, vēja šalkas un tālas koijotu rejas. Šī pēkšņā atelpa ļāva man palūkoties uz sevi no malas un skaidrāk apjaust notiekošo. Vēl pa­visam nesen biju lieliskā garastāvoklī, pašpārliecināts un mierīgs; acīmredzot mani situācijas novērtējuma mēģinājumi bija cietuši pil­nīgu neveiksmi. Pat ja ari donam Huanam bija kādi līdzdalībnieki, pat viņi nevarētu mehāniski radīt tādas skaņas, kas tā iedarbotos uz manu vēderu. Lai radītu tik intensīvas skaņas, viņiem būtu nepiecie­šams tāds aprīkojums, par kādu tiem, visticamāk, pat nav ne mazā­kā priekšstata. Acīmredzot šīs neparastās parādības, kuras es no­vēroju, nebūt nebija spēle un mana teorija "par vienu dona Huana joku" bija tikai manis iedomāts vulgārs šī fenomena skaidrojums.

Man sākās krampji un radās nepārvarama vēlme apgulties uz muguras un izstiept kājas. Nolēmu pavirzīties mazliet pa labi, lai no­vākta seju no tās vietas, kur biju izvēmies. Tiklīdz sāku rāpties, iz­dzirdu ļoti klusu čīkstoņu virs pašas kreisās auss un sastingu uz vie­tas. Čīkstoņa atkārtojās no otras puses. Tā bija vienīgā skaņa. Iedomājos, ka tā atgādina durvju eņģu čīkstoņu. Kādu bridi nogaidī­ju, taču vairāk neko nedzirdēju, tāpēc nolēmu rāpties tālāk. Tiklīdz sāku uzmanīgi pārvietot galvu pa kreisi, pār mani gāzās tāda čīksto­šu skaņu lavīna, ka es gandrīz vai palēcos. Brīžiem tās atgādināja durvju čīkstēšanu, brīžiem žurku vai jūras cūciņu pīkstienus; tās nebūt nebija skaļas un intensīvas, bet, gluži otrādi, — ļoti klusas, ļaunu vēstošas, un izsauca man mocošas spazmas un nelabumu. Šīs ska­ņas izzuda tāpat kā bija uzradušās, pakāpeniski, līdz beidzot es sā­ku dzirdēt tikai vienu vai vienlaicīgi divas skaņas.

Tad izdzirdu kaut ko līdzīgu liela putna spārnu vēdām, it kā tas slīdēta virs krūmu galotnēm. Šķita, ka tas riņķo virs manas galvas. Klusā čīkstēšana atkal kļuva skaļāka, un tāpat arī skaļākas kļuva šķietamās putna spārnu vēdas. Bija tāda sajūta, ka virs manas gal­vas lidinās vesels gigantisku putnu bars, vicinot savus mīkstos, lielos spārnus. Šīs abas skaņas saplūda vienā, izveidojot milzu vilni, kas pārklājās man pāri un ievilka sevī. Sajutu, ka peldu kaut kādā milzī­gā viļņveidīgi pulsējošā straumē. Šī čīkstoņa un spārnu vēdas dīvai­nā veidā iespiedās manā ķermenī, un es izjutu tās ar katru sava ķer­meņa šūnu. Putnu bara spārnu vēdas it kā vilka mani augšup, bet tai pašā laikā peļu armijas pīkstieni centās pagriezt mani ap savu asi, lai apveltu mani uz muguras.

Nu jau vairs nemaz nešaubījos par to, ka, pateicoties savai ap­brīnojamajai muļķībai, esmu saskāries ar kaut ko patiesi drausmīgu. Es sakodu zobus, dziļi elpoju un dziedāju savas peijotes dziesmas.

Šīs skaņas turpinājās ļoti ilgu laiku, un es tām pretojos visiem spēkiem. Kad tās apklusa, iestājās "klusums", jeb, citiem vārdiem sakot, tas klusums, kurā spēju saklausīt tikai dabiskās kukaiņu un vēja radītās skaņas. Šis klusuma periods bija man vēl kaitīgāks par troksni. Sāku domāt un novērtēt situāciju, un šīs pārdomas izraisīja manī paniku. Saprata, ka esmu pagalam; man trūka gan zināšanu, gan izturības, lai atvairīta to, kas man uzbruka. Sarāvies čokurā, es absolūti bezpalīdzīgs gulēju zemē savos vēmekļos. Iedomājos, ka mana dzīve nu ir galā, un sāku raudāt. Gribēju vēlreiz pārdomāt visu savu dzīvi, taču nezināju, ar ko sākt. It nekas, ko es tās laikā būta darījis, nebija šī pēdējā un galējā sasprindzinājuma vērts, tāpēc man nebija par ko domāt. Tā bija ļoti asa un skaudra atziņa. Biju ļoti izmainījies kopš tā laika, kad pēdējoreiz pārdzīvoju tamlīdzīgu izbīli. Šoreiz biju gandrīz pilnīgi iztukšots. Man bija daudz mazāk personī­gu jūtu, kuras gribēju saglabāt un paņemt sev līdzi.

Uzdevu pats sev jautājumu: kā rīkotos karotājs šādā situācijā, un nonācu pie atšķirīgiem secinājumiem. Bija kaut kas ārkārtīgi sva­rīgs, un tas saistījās ar mana vēdera nabas apgabalu; skaņās jautās kaut kas pārdabisks — tās tika mērķētas uz manu vēderu; un tieši šeit tad arī slēpās visa šī noslēpuma atslēga, bet es tikai nesapratu, kāda. Doma, ka dons Huans varētu mani izjokot, tagad šķita abso­lūti nepieņemama.

Mana vēdera muskuļi vēl aizvien bija ļoti saspringi, lai gan krampji mitējās. Es turpināju dziedāt un dziļi elpot un sajuta savā ķermenī ieplūstam nomierinošu siltumu. Man kļuva skaidrs, ka, ja vien gribu izdzīvot, tad man ir jādara tas, ko mācīja dons Huans. Pie sevis vēlreiz atkārtoju viņa sniegtās instrukcijas. Atcerējos precīzi to vie­ta, kur saule nozuda aiz kalniem, domās noteicu debess puses un nolēmu izmainīt sava ķermeņa stāvokli tā, lai galva būtu pavērsta citā, man labvēlīgā virzienā, uz dienvidaustrumiem. Es lēni , collu pa collai, pagriezu savas pēdas pa kreisi, tad, strauji tās atgrūžot, sāku pārvietot savu ķermeni. Taču, tiklīdz nedaudz pārvietojos horizon­tālā plāksnē, sajutu, kā kaut kas no mugurpuses viegli pieskaras manam kaklam. Tas notika tik pēkšņi, ka es neviļus iekliedzos un atkal pamiru. Sasprindzināju vēdera muskuļus, sāku dziļi elpot un dziedāt savas peijotes dziesmas. Pēc mirkļa atkal sajuta tādu pašu vieglu sitienu jeb grūdienu. Acumirklī savilkos čokurā. Mans kakls bija atklāts, un es nekādi nespēju sevi aizsargāt. Atkal kāds, "pie­klauvēja" pie mana kakla. Manam kaklam pieskārās kaut kāds mīksts, gandrīz samtains priekšmets, kas atgādināja ar mīkstām pū­kām klātu milzīga truša ķepu. Šis kaut kas pieskārās man atkal, bet tad sāka braukāt šurpu turpu pa manu kaklu, līdz man acīs sariesās asaras. Bija tāda sajūta, it kā pa manu kaklu tādā kā bezsvara stā­voklī lēkātu mēmu un mīkstu ķenguru bars. Spēju pat atšķirt viņu ķepu lielā un mīkstā pirksta pieskārienu, kas viņi maigi staigāja pa manu kaklu. Tas nebūt nebija sāpīgi, taču padarīja mani burtiski traku. Skaidri zināju, ja šai situācijā neko neuzsākšu, tad noteikti sajukšu prātā, pielēkšu kājās un sākšu skriet. Tāpēc ļoti lēni sāku pagriezt ķermeni jaunajā stāvoklī. Šie mani pārvietošanās mēģinā­jumi, šķiet, paātrināja klauvējienus pa manu kaklu. Tie beidzot kļu­va tik neprātīgi, ka es izmisīgi rāvos uz priekšu ar visu ķermeni un tūdaļ pat ieņēmu sev vēlamo stāvokli. Neloloju nekādas īpašas ce­rības par šīs manas rīcības rezultātu, es vienkārši darbojos, lai pa­sargātu sevi no pilnīga vājprāta.