Karloss Kastaņeda - Atsevišķā realitāte

Dons Huans teica, ka tikai trešā veida būtnes ir īstie sabiedro­tie, kas atklāj noslēpumus; šis īpašais tips dzīvo vientulībā, nomaļās vietās, kas ir gandrīz nepieejamas. Tam, kurš grib atrast kādu no šīm būtnēm, ir ļoti tālu jāceļo, un viņam pie tās jāiet vienam. Šādā attālā un nomaļā vietā cilvēkam jāizpilda visas nepieciešamās darbī­bas. Viņam jāsēž pie sava ugunskura un nekavējoties jāiet prom, ja viņš ieraudzīs ēnu. Taču viņam jāpaliek, ja viņu negaidīti pārsteigs cita veida parādības — tādas kā stiprs vējš, kurš apdzēš viņa ugun­skuru un neļauj viņam to atkal iekurināt četras reizes pēc kārtas, vai ari tavējā kokā nolūzt kāds zars. Zaram patiešām jānolūzt, un cilvē­kam jāpārliecinās par to, ka tā nav tikai lūztoša zara trokšņa imitācija.

Vēl bez tam būtu jāpievērš uzmanība ripojošiem akmeņiem vai ugunskurā krītošiem sīkiem akmentiņiem, vai kaut kādam citam ne­pārtrauktam troksnim, un tad jāiet tai virzienā, kurā noticis jebkurš šāds fenomens, līdz gars tev beidzot dos kādu ziņu.

Šāda būtne karotāju pārbauda vairākos veidos. Tā var pēkšņi izlēkt viņa priekšā ļoti draudīgā paskatā vai saķert cilvēku no mu­gurpuses un turēt viņu tā stundām ilgi, neļaujot atbrīvoties. Tā var ari uzgāzt viņam virsū koku. Dons Huans teica, ka tie ir patiešām bīsta­mi spēki, un, lai gan nevar cilvēku paši nogalināt, var izsaukt viņa nāvi, nobiedējot vai uzmetot viņam kaut kādu priekšmeta, vai, pēk­šņi parādoties, likt viņam paklupt un tādā veidā nokrist no kraujas.

Viņš teica, ka gadījumā, ja kādreiz es satikšos ar šādu būtni sev nelabvēlīgos apstākļos, tad es nekādā gadījumā nedrīkstu ar viņu cīnīties, jo tad tā noteikti mani nogalinās — atņems man manu dvē­seli. Tāpēc jākrīt zemē un jāpacieš tā līdz rītam.

— Kad cilvēks saskaras vaigu vaigā ar sabiedroto, kas glabā noslēpumus, viņam jāsaņem visa drosme un jāsaķer to pirmajam, pirms tas saķers viņu, vai jāsāk to vajāt, pirms tas sāks vajāt viņu. Šai vajāšanai ir jābūt neatlaidīgai, un tad notiek cīņa. Cilvēkam jāpiespiež garu pie zemes un jātur tik ilgi, līdz tas dos viņam spēku.

Es viņam pajautāju, vai šie spēki ir materiāli, ja jau tiem var patiešām pieskarties. Teicu, ka man vārds "gars" vienmēr ir asociē­jies ar kaut ko efemeru.

— Tad nesauc tos par gariem, — viņš sauca. — Sauc tos par sabiedrotajiem vai neizskaidrojamiem spēkiem.

Viņš kādu brīdi klusēja, tad apgūlās uz muguras un palika rokas zem galvas.

— Es par katru cenu vēlējos uzzināt, vai šīs būtnes ir materiālas.

— Tev patiešām ir taisnība, tās ir materiālas! — viņš pēc kāda brīža noteica. — Kad kāds ar tām cīnās, viņas ir stingras, taču šī sajūta ilgst tikai īsu brīdi. Šīs būtnes var cerēt tikai uz cilvēku bailēm; tāpēc, ja cilvēks cīnās ar kādu no tām kā karotājs, tā ātri vien zaudē saspringumu, bet tai pašā laikā cilvēks kļūst arvien stiprāks. Tādā veidā var vienkārši uzsūkt viņu saspringumu.

— Kas tas par "saspringumu"?

— Spēks, enerģija. Kad tu viņiem pieskaries, tie vibrē, it kā grasītos tevi saraut gabalos. Taču tā ir tikai šķietamība. Sasprin­gums pagaist, ja vien cilvēks neatslābina savu tvērienu.

— Kas notiek, kad tie zaudē saspringumu? Vai tie kļūst līdzīgi gaisam un izzūd?

— Nē, gluži vienkārši kļūst bezspēcīgi, taču tas nelīdzinās ne­kam tādam, ko jebkad agrāk varētu būt skārusi cilvēka roka.

* * *

Vēlāk, vakarā, es viņam teicu, ka tas, ko es redzēju pagājušonakt, varēja būt tikai taurenis. Viņš iesmējās un ļoti pacietīgi pa­skaidroja, ka taureņi lido šurpu turpu tikai ap elektriskajām lam­pām, tāpēc ka lampa neapdedzina viņu spārnus. Bet liesma, gluži otrādi, tos sadedzina, tiklīdz tie pielido tuvāk. Viņš vēl arī noradīja, ka ēna aizsedza visu uguni. Kad viņš to man atgādināja, atcerējos, ka tā patiešām bija ļoti liela ēna un tā patiešām uz acumirkli aizsedza uguni. Taču tas viss notika tik ātri, ka es nepievērsu tam īpašu uzma­nību.

Tad viņš vēl atcerējās, ka dzirksteles bija ļoti lielas un lidoja pa kreisi. Es arī pats to biju ievērojis un teicu, ka, iespējams, šai virzie­nā pūta vējš. Dons Huans atgādināja, ka tur nemaz nebija vēja. Viņam bija taisnība. Es arī pats biju ievērojis, ka tonakt valdīja pil­nīgs bezvējš.

Vēl es biju piemirsis par liesmas zaļgano krāsu, kurn es ievēro­ju pēc tam, kad ēna pirmoreiz šķērsoja manu redzes lauku un dons Huans lika man skatīties uz uguni. Dons Huans man to atgādināja. Viņš arī iebilda, ka es šo parādību saucu par ēnu, sakot, ka tā bija apaļa un drīzāk atgādināja burbuli.

* * *

Pēc divām dienām, 1969. gada 17. decembrī, dons Huans it kā starp citu izmeta, ka tagad es zinu visas nepieciešamās detaļas un tehniskos paņēmienus, lai viens pats dotos uz pakalniem un iegūtu tur spēka priekšmeta—garu ķērāju. Viņš mudināja mani iet vienam un apgalvoja, ka viņa sabiedrība man tikai traucētu.

Biju jau gatavs doties ceļā, kad viņš, šķiet, pārdomāja.

— Tu vēl neesi pietiekami spēcīgs, — viņš teica. — Es tevi pavadīšu līdz pakalnu pakājei.

* * *

Kad mēs nokļuvām nelielajā ielejā, kur es redzēju sabiedroto, dons Huans iztālēm aplūkoja to ieplaku starp pakalniem, kuru es uztvēru kā caurumu, un teica, ka man jāiet vēl tālāk uz dienvidiem, uz attālajiem kalniem. Sabiedrotā mājoklis atradās vistālākajā punk­tā, kuru es varēju saskatīt šajā caurumā.

Palūkojos šajā virzienā — un varēju saskatīt tikai tālo kalnu vienveidīgi zilo masu. Dons Huans veda mani uz dienvidaustrumiem, un pēc vairāku stundu ilga gājiena mēs sasniedzām punktu, kurš, kā viņš izteicās, "atradās pietiekami dziļi sabiedrotajam piederošajā ap­vidū".

Kad mēs apstājāmies, bija jau vakars. Mēs apsēdāmies uz kaut kādiem akmeņiem. Sajutos noguris un izsalcis; visas dienas laikā biju apēdis tikai dažus kukurūzas plāceņus, uzdzerot ūdeni. Dons Huans pēkšņi piecēlās, paskatījās debesīs, lika man nekavējoties doties vislabvēlīgākajā virzienā, pirms tam gan labi ielāgojot apkārt­ni, lai varētu atcerēties šo vietu, kurā man jāatgriežas, kad viss būs galā. Viņš man apsolīja, ka ir gatavs gaidīt mani šeit veselu mūžību, ja vien tas, protams, būs nepieciešams.

Es viņam satraukti pajautāju, vai šie garu ķērāja meklējumi va­rētu stipri ieilgt.

— Kas to lai zina? — viņš noslēpumaini pasmaidīja.

Sāku iet dienvidaustrumu virzienā un pāris reizes atskatījos, lai palūkotos uz donu Huanu. Viņš ļoti lēni gāja pretējā virzienā. Uzkā­pis liela paugura virsotnē, vēlreiz atskatījos uz donu Huanu; viņš atradās no manis kādu divsimt metru attālumā. Viņš ne reizi nepa­griežas manā virzienā. Es noskrēju lejā, nelielā kausveida ieplakā, un pēkšņi atklāju, ka esmu palicis viens. Apsēdos uz akmens un sāku prātot, ko īsti es šeit grasos darīt. Man šķita ļoti muļķīgi meklēt kaut kādu garu ķērāju. Uzskrēju atpakaļ paugura virsotnē, lai atkal ieraudzītu donu Huanu, taču viņa nekur nebija. Skrēju atpakaļ tai virzienā, kur viņu pēdējoreiz biju redzējis. Gribēju pārtraukt visu šo muļķošanos un braukt mājās, arī sajutos visai muļķīgi un biju ļoti noguris.

— Don Huan! — es kliedzu. — Don Huan!

Viņa nekur nebija. Es atkal uzskrēju cita augstāka paugura vir­sotnē, taču neredzēju viņu ari no turienes. Tā skraidīju visai ilgi, taču viņš bija kā izkritis zemei cauri. Atgriezos mūsu šķiršanās vietā, jo pēkšņi man bija uzradusies kāda gluži iracionāla pārliecība, ka atra­dīšu viņu tur sēdam un smejamies par manu nekonsekvento rīcību.