Karloss Kastaņeda - Atsevišķā realitāte

Ja tava roka nemaz nekļūst siltāka pēc četriem vēzieniem, lēni novelc ar roku no ziemeļiem uz dienvidiem, bet tad pagriezies un novelc ar to uz rietumiem. Ja roka kļūst siltāka jebkurā vietā rietumu virzienā, pamet visu un bēdz. Bēdz lejup ielejā neatskatoties, lai ari ko tu nedzirdētu vai nesajustu sev aiz muguras. Tiklīdz nokļūsi līdze­numā, lai ari cik pārbijies tu nebūtu, apstājies un krīti zemē, novelc savu jaku, saņurci murskulī un piespied to pie vēdera, bet tad savelcies čokurā, piespiežot ceļus pie vēdera. Vēl tev jāaizklāj acis ar delnām, bet rokas cieši jāpiespiež pie sāniem. Tev jāpaliek šādā stāvoklī līdz pat rītam. Ja izpildīsi visas šīs vienkāršās darbības, tev nekas ļauns nenotiks.

Gadījumā, ja nevari sasniegt līdzenumu, krīti zemē turpat, kur atrodies. Tev nāksies pārdzīvot patiesi šausmīgus brīžus—tev uz­bruks un nomocīs tevi līdz nāvei, bet, ja tu saglabāsi mieru, nekustē­sies un neskatīsies, tad tiksi cauri sveikā bez nevienas skrambiņas.

Nu, bet ja roka nemaz nekļūs siltāka, kad tu novilksi ar to rie­tumu virzienā, atkal pagriezies ar seju uz austrumiem un skrien aus­trumu virzienā, līdz vairs nevarēsi atvilkt elpu. Apstājies tur un at­kārto tās pašas kustības. Tev jāturpina skriet uz austrumiem, atkār­tojot šīs kustības, līdz beidzot tava roka kļūs silta.

Dons Huans lika man atkārtot visas šīs instrukcijas, līdz es iemā­cījos tās no galvas. Tad mēs ilgu laiku sēdējām pilnīgā klusumā. Pāris reizes centos atsākt sarunu, taču ikreiz viņš ar stingru žestu lika man apklust.

Jau krēsloja, kad dons Huans sāka kāpt pakalnā. Es viņam sekoju. Pakalna virsotnē izpildīju visas viņa aprakstītās darbības. Dons Huans stāvēja netālu no manis un vēroja mani ar savu vērīgo skatienu. Es ļoti centos un tīšām darbojos lēni. Centos sajust kaut kādu jūtamu temperatūras izmaiņu, taču nekādi nespēju noteikt, vai mana delna ir vai nav kļuvusi siltāka.

Kļuva pavisam tumšs, taču es vēl varēju skriet austrumu virzie­nā, neuzduroties krūmiem. Galīgi aizelsies apstājos, nekur tālu nebi­ju aizskrējis no pirmās apstāšanās vietas — izjutu milzu nogurumu un sasprindzinājumu. Apakšdelmi un kāju ikri sūrstēja.

Atkārtoju visas nepieciešamās darbības, un atkal nekādu re­zultātu. Skrēju tumsā vēl divas reizes, un tad, kad novilku ar roku trešo reizi, tā kļuva siltāka virs kāda punkta austrumu virzienā. Tā bija patiesi tik krasa temperatūras izmaiņa, ka es nobijos, apsēdos un sāku gaidīt donu Huanu. Pateicu viņam, ka atklāju rokā tempe­ratūras izmaiņas. Viņš lika man turpināt, un es, savācis visus tos sausos zarus, kurus vien spēju atrast, iekurināju ugunskuru. Viņš apsēdās pusmetra attālumā pa kreisi no manis.

Uguns liesmas mēles zīmēja fantastiskus dejojošus siluetus. Laiku pa laikam liesma ieguva varavīksnes nokrāsu; tā kļuva zilga­na, bet tad mirdzoši balta. Šo neparasto krāsu spēli es izskaidroju tā, ka to rada kaut kādas īpašas sauso zaru ķīmiskās īpašības. Otra šī ugunskura īpatnība bija dzirksteles. Zari, kurus turpināju mest ugunskurā, radīja ārkārtīgi lielas dzirksteles. Tās izskatījās pēc teni­sa bumbiņām, kas uzlido augstu gaisā un uzsprāgst.

Ļoti vēlīgi lūkojos ugunī, kā to, manuprāt, bija ieteicis darīt dons Huans, un man sāka reibt galva. Viņš iedeva man savu no ķirbja pagatavoto pudeli, kurā bija ūdens, un ar žestu lika izdzert. Ūdens patīkami atslābināja un lieliski atspirdzināja.

Dons Huans pieliecās pie manas auss un pačukstēja, lai es tik vērīgi nelūkojos ugunī, bet tikai skatos tās virzienā. Kad biju tā vē­rojis uguni gandrīz jau stundu, kļuva ļoti vēss un mitrs. Brīdī, kad grasījos pieliekties un pacelt zaru, starp mani un uguni no labās uz kreiso pusi pašāvās garām kaut kas taurenim līdzīgs. Instinktīvi parāvos atpakaļ un palūkojos uz donu Huanu, bet viņš man ar apakšžokļa kustību norādīja uz ugunskura pusi, likdams saprast, ka man jāturpina vērot liesmu. Nākamajā acumirklī šī ēna aizšāvās pre­tējā virzienā.

Dons Huans steidzīgi piecēlās un sāka apbērt degošos zarus ar zemi, līdz pilnībā apdzēsa liesmu. Viņš visu to darīja neiedomājamā ātrumā. Kad beidzot sakustējos, lai viņam palīdzētu, viss jau bija galā. Viņš blietēja zemi virs gruzdošajiem zariem, bet tad gandrīz ar varu vilka mani lejup, bet tad prom no ielejas. Mēs gājām ļoti ātri. Viņš gāja, atpakaļ neatskatīdamies, un neļāva man bilst ne vārda.

Pēc dažām stundām mēs aizkļuvām līdz mašīnai, un es pajautā­ju, ko tad īsti esmu redzējis. Viņš pakratīja galvu, un tālāk braucām klusēdami.

Kad mēs agri no rīta piebraucām pie viņa mājas, viņš tūdaļ pat iegāja iekšā un atkal neļāva man runāt.

* * *

Dons Huans sēdēja ārpusē, aiz savas mājas. Acīmredzot viņš gaidīja, kad es pamodīšos, jo, tiklīdz es izgāju no mājas, tūdaļ mani uzrunāja. Viņš teica, ka ēna, kuru es redzēju pagājušonakt, bija gars, kura spēks piederēja īpašajai vietai, kur es to ari redzēju. Viņš tei­ca, ka šī īpašā būtne ir absolūti nevajadzīga un nekaitīga.

— Viņa vienkārši tur eksistē, — viņš teica. — Tai nav savu spēka noslēpumu, tāpēc nebija nekādas jēgas tur palikt vēl ilgāk. Tu redzētu tikai ātru, zibošu ēnu, kas visu nakti šaudītos šurpu tur­pu. Taču ir arī cita veida būtnes, kas var tev atklāt spēka noslēpu­mus, ja vien tev, protams, palaimēsies tās sastapt.

Tad mēs paēdām brokastis un nemaz nerunājām. Pēc ēšanas sēdējām pie viņa mājas.

— Ir triju veidu būtnes, — viņš pēkšņi teica, — tās, kuras ne­var dot neko, tāpēc ka viņām nekā nav; tās, kuras var tikai nobaidīt un tās, kuras var apdāvināt. Tā, kuru mēs redzējām pagājušonakt, bija absolūti mēma būtne; tai nebija nekā ko dot; tā bija tikai ēna. Bieži vien ar šīm mēmajām būtnēm ir cieši saistītas citas būtnes — pretīgi gari, kuri spēj vienīgi nobiedēt līdz nāvei un kuri mūždien klaiņo ap mēmo būtņu mājokļiem. Lūk, kāpēc es nolēmu pēc ie­spējas ātrāk aiziet no turienes. Šis naidīgo būtņu veids vajā cilvēkus pat viņu mājās un padara viņu dzīvi vienkārši neciešamu. Es pazīstu cilvēkus, kas viņu dēļ bijuši spiesti pārcelties uz dzīvi citā vietā. Vien­mēr atrodas tādi, kas tic, ka no šādas būtnes var daudz ko iegūt, taču tikai tas, ka šāds gars klejo pie mājas, vēl nebūt neko nedod. To reizēm var iekārdināt vai arī viņam sekot, domājot, ka tas atklās kādus noslēpumus. Taču vienīgais, ko no viņiem var iegūt, ir izbīlis. Atceros tādu gadījumu, kad cilvēki mēnešiem ilgi novēroja un izse­koja tādu garu, kas bija ieperinājies viņu mājās. Galu galā bija spiesti iejaukties pat kaimiņi, lai viņus izvilktu no mājas, citādi vēl nemaz nav zināms, kā tas viss būtu beidzies. Viņi bija tik ļoti novājējuši un noguruši, ka burtiski vairs nevarēja nostāvēt kājās. Tāpēc vienīgais pareizais lēmums , kā rīkoties, satiekoties ar šādu naidīgu būtni, ir tūdaļ par viņu aizmirst un likt viņu mierā.

Es pajautāju, kā cilvēki iekārdina garu. Viņš teica, ka cilvēki vispirms cenšas uzminēt, kur visticamāk gars varētu parādīties, bet tad tā ceļā noliek ieročus, cerībā, ka tas tiem pieskarsies, jo gariem patīk ieroči un dažādas karalietas. Taču šāda tipa naidīgās būtnes nekad nekam nepieskaras, bet tikai rada trokšņa skaņas ilūziju.

Tad es pajautāju donam Huanam par to, kādā veidā šīs būtnes biedē cilvēkus. Viņš atbildēja, ka visbiežāk šīs būtnes mēdzot parā­dīties kā tumšas cilvēka formas ēnas, kas klejo ap māju vai pa mā­ju, izraisot baismus trokšņus vai atdarinot balss skaņas; tās mēdzot pēkšņi kā tumšas ēnas izšauties no kāda tumša kakta.