Karloss Kastaņeda - Atsevišķā realitāte

Biju pilnībā iegrimis šai neparastajā pasaulē kā vēl nekad līdz šim savā dzīvē. Sāku svērties uz labo pusi. Dons Huans jau grasījās mani noturēt, taču es noturējos pats, iztaisnojos un atkal apsēdos taisni. Dons Huans pagrieza mani tā, lai mana mugura atspiestos pret iedobi stāvās nogāzes akmens sienā. Viņš izvāca visus sīkos akmentiņus zem manām kājām un rūpīgi atbalstīja manu galvu pret klinti.

Viņš lika man vērot kalnus ziemeļaustrumu virzienā. Sāku vērīgi lūkoties tālumā, taču viņš teica, ka nevis jāfokusē skatiens uz kādu noteiktu vietu, bet vienkārši jāskatās, ļaujot skatienam slīdēt no vie­na punkta uz otru, it kā skenējot tālumā esošos paugurus un augu valsti to nogāzēs. Viņš man vēlreiz un vēlreiz atkārtoja, ka man jākoncentrē visa sava uzmanība uz dzirdi.

Atkal uzradās skaņas. Un nebūt nebija tā, ka es tās ārkārtīgi būtu gribējis dzirdēt, gluži vienkārši tās kaut kādā veidā piesaistīja manu uzmanību. Vējš čaukstināja lapas. Tas uzlidoja augstu virs ko­kiem, bet tad nolaidās ielejā, kurā mēs sēdējām. Nolaižoties tas vispirms aizskāra augstāko koku lapas — šī skaņa man šķita bieza, rupja un sulīga. Tad vējš atsitās pret krūmiem, un lapas ieskanējās līdzīgi daudziem sīkiem zvaniņiem; tā bija gandrīz melodiska skaņa, kas spēja apburt un vienlaikus bija arī visai uzstājīga; tā, šķiet, spēja appludināt visu pārējo. Es apjuku, jo man ienāca prātā, ka es pats esmu līdzīgs šai kaitinošajai un uzmācīgajai skaņai. Tad izdzirdu, kā vējš nolaidās uz zemes. Tā jau vairs nebija šalkoņa — drīzāk svil­pošana, gandrīz vai dirnēšana un vienveidīga dūkšana. Ieklausoties vēja skaņās, sapratu, ka visi trīs skaņu veidi radās vienlaicīgi. Izbrī­nījos, kā gan es spēju atšķirt tās vienu no otras, kad atkal sāku uztvert putnu čivināšanu un kukaiņu dūkšanu. Vienubrīd bija saklausāmas tikai vēja skaņas, bet jau nākamajā acumirklī manas apziņas laukā ielauzās varena visu pārējo skaņu straume. Pēc ieras­tās lietu loģikas visām šīm skaņām vajadzēja rasties nepārtraukti tai laikā, kad es dzirdēju tikai vēju.

Nespēju saskaitīt visus putnu čivināšanas vai kukaiņu dūkšanas veidus, taču biju skaidri pārliecināts, ka dzirdu katru atsevišķu ska­ņu tieši tobrīd, kad tā radās. Tās visas kopā radīja visai neparastu kārtību. Es nespēju to nosaukt nekā citādi kā vien "kārtība". Tā bija stingra skaņu rinda ar savu struktūru, jo visas skaņas atskanēja no­teiktā secībā.

Tad izdzirdu ļoti neparastu un ilgu kaukšanu, kas lika man no­drebēt. Visas citas skaņas acumirklī apklusa, un ielejā valdīja nāves klusums, līdz kaukšanas radītā atbalss sasniedza tās ārējās robežas; tad atkal uzradās citi trokšņi. Es tūdaļ uztvēru skaņu struktūru. Pēc tam, kad biju kādu brīdi uzmanīgi klausījies, nodomāju, ka esmu sapratis, ko dons Huans bija domājis, sakot, ka man jāmeklē cau­rumi starp skaņām. Skaņu rindā starp skaņām bija intervāli. Piemē­ram, specifiskie putnu kliedzieni sekoja stingrā secībā pēc stingri noteiktām pauzēm, un to pašu varēja attiecināt arī uz visām citām skaņām, kuras uztvēru. Lapu šalkoņa tos līdzīgi līmei savienoja vien­mērīgā dūkšanā. Taču katra skaņa šai kopējā skaņu rindā līdzinājās atsevišķai vienībai. Tātad intervāli vai pauzes starp skaņām, kad es tām pievērsu uzmanību, bija caurumi šai struktūrā.

Es atkal izdzirdēju dona Huana garu ķērāja skaudro kaucienu. Šoreiz es nenodrebēju, taču skaņas atkal uz mirkli apklusa, un es uztvēru šo pārtraukumu kā ļoti lielu caurumu. Tobrīd pārorientēju savu uzmanību no klausīšanās uz skatīšanos. Sāku skatīties uz ze­mo, mežaino pakalnu grēdu. Pakalnu silueti bija izvietoti tā, ka no tās vietas, no kurienes es skatījos, man šķita, ka viena pakalna no­gāzē ir caurums. Starp diviem pakalniem tālumā varēja saskatīt dzi­ļu tumši pelēku gaismu. Acumirklī nespēju iedomāties, kas tas varē­tu būt. It kā caurums, kuru es redzēju, bija "caurums" skaņā. Tad atkal uzradās skaņas, taču milzīgā cauruma vizuālais tēls saglabājās. Pēc īsa brīža sāku vēl skaidrāk apzināties skaņu rindu, to kārtību un paužu izvietojumu. Mans prāts spēja atšķirt un nodalīt milzīgu dau­dzumu atsevišķu skaņu. Es patiešām varēju izsekot katras skaņas sākumam un izzušanai, un tāpēc katra pauze bija caurums. Kaut kādā brīdī pauzes kristalizējās manā prātā un izveidoja stingru struk­tūras režģi. Es to neredzēju un nedzirdēju, bet izjutu šo struktūru ar kaut kādu nezināmu sevis daļu.

Dons Huans atkal sāka spēlēt uz savas stīgas; un skaņas atkal apklusa, izveidojot skaņas struktūrā milzu caurumu. Taču šoreiz šī lielā pauze sakrita ar caurumu starp pakalniem, kuru es redzēju. Šie caurumi it kā pārklājās. Divu caurumu uztveres efekts bija tik ilgs, ka es varēju redzēt-dzirdēt to kontūras, tā kā viņi atbilda viens ot­ram. Tad atkal atskanēja citas skaņas, un paužu struktūra kļuva par skaidri nojaušamu, gandrīz vai saredzamu struktūru. Es sāku redzēt skaņas, jo tās radīja rindu, un tad visa šī rinda sāka pārklāties ar visu pārējo apkārtnes ainavu gluži tādā pašā veidā, kā es uztvēru divu lielo caurumu pārklājumu. Es skatījos un klausījos pavisam sa­vādāk, nekā biju pieradis to darīt līdz šim. Es darīju pavisam kaut ko citu, bet tas ietvēra sevī gan vienas, gan otras darbības īpašības. Kaut kāda iemesla dēļ mana uzmanība bija piesaistīta lielajam cau­rumam starp pakalniem. Es sajutu, ka to dzirdu un tai pašā laikā redzu. Tajā bija kaut kas ļoti piesaistošs, un tas bija galvenais ob­jekts manas uztveres laukā, un katra atsevišķa skaņu rinda, kas sa­krita ar apkārtējās ainavas īpatnībām, bija atkarīga no šī cauruma.

Vēlreiz atskanēja dona Huana garu ķērāja baisais sauciens; vi­sas skaņas apklusa; divi lieli caurumi, šķiet, iespīdējās, un tad es atkal ieraudzīju uzartu lauku; tur stāvēja sabiedrotais gluži tai pašā vietā, kur es viņu pirmoreiz ieraudzīju. Aina kļuva ļoti skaidra. Varē­ju saskatīt viņu tik labi, it kā viņš atrastos piecdesmit metru attālu­mā, taču neredzēju seju — to apslēpa cepure. Tad viņš sāka man tuvoties, lēni paceļot galvu; es gandrīz ieraudzīju viņa seju. Mani pārņēma šausmas, jo zināju, ka man viņš nekavējoties jāaptur. Pār visu manu ķermeni pārvēlās dīvains vilnis, un es sajutu, kā sāk iz­plūst "spēks". Gribēju novērst skatienu, lai apturēto šo vīziju, taču nespēju to izdarīt. Šai kritiskajā brīdī prātā ienāca viena doma. Es sapratu, ko bija domājis dons Huans, kad stāstīja man par "ceļa ar sirdi" elementiem, kas bija vairogi. Bija kaut kas tāds, ko es gribēju paveikt savā dzīvē, kaut kas ļoti visaptverošs un intriģējošs, kaut kas, kas pārpildīja mani ar milzu prieku un mieru. Es zināju, ka sa­biedrotais nevar mani uzvarēt. Bez jebkādām grūtībām pagriezu gal­vu, pirms paguvu ieraudzīt viņa seju.

Sāku saklausīt visas pārējās skaņas; tās pēkšņi kļuva vēl skaļā­kas un asākas, it kā uz mani dusmotos. Tās zaudēja savu rindas secību un pārvērtās amorfā asu un skaudri sāpīgu klaigu konglome­rātā. Ausīs sāka džinkstēt, šķita, ka galva tūlīt pārsprāgs pušu; pie­cēlos un aizspiedu ausis ar plaukstām.

Dons Huans palīdzēja man aiziet līdz nelielam strautiņam, lika izģērbties un iegremdēja mani ūdenī. Viņš lika man apgulties gandrīz pilnīgi izžuvušajā strautā, bet tad savāca ūdeni savā cepurē un uzšļā­ca man to virsū.

Spiediens ausīs ļoti ātri kritās, un "pelde" ilga tikai dažas minū­tes. Dons Huans palūkojās uz mani, atzinīgi pamāja ar galvu un tei­ca, ka es apbrīnojami ātri esmu atkal kļuvis "ciets".