Karloss Kastaņeda - Atsevišķā realitāte

Apģērbos, un viņš aizveda mani atpakaļ uz to vietu, kur biju sēdējis. Sajutos neparasti spēcīgs, spirgts; prāts bija apbrīnojami skaidrs.

Viņš gribēja uzzināt visas manas redzēšanas detaļas. Viņš tei­ca, ka "caurumus" skaņās magi izmanto, lai uzzinātu kaut ko īpaši svarīgu. Maga sabiedrotais ar šo caurumu palīdzību var atklāt ļoti sarežģītas lietas. Viņš atteicās man paskaidrot ko sīkāk par "cauru­miem" un noraidīja visus manu jautājumus, teikdams, ka, tā kā man nav sabiedrotā, tad šāda informācja man var tikai un vienīgi kaitēt.

— Magam viss ir nozīmīgs, — viņš teica. — Skaņās, gluži tā­pat kā visā citā, ir caurumi. Parasti cilvēkiem nepietiek ātruma, lai noķertu caurumus, un tāpēc viņi ir neaizsargāti dzīves priekšā. Tār­pi, putni, koki — visi viņi var paziņot mums visneiedomājamākās lietas, ja vien mums tikai pietiks ātruma, lai notvertu viņu vēstījumus. Tāpēc mums ir jāuztur labas attiecības ar visu dzīvo šai pasaulē. Tieši tāpēc mums ir jāsarunājas ar augiem, kurus grasāmies nogali­nāt, un jāatvainojas, kad nodarām tiem ko ļaunu; tāpat mums jāizturas ari pret dzīvniekiem, kurus medījam. Mums jāņem tikai tas, kas nepieciešams mūsu vajadzību apmierināšanai, citādi augi, dzīvnieki un tārpi, kurus esam nogalinājuši, vērsīsies pret mums un kļūs par mūsu slimību un nelaimju cēloni. Karotājs to apzinās un cenšas tiem izdarīt pa prātam, jo, kad viņš skatās caurumos, koki, putni un tārpi sniedz viņam pareizās ziņas.

Taču pašreiz tas nav nemaz tik svarīgi. Galvenais, ka tu redzēji sabiedroto. Lūk, tavs medījums! Es tev teicu, ka mēs grasāmies kaut ko nomedīt, taču domāju, ka tas būs dzīvnieks, un gaidīju, ka tu ieraudzīsi dzīvnieku, kuru mēs medīsim. Es pats ieraudzīju meža-kuili. Mans garu ķērājs ir mežakuilis.

— Tu laikam gribi teikt, ka tavs garu ķērājs ir izgatavots no mežakuiļa?

— Nē! Maga dzīvē nekas netiek darināts no kaut kā cita. Ja kaut kas vispār ir, tad tikai tā pati lieta. Ja tu pazītu mežakuiļus, tad tu saprastu, ka mans garu ķērājs ir viens no viņiem.

— Kāpēc mēs nācām uz šejieni medīt?

— Sabiedrotais tev parādīja garu ķērāju, kuru viņš izvilka no savas somas. Tev arī tāds vajadzīgs, ja tu grasies izsaukt sabied­roto.

— Kas ir garu ķērājs?

— Tā ir aukla. Ar to var izsaukt sabiedrotos vai savu sabiedro­to, vai avotu garus, upju garus, kalnu garus. Manējais ir mežakuilis un skan līdzīgi mežakuilim. Es divreiz izmantoju to priekš tevis, iz­saucot avota garu, lai tev palīdzēm. Gars pie tevis atnāca, tāpat kā šodien atnāca sabiedrotais. Taču tu to neredzēji, jo tev nav ātruma; Tiesa todien, kad es tevi paņēmu līdzi uz ūdens kanjonu un noguldīju uz akmens, tu, viņu neredzot, tomēr zināji, ka gars bija gandrīz virs tevis. Šie gari ir palīgi. Ar viņiem ir grūti sazināties, un viņi zināmā mērā ir bīstami. Nepieciešama nevainojama griba, lai varētu tos stingri turēt rokā.

—Kam viņi ir līdzīgi?

— Viņi katram cilvēkam ir atšķirīgi, tāpat kā sabiedrotie. Tev sabiedrotais acīmredzot izskatās kā cilvēks, kuru tu agrāk pazini, vai līdzīgi cilvēkam, kurā vienmēr būs kaut kas pazīstams; tāda ir tava dabiskā tieksme. Tev raksturīga noslēpumainība. Es neesmu tev līdzīgs, tāpēc man sabiedrotais ir kaut kas ļoti skaidrs un kon­krēts.

Avotu gari ir piesaistīti noteiktām vietām. Tas, kurn es izsaucu, lai tev palīdzētu, man ir labi zināms. Viņš man ir daudzreiz palīdzējis. Viņš mīt tai kanjonā. Toreiz, kad es viņu izsaucu, lai tev palīdzētu, tu nebiji tik stiprs, un viņš sagaidīja tevi bargi. Tas nebūt nebija viņa nodoms — viņiem vispār nekad nav nekādu nodomu, — taču tu tur gulēji vājš, vājāks nekā es biju to iedomājies. Vēlāk tevi gars gan­drīz vai ievilināja nāvē; toreiz, irigācijas kanāla ūdenī, kad tu sāki izstarot zaļu gaismu. Gars tevi pārsteidza nesagatavotu, un tu gan­drīz vai padevies. Tādos gadījumos gars vienmēr atgriežas pēc sava upura. Es biju pārliecināts, ka viņš atgriezīsies pēc tevis. Kā par nelaimi tev nepieciešams ūdens, lai kļūtu atkal "ciets" pēc dūmiņa. Tas tevi nostāda ārkārtīgi neizdevīgā stāvoklī. Ja tu neizmantosi ūdeni, tad droši vien nomirsi, bet, ja izmantosi, gars tevi paņems.

— Bet vai es varu izmantot ūdeni citā vietā?

— Nav nekādas starpības. Pie manas mājas mītošais avota gars var tevi vajāt jebkurā vietā, ja tev nav garu ķērāja. Lūk, kāpēc sabiedrotais tev to parādīja. Viņš teica, ka tev tas nepieciešams. Viņš apsēja to ap savu kreiso roku un nāca pie tevis, norādot uz ūdens kanjonu. Šodien viņš atkal gribēja tev parādīt garu ķērāju, tāpat kā jūsu pirmajā tikšanās reizē. Tu rīkojies ļoti gudri, pārtraucot šo satikšanos, jo sabiedrotais gāja pārāk ātri, tu vēl neesi tik spēcīgs, lai ar viņu saskartos, un tas varētu izraisīt ļoti nevēlamas sekas.

— Bet kā lai es tagad iegūstu garu ķērāju.

— Acīmredzot sabiedrotais grasās tev to iedot pats.

— Kā?

— Es to nezinu. Tev būs pašam jāiet pie viņa. Viņš jau tev pateica, kur jāmeklē garu ķērājs.

— Kur?

— Tur augšā, tajos pakalnos, kur tu redzēji caurumu.

— Vai man būs jāmeklē pašu sabiedroto?

— Nē, viņš jau pats tevi sauc. Dūmiņš tev atvēra ceļu. Tad, vēlāk, tu satiksies ar viņu pats vaigu vaigā, taču tas notiks tikai tad, kad tu ar viņu jau būsi pietiekami labi iepazinies.

1969. gada 15. decembra vakarā mēs atkal ieradāmies šai pa­šā ielejā. Kamēr mēs gājām cauri krūmājam, dons Huans vairāk­kārt atgādināja, ka visā šai lietā, kuru es grasos paveikt, galvenais ir virziens un orientācija.

— Tev jānosaka pareizais virziens tūdaļ, tikko tu nokļūsi pa­kalna virsotnē, — dons Huans teica. — Tiklīdz tu uzkāpsi pakalnā, nostājies ar seju šajā virzienā, — viņš norādīja uz dienvidaustru­miem. — iegaumē, ka tas ir tavs virziens, un tev vienmēr tajā jāpa­griežas, it īpaši, ja vēl tev draud briesmas.

Mēs apstājāmies to pakalnu pakājē, starp kuriem es redzēju caurumu. Viņš man īpaši norādīja vietu, kur man jāsēž, bet apsēdās man līdzās un ļoti mierīgā balsī sniedza sīkas instrukcijas. Viņš teica, ka, tiklīdz es uzkāpšu pakalnā, man jāizstiepj taisni uz priekšu labo roku ar plaukstu uz leju un jāizplēš pirksti līdzīgi vēdeklim, izņemot īkšķi, kuram jābūt pieliektam zem delnas; tad man jāpagriež galvu ziemeļu virzienā un jāpiespiež roku pie krūtīm, norādot arī ar roku uz ziemeļiem; tad man "jādejo", aizliekot kreiso kāju aiz labās un sitot takti ar labās kājas pirkstgaliem. Viņš teica, ka tad, kad sajutīšu pa kreiso kāju paceļamies siltumu, man lēni jāpamāj ar roku no ziemeļiem uz dienvidiem, bet tad atkal uz ziemeļiem.

— Tā vieta, virs kuras plauksta sajutīs siltumu, kad tu vēzēsi roku, — tā būs tā vieta, kur tev jāsēd, un vēl bez tam tas ir virziens, kurā tev jāskatās, — viņš teica. — Ja šī vieta ir austrumos vai tai virzienā,—viņš atkal norādīja uz dienvidaustrumiem, — sagaidāms lielisks rezultāts. Ja vieta, kur roka paliek silta, ir ziemeļu virzienā, tev kārtīgi sados pa ādu, taču tu visu vari vērst sev par labu. Ja vieta ir dienvidos, — tevi sagaida grūta cīņa. Sākumā tev roka būs jāvēzē līdz pat četrām reizēm, — viņš teica, — taču, kad tu labāk iepazīsi šīs kustības, tev pilnīgi pietiks ar vienu reizi, lai saprastu, vai roka paliek siltāka vai nepaliek.

Kad tu ievērosi vietu, kur tava roka kļūs silta, apsēdies tur; tas ir tavs pirmais punkts. Ja tava seja būs vērsta pret dienvidiem vai ziemeļiem, labi padomā, vai tev pietiks spēka palikt. Ja šaubies par sevi, piecelies un ej prom. Nav nekādas jēgas palikt, ja neesi par sevi stingri pārliecināts. Ja nolemsi palikt, attīri pietiekami lielu vietu, lai iekurinātu uguni apmēram piecas pēdas no pirmā punkta. Uguns­kuram jāatrodas no tevis precīzi tajā virzienā, kurā tu skaties. Vieta, kurā tu kursi ugunskuru, ir tavs otrais punkts. Tad savāc visus zarus, kas atrodas starp šiem abiem punktiem, un iekurini ugunskuru. Ap­sēdies pirmajā punktā un skaties ugunī. Agri vai vēlu gars atnāks, un tu viņu ieraudzīsi.