Karloss Kastaņeda - Atsevišķā realitāte

Tiklīdz izmainīju sava ķermeņa virzienu, klauvējieni pa manu kaklu izbeidzās. Pēc ilgas un mokošas pauzes izdzirdēju tālumā lūztošu zaru brīkšķus. Šis troksnis netuvojās. Šķita, ka šis kaut kas atkāpās uz citu vietu, kas atradās tālu no manis. Nākamajā acumir­klī lūztošo zaru troksnis saplūda ar sprādzienveidīgu lapu šalkoņu, kas līdzīgi milzu vilnim pārvēlās pāri visam kalnam. Bija tāda sajūta, ka visi apkārtējie krūmi sāka drebēt, lai gan vēja nebija. Šī šalkoņa un zaru brikšķi radīja ilūziju, ka viss pakalns liesmo. Mans ķermenis bija ciets kā akmens. Stipri nosvīdu, aizvien izjutu siltuma pieplūdu­mu. Vienubrīd man patiešām izlikās, ka visu pārņēmušas liesmas. Es nepielēcu kājās un nesāku skriet tikai tāpēc, ka mani bija pārņēmis paralīzei līdzīgs sastingums; faktiski es pat nevarēju atvērt acis. Tobrīd man prātā bija tikai viena doma — pielēkt kājās un bēgt no uguns. Mans vēders savilkās drausmīgās spazmās, kas ļoti apgrūtināja el­pošanu. Pēc ilgas cīņas man izdevās izdarīt dziļu ieelpu, un tūdaļ ari ievēroju, ka šalkoņa norimusi, vēl tikai laiku pa laikam atskanēja kāds lūztoša zara brikšķis, taču šie trokšņi aizvien attālinājās un kļu­va aizvien retāki un retāki, līdz apklusa pavisam.

Beidzot man izdevās atvērt acis, un es caur puspievērtajiem plak­stiem palūkojos uz zemi savā priekšā. Ausa rīts. Ilgu laiku vēl gulēju nekustīgi un nogaidīju, bet tad pamazām sāku iztaisot savu ķermeni. Pārvēlos uz muguras. Austrumos virs pakalniem lēca saule.

Man bija nepieciešamas dažas stundas, lai iztaisnotu savas kā­jas un šā tā nokāptu lejā pa nogāzi. Gāju uz to vieto, kur dons Huans bija mani atstājis; tā atradās tikai kādas jūdzes attālumā, taču līdz pusdienām biju aizkļuvis tikai līdz mežmalai, kas atradās vēl vis­maz pusjūdzes attālumā no tās.

Es nevarēju vairāk paiet, un nebija visā pasaulē nekā tāda, kas varēto piespiest mani iet tālāk. Iedomājos par kalnu lauvām un mē­ģināju uzrāpties kokā, taču rokas nespēja noturēt ķermeņa svaru. Atbalstījos pret klinti un samierinājos ar domu, ka šeit man būs lemts nomirt, jo biju pārliecināts, ka kļūšu par kalnu lauvu vai kādu citu plēsoņu upuri. Man nebija spēka, pat lai mesto ar akmeni. Es nebiju izsalcis un negribēju dzert. Drīz vien uzdūros nelielam strautiņam un iedzēru mazliet ūdens, taču ūdens nemaz neatjaunoja manus spē­kus. Tā nu es tur sēdēju tāds pilnīgi bezpalīdzīgs un sajutos drīzāk nomākts, nekā izbijies. Biju tik ļoti piekusis, ka vairs neraizējos par savu turpmāko likteni, un aizmigu.

Pamodos no tā, ka kāds mani spēcīgi kratīja. Man līdzās stāvē­ja dons Huans. Viņš palīdzēja man apsēsties un iedeva ūdeni un šķidru putru. Viņš iesmējās un teica, ka izskatos visai nožēlojami. Centos viņam pastāstīt, kas ar mani notika, taču viņš neklausījās un paskaidroja, ka es pagāju garām iezīmētajai vietai, kur mums va­jadzēja satikties, — tā atradās apmēram kādus simt metrus no še­jienes. Tad viņš burtiski nesa mani lejā. Viņš teica, ka ved mani uz upi, lai mani tajā izpeldinām. Pa ceļam viņš aizbāza man ausis ar kaut kādām lapām, kas atradās viņa somā, bet tad aizsēja man acis, uzlicis uz katras acs pa vienai lapai un apsaitējot tās ar drānas gaba­lu; viņš lika man novilkt drēbes, uzlikt plaukstas uz acīm un ausīm, lai būtu pilnīgi drošs par to, ka es neko neredzu un nedzirdu.

Dons Huans ierīvēja manu ķermeni ar lapām, bet tad iegrem­dēja upē. Tā bija liela un dziļa upe, jo stāvēju tajā vertikāli, bet nevarēju aizsniegt tās dibenu. Dons Huans mani pieturēja aiz labā elkoņa. Sākumā nemaz nesajūtu ūdens aukstumu, taču pamazām sāku sastingt, bet tad aukstums kļuva vienkārši neciešams. Dons Huans mani izvilka un norīvēja ar kaut kādām specifiski smaržojo­šām lapām; viņš mani apģērba un veda projām. Mēs nogājām visai prāvu attālumu, pirms viņš noņēma lapas no manām acīm un ausīm. Dons Huans man pajautāja, vai jūtos pietiekami spēcīgs, lai atgriez­tos pie savas mašīnas. Apbrīnojami, taču sajutos ļoti stiprs. Lai par to pārliecinātos, es pat uzskrēju stāvā paugurā.

Pa ceļam uz mašīnu centos atrasties pēc iespējas tuvāk donam Huanam. Vairākkārt paklupu, un viņš sāka smieties. Ievēroju, ka viņa smiekli ļoti iedvesmoja un spēcināja; jo vairāk viņš smējās, jo labāk jutos.

* * *

Nākamajā dienā atstāstīju donam Huanam visu, kas ar mani notika kopš tā brīža, kad viņš mani atstāja. Viņš visu laiku smējās, it īpaši, kad es viņam teicu, ka sākumā uzskatīju to visu par viņa kār­tējo triku.

— Tu vienmēr domā, ka tevi izjoko,—viņš teica.—Tu pārlie­ku sev tici un darbojies tā, it kā zinātu visas atbildes. Tu nezini neko, mans mazais draugs, neko.

Dons Huans pirmoreiz nosauca mani par "mazo draugu". Tas man bija īsts pārsteigums. Viņš to ievērojami pasmaidīja. Viņa balsī jautās tāds siltums un iejūtība, ka mani pārņēma dziļas skumjas. Es viņam teicu, ka pēc savas dabas esmu bezrūpīgs un aprobežots un tāpēc nekad nesapratīšu viņa pasauli. Biju aizkustināts līdz sirds dziļumiem. Viņš mani uzmundrināja, paziņodams, ka es visu izdarīju ļoti labi.

Pajautāju viņam par manas gūtās pieredzes nozīmi.

— Tai nav nekādas nozīmes, — viņš atbildēja. — Tas varēja atgadīties ar jebkuru, it īpaši ar tādu, kuram tāpat kā tev jau ir atvēr­ta gaismas sprauga. Parasti tā notiek. Jebkurš karotājs, kurš jeb­kad ir gājis meklēt sabiedroto, var tev daudz ko pastāstīt par viņu izdarībām. Tev vēl paveicās, — pret tevi izturējās visai saudzīgi. Taču tava gaismas sprauga ir atvērta, un tas tevi padara pārāk ner­vozu. Neviens nespēj kļūt par karotāju vienas nakts laikā. Tāpēc tagad brauc mājās un atgriezies tikai tad, kad būsi pilnīgi atguvies un tava gaismas sprauga aizvērsies.

Neatgriežos Meksikā vairākus mēnešus; visu šo laiku kārtoju savas lauka piezīmes, un pirmo reizi šo desmit gadu laikā, kopš biju sācis mācīties, dona Huana mācība sāka iegūt reālu jēgu. Jutu, ka uz mani loti labvēlīgi iedarbojas šie ilgie periodi, kurn laikā biju spiests atturēties no mācībām. Tie ļāva man skaidri novērtēt visus ieguvu­mus un izkārtot tos atbilstoši manām uztveres īpatnībām, interesēm un intelektam. Taču notikumi, kas atgadījās manas pēdējās vizītes laikā, krietni vien mazināja manas optimistiskās cerības, ka man bei­dzot ir izdevies apjaust dona Huana zināšanu sistēmu.

Pēdējā piezīme manā bloknotā izdarīta 1970. gada 16. oktob­rī. Tās dienas notikumi kļuva par savdabīgu lūzuma punktu, kas ne tikai noslēdza kārtējo mācību ciklu, bet iezīmēja arī jaunu, kurš tik krasi atšķiras no visa tā, ko es biju darījis līdz šim, ka, manuprāt, tieši šai zīmīgajā punktā tad ari man būtu jābeidz mans vēstījums.

* * *

Piebraucot pie dona Huana mājas, ieraudzīju viņu sēdam ieras­tajā vietā zem ramadas pie durvīm. Nolicis mašīnu koka ēnā, paņē­mu savu portfeli un somu ar produktiem, piegāju pie viņa un skaļi viņu sveicināju. Pēkšņi ievēroju, ka viņš nebija viens. Aiz augstās malkas grēdas sēdēja vēl viens cilvēks. Viņi abi skatījās uz mani. Dons Huans pamāja man ar roku, un tāpat izdarīja ari tas otrs. Sprie­žot pēc viņa apģērba, viņš nebija indiānis, bet gan meksikānis no Dienvidrietumiem. Viņš bija ģērbies džinsa biksēs, bēškrāsas krek­lā, galvā viņam bija kovboja cepure, bet kājās — kovboja zābaki.

Es sāku runāt ar donu Huanu, bet tad paskatījos uz meksikāni; viņš man uzsmaidīja. Vērīgi viņu aplūkoju.