Karloss Kastaņeda - Atsevišķā realitāte

— Kā viņš to dara? — es neatlaidos.

— Viņš taču tev teica, kā viņš to dara, — dons Huans atcirta.

Tieši tobrīd izdzirdu neparastus dārdus.

Es pielēcu kājās, un dons Huans sāka smieties. Šī dārdoņa lī­dzinājās lavīnas troksnim. Ieklausījies tajā, secināju, ka mana skaņu klasifikācija noteikti ir saistīta ar filmām. Zemā dunoņa, kuru es dzir­dēju, atgādināja skaņas no filmas, kurā no kalna pār ieleju nogāžas milzu lavīna.

Dons Huans pieturēja savus sānus, it kā tie viņam sāpētu no smiekliem. Pērkonveida dunoņa satricināja zemi. Skaidri saklausīju ripojam kaut ko līdzīgu milzīgam akmenim. Radās tāds iespaids, ka šīs milzīgais akmens ripo man tieši virsū. Tik ļoti apjuku, ka mani muskuļi pat saspringa un biju gatavs jebkurā brīdī bēgt prom.

Paskatījos uz donu Huanu. Viņš skatījās uz mani. Pēc tam es izdzirdu visbriesmīgāko troksni, kādu jebkad biju dzirdējis. Bija tā­da sajūta, ka milzu akmens ietriecās zemē tieši aiz mājas. Viss no­drebēja, un tieši tobrīd man radās ļoti neparasta sajūta; kādā mirklī patiešām "ieraudzīju" kalna lieluma akmeni aiz dona Huana mājas.

Šis tēls nebūt nepārklājās pāri mājas ainai, uz kuru es skatījos. Tas arī nebija īstā akmens atveids — drīzāk jau šķita, ka skaņa rada milzīga ripojoša akmens tēlu. Es patiešām redzēju skaņu! Tas šķita tik prātam neaptverami un neizprotami, ka dzina mani burtiski izmi­sumā. Nekad līdz šim nebiju iedomājies, ka manas sajūtas varētu darboties arī šādā veidā. Mani pārņēma iracionālas bailes, un es grasījos bēgt, lai glābtu savu dzīvību. Dons Huans saņēma mani aiz elkoņa un lika palikt uz vietas un negrozīt galvu uz visām pusēm, bet skatīties tai virzienā, kurā aizgāja dons Henaro.

Izdzirdu jaunu dārdošu skaņu sēriju, izklausījās, it kā nogrūtu vesela akmeņu kaudze. Tad viss norima. Pēc dažām minūtēm dons Henaro atgriezās un apsēdās. Viņš pajautāja, vai es redzēju. Nezi­nāju, ko atbildēt, un palūkojos uz donu Huanu. Viņš vērīgi mani uzlūkoja.

— Es domāju, ka viņš redzēja, — viņš teica un iesmējās.

Gribēju teikt, ka nesaprotu, par ko viņi runā. Biju ļoti satraucies un gluži vai fiziski izjutu milzu sašutumu un diskomfortu.

— Domāju, ka viņam tagad vajadzētu pabūt vienam, — dons Huans teica.

Viņš piecēlās un pagāja man garām.

— Karloss savā apjukumā izdabā pats sev, — dons Huans ļoti skaļi noteica.

* * *

To pāris stundu laikā, kuras pavadīju viens, paguvu visu pie­rakstīt savā bloknotā un pārdomāt visa notikušā absurdu. Pēc šīm pārdomām man kļuva skaidrs, ka šī situācija pārvērtās farsā jau kopš tā brīža, kad ieraudzīju donu Henaro sēdam zem dona Huana ramadas. Jo vairāk par to domāju, jo skaidrāk nojautu, ka dons Huans uzticēja mani kontrolēt donam Henaro, un šī doma uzjundīja manī drūmas priekšnojautas.

Dons Huans un dons Henaro atgriezās saulrieta laikā. Viņi ap­sēdās man katrs savā pusē. Dons Henaro pievirzījās man tuvāk un gandrīz uzgūlās virsū. Viņš pieskārās man ar savu vājo un trauslo plecu, un es sajutu to pašu, ko tad, kad viņš man uzlika roku uz pleca. Man uzvēlās milzu smagums, un es uzkritu uz dona Huana kājām. Viņš palīdzēja man atkal apsēsties taisni un pa jokam pajau­tāja, vai es negrasos nosnausties viņam klēpī.

Dons Henaro, šķiet, bija apmierināts — viņa acis mirdzēja. Man nāca raudiens. Sajutos gluži kā sprostā iedzīts zvērs.

— Vai tev no manis bail, mazais Karlito? — dons Henaro ar raižpilnu sejas izteiksmi noteica. — Tu izskaties kā sagūstīts savva­ļas kumeļš.

— Pastāsti viņam kaut ko, — dons Huans teica. — Tikai tas viņu nomierinās.

Viņi apsēdās man iepretim un abi ziņkārīgi mani pētīja. Pustum­sā viņu acis mirdzēja kā milzīgas tumšas ūdens paltis. Tā mēs skatī­jāmies viens uz otru kādu laiku, bet tad es novērsu skatienu. Ievēro­ju, ka es no viņiem nebaidos, un tomēr viņu acis mani tā nobiedēja, ka es sāku trīcēt. Neko nesapratu un jutos ļoti neomulīgi.

Pēc pauzes dons Huans palūdza donam Henaro pastāstīt, kas ar viņu notika, kad tas mēģināja ilgi skatīties uz savu sabiedroto. Dons Henaro sēdēja dažu pēdu attālumā no manis un neko neteica. Palūkojos uz viņu, šķita, ka viņa acis ir četras vai piecas reizes lielā­kas nekā normāla cilvēka acis; tās mirdzēja un pievilka ar nepārva­ramu spēku. Tas, kas šķita viņa acu gaisma, pielēja visu apkārtni. Dona Henaro ķermenis it kās sabožas un izskatījās pēc kaķa ķer­meņa. Ievēroju viņa kaķveidīgā ķermeņa kustības un izbijos. Gluži automātiski, it kā es to būtu darījis visu savu dzīvi, es ieņēmu "kau­jas formu" un sāku ritmiski plaukšķināt pa labās kājas cisku. Kad beidzot aptvēru, ko daru, jutos ļoti neērti un palūkojos uz donu Huanu. Viņš skatījās uz mani kā jau parasti; viņa acīs jautās labestība, un tās patīkami nomierināja. Viņš skaļi iesmējās. Dons Henaro iz­dvesa murrājošu skaņu, piecēlās un iegāja mājā.

Dons Huans paskaidroja, ka dons Henaro ir ļoti stiprs un nemīl tāpat vien niekoties, un viņš vienkārši mani kaitināja ar savām acīm. Vēl viņš teica, ka es, kā jau vienmēr, zinu daudz vairāk, nekā man pašam šķiet, un piebilda, ka ikviens, kas saistīts ar maģiju, ir ārkār­tīgi bīstams krēslas laikā, un ka donam Huanam līdzīgie magi var šai laikā veikt visneiedomājamākās lietas.

Kādu bridi mēs klusējām. Sajutos jau krietni vien labāk. Šī sa­runa ar donu Huanu mani nomierināja, un es atguvu ierasto pašpār­liecinātību. Tad viņš teica, ka derētu mazliet iekost, jo drīz vien do­simies pastaigā, un dons Henaro grasās man parādīt slēpšanās teh­niku.

Lūdzu viņam paskaidrot, ko nozīmē "slēpšanās tehnika". Viņš teica, ka negrasās man vairs neko paskaidrot, jo šie paskaidrojumi tikai vēl vairāk veicina manu pašizdabāšanas tieksmi.

Mēs iegājām mājā. Dons Henaro petrolejas lampas gaismā sē­dēja ar pilnu muti un cītīgi košļāja ēdienu.

Pēc tam mēs trijatā iegājām biezajos krūmos. Dons Huans gāja man gandrīz blakus, dons Henaro — man pa priekšu dažu soļu attālumā.

Nakts bija diezgan gaiša. Neraugoties uz visai blīvajiem māko­ņiem, labi varēju saskatīt apkārtni. Vienubrīd dons Huans apstājās un lika man sekot donam Henaro. Sāku šaubīties: dons Huans mani vieglītēm pagrūda un teica, ka viss kārtībā. Vēl viņš teica, ka man vienmēr jābūt gatavam un vienmēr jāpaļaujas uz saviem spēkiem.

Es sekoju donam Henaro nākamo divu stundu laikā. Lai kā ari necentos viņu panākt, tomēr nespēju. Dona Henaro siluets atradās vienmēr man priekšā. Reizēm viņš nozuda, it kā būtu aizlēcis kaut kur sānis no taciņas, bet drīz vien atkal uzradās manā priekšā. Man tas viss šķita tikai dīvaina un bezjēdzīga staigāšana tumsā. Gāju tikai tāpēc, ka nezināju, kā atgriezties pie mājas. Man absolūti nebija skaidra dona Henaro rīcība, un es nospriedu, ka viņš mani ved uz kādu slepenu vietu krūmos, lai tur iepazīstinātu ar "slēpšanās tehni­ku", par kuru runāja dons Huans. Drīz vien man radās dīvaina sajū­ta, ka dons Henaro atrodas man aiz muguras. Atskatījos un mazliet attālāk patiešām ievēroju pazibam cilvēka siluetu. Efekts bija vien­kārši satriecošs. Sāku vērīgi ielūkoties tumsā un secināju, ka redzu cilvēka siluetu apmēram kādu piecpadsmit metru attālumā no ma­nis. Figūra gandrīz saplūda ar krūmiem, it kā gribēdama noslēpties tumsā. Uz acumirkli fiksēju skatienu un patiešām spēju saglabāt sa­vā uztveres laukā cilvēka siluetu, lai arī tas centās paslēpties aiz tum­šajiem krūmu apveidiem. Tad man ienāca prātā loģiska doma, ka šim cilvēkam ir jābūt donam Huanam, kurš acīmredzot visu šo laiku ir mums sekojis. Tieši tobrīd, kad man radās šī pārliecība, sapratu, ka vairāk nespēju izšķirt viņa kontūras, jo tās pilnībā saplūda ar tumšo krūmu masu.