Karloss Kastaņeda - Atsevišķā realitāte

Aizgāju uz to vietu, kur redzēju cilvēku, taču nevienu tur neat­radu. Dona Henaro arī nekur nebija, un, tā kā es nezināju ceļu, apsēdos un sāku gaidīt. Pēc pusstundas atnāca dons Huans un dons Henaro. Viņi sāka skaļi saukt mani vārdā. Es piecēlos un pienācu pie viņiem.

Atpakaļ mēs gājām klusēdami. Mani pilnībā apmierināja šī pauze, jo sajutos absolūti dezorientēts. Nepazinu vairs pats sevi. Dons He­naro bija izdarījis ar mani kaut ko tādu, ka es nespēju vairs formulēt savas domas tā, kā biju to ieradis darīt līdz šim. To atklāju jau tad, kad sēdēju uz taciņas. Kad apsēdos, automātiski palūkojos pulk­stenī, un tad mans prāts it kā izslēdzās, bet apziņu pārņēma pilnīgs sastingums. Un tomēr es biju neparasti možs, bet mana uztvere — skaidra kā vēl nekad līdz šim. Tas bija savdabīgs bezdomu stāvok­lis, kurā izzuda visas raizes. Šķita, ka pasaule ilgu laiku atrodas kaut kādā dīvainā līdzsvara stāvoklī, kuram neko nevajag nedz pievie­not, nedz atņemt.

Kad beidzot atnācām mājās, dons Henaro izritināja salmu mā­šu un apgūlās. Gribēju visu izstāstīt donam Huanam, taču viņš man neļāva runāt.

1970. gada 18.oktobrī

— Man šķiet, ka saprotu, ko pagājušonakt dons Henaro cen­tās ar mani izdarīt, — es teicu donam Huanam.

Es to pateicu, lai kaut kā uzsāktu sarunu, jo mani pamatīgi kai­tināja viņa stūrgalvīgā nevēlēšanās runāt.

Dons Huans pasmaidīja un lēni pamāja ar galvu, it kā man pie­krizdams, taču viņa acis dīvaini mirdzēja, šķiet, tās smējās par mani.

— Tu domā, ka es nesaprotu, jā? — es saminstinājos.

— Domāju, tu saproti… patiešām saproti. Tu saproti, ka dons Henaro visu laiku atradās tev aiz muguras. Taču sapratnei šai gadī­jumā nav nekādas nozīmes.

Šis viņa apgalvojums, ka dons Henaro visu laiku gāja man aiz muguras, mani galīgi apstulbināja. Lūdzu viņam to paskaidrot.

— Tavs prāts ir tā iekārtots, ka tu visu aplūko tikai no vienas puses, — viņš teica.

Viņš paņēma sausu zaru un sāka ar to gaisā izdarīt kustības. Viņš nezīmēja figūras — tas, ko viņš darīja, vairāk atgādināja viņa pirkstu kustības, ar kādām viņš mēdza izņemt drazas no graudu kau­dzes. Viņš it kā viegli durstīja un skrāpēja gaisu ar sauso zaru.

Dons Huans paskatījās uz mani, bet es automātiski paraustīju plecus. Viņš pievirzījās tuvāk un atkārtoja savas kustības, šoreiz jau iezīmējot uz zemes astoņus punktus. Pirmajam no tiem viņš apvilka apli.

— Tu esi šeit, — viņš teica. — Mēs visi esam šeit. Tā ir sajūta. Ar to mēs visi sākam, un mēs kustamies no šejienes uz turieni.

Viņš apvilka apli otrajam punktam. Tad viņš vairākkārt novilka līniju, kas savienoja vienu punktu ar otru, tādā veidā cenzdamies parādīt, cik noturīgas saites tos vieno.

— Taču cilvēkam ir seši punkti, kurus tas spēj pārvaldīt, — viņš teica. — Lielākā daļa gan par tiem neko nezina.

Viņš iebikstīja ar zaru zemē līnijai, kas savienoja pirmo un otro punktu.

— Kustību starp šiem abiem punktiem mēs saucam par saprat­ni. Ar to tu arī esi nodarbojies visu savu dzīvi. Kad tu saki, ka sa­proti manas zināšanas, tu nedari neko jaunu, ko neesi jau darījis līdz šim.

Tad viņš savienoja dažus no astoņiem punktiem ar līnijām savā starpā. Izveidojās trapecveida figūra, kurai bija astoņi centri ar ne­vienādu staru skaitu.

— Katrs no šiem atlikušajiem punktiem—tā ir pasaule, gluži tāda pati, kā sajūta un sapratne — divas tavas pasaules.

— Kāpēc tikai astoņi punkti? Kāpēc ne bezgalīgi daudz, kā riņķa līnijā? — es jautāju.

Es uzvilku uz zemes riņķi. Dons Huatjs pasmaidīja.

— Cik man zināms, ir tikai astoņi punkti, kuras cilvēks var pār­valdīt. Iespējams, ka cilvēkiem tā ir galēja robeža, kuru tie nevar pārvarēt. Un iegaumē — es teicu pārvaldīt, bet nevis saprast, vai ievēroji?

Viņš to pateica tik komiski, ka es iesmējos. Viņš parodēja ma­nu tieksmi pēc precīza vārdu pielietojuma.

— Tava galvenā problēma ir tā, ka tu gribi visu saprast, bet tas nav iespējams. Absolutizējot sapratni, tu ierobežo savas iespējas, kas tev paveras kā cilvēciskai būtnei. Tavs klupšanas akmens pa­liek turpat, kur tas bijis vienmēr. Tāpēc visu šo gadu laikā tu arī praktiski neko neesi sasniedzis. Tiesa, tu esi atmodies no pilnīga miega, taču tas varēja notikt arī citos apstākļos.

Pēc nelielas pauzes dons Huans teica, ka laiks doties uz ūdens kanjonu. Kad mēs kāpām mašīnā, no mājas iznāca un mums pievie­nojās dons Henaro. Daļu ceļa mēs veicām ar mašīnu, bet tad nokā­pām dziļā aizā. Dons Huans izvēlējās vietu liela koka ēnā, lai atpūs­tos. Mēs apsēdāmies, un viņš teica:

Reiz tu man stāstīji, kā jūs ar savu paziņu sēdējāt un vērojāt lielu kļavas koku, no kura lēnām krita lapa. Un tavs paziņa teica, ka šī pati lapa nekad vairāk jau nenokritīs no šī koka. Vai atceries?

Es pamāju, jo atcerējos, ka stāstīju viņam par šādu gadījumu.

— Pašlaik mēs sēdam zem liela koka, — viņš turpināja,—un tagad, palūkojoties uz otru koku, kas atrodas tieši mūsu acu priek­šā, mēs redzam lapu, kas krīt no pašas tā galotnes.

Viņš norādīja man virzienu, kurā jāskatās. Otrā gravas pusē auga liels koks ar dzeltenām un sausām lapām. Viņš pamāja, tā lie­kot saprast, ka man visu laiku jāskatās uz koku. Pēc dažām minū­tēm no tā galotnes lejup sāka krist lapa; pa ceļam tā trīs reizes atsi­tās pret citām lapām un zariem, līdz iekrita zem koka augošajā gara­jā zālē.

— Vai redzēji?

— Jā.

—Un tu gribi teikt, ka šī pati lapa vairāk nekad vairs nenokritīs no šī paša koka, vai ne?

— Tiesa.

— Tā tu to saproti. Bet tas tā izriet tikai no sapratnes pozīci­jām. Skaties vēlreiz.

Gluži automātiski palūkojos augšup un ieraudzīju krītošu lapu. Tā patiešām atsitās pret tām pašām lapām un zariem, kā to biju novērojis iepriekš, — it kā pa televizoru atkārtotu iepriekš rādītos kadrus. Skatījos, kā lapa, lēni šūpodamās, nokrīt zemē.

Es pat piecēlos, lai paskatītos, vai tur gadījumā neatrodas divas lapas, taču zem koka augošā garā zāle neļāva precīzi noteikt vietu, kur nokrita lapa.

Dons Huans iesmējās un lika man apsēsties.

— Skaties,—viņš teica, pamādams koka galotnes virzienā. — Atkal krīt tā pati lapa.

Es vēlreiz ieraudzīju lapu, kas krita gluži tādā pašā veidā kā abas iepriekšējās.

Kad tā nokrita, es jau zināju, ka dons Huans grasās atkal man norādīt uz koka galotni, taču, pirms viņš to paguva izdarīt, es jau pats palūkojos tai virzienā. Lapa atkal krita. Tad es sapratu, ka tikai pirmā lapa nokrita no koka manā acu priekšā, jeb, citiem vārdiem sakot, kad krita pirmā lapa, es redzēju visu, sākot no tā brīža, kad tā atdalījās no zara; nākamās trīs reizes, kad es to ieraudzīju, lapa jau krita.

Pateicu par to donam Huanam un palūdzu paskaidrot, ka viņš to dara.

—Nesaprotu, kā tu liec man redzēt to, ko es jau esmu redzējis iepriekš. Ko tu ar mani izdarīji, don Huan?

Viņš iesmējās, taču neatbildēja. Es uzstāju, lai viņš man izstāsta, kā gan es varēju vēlreiz un vēlreiz redzēt krītam šo lapu. Teicu, ka man tas šķiet neiespējami.

Dons Huans atbildēja, ka arī viņa saprāts viņam saka to pašu, taču es pats redzēju, kā lapa krīt vēlreiz un vēlreiz. Tad viņš uzrunāja donu Henaro:

— Vai ne? — viņš jautāja.

Dons Henaro neatbildēja. Viņš vērīgi mani uzlūkoja.

— Tas nav iespējams! — es teicu.