Karloss Kastaņeda - Atsevišķā realitāte

— Bet Karloss taču tagad ir normāls. Kā gan tu to vari izskaid­rot? — dons Huans jautāja Henaro.

— Kā gan mēs varam zināt, ka viņš ir normāls? — Henaro atbildēja.

Visi iesmējās, ieskaitot arī donu Huanu.

— Vai tev bija bail? — Beninjo jautāja.

— Protams, ka bija.

— Tad kāpēc tu to darīji? — Elihio jautāja.

— Viņš taču teica, ka gribēja zināt, — Lūsio atbildēja manā vietā. — Es domāju, ka Karloss grasās kļūt tāds pats kā mans vec­tēvs. Abi teica, ka viņi grib zināt, bet neviens nezina, ko gan viņi, velns parāvis, īsti grib zināt.

— Šīs zināšanas nav iespējams paskaidrot,—dons Huans tei­ca Elihio, — tāpēc ka tās ir dažādas dažādiem cilvēkiem. Kopējs visiem ir tikai tas, ka Meskalito atklāj savus noslēpumus katram cilvēkam personīgi. Tāpēc zinot, ko jūt Henaro, es viņam neieteiktu satikties ar Meskalito. Un tomēr, neraugoties uz manām domām vai viņa jūtām, Meskalito varētu pat atstāt uz viņu visai labvēlīgu iespai­du. Bet tikai viņš var to uzzināt, un tās arī ir tās zināšanas, par kurām es runāju.

Dons Huans piecēlās.

— Jāiet mājās, — viņš teica. — Lūsio jau piedzēries, bet Vik­tors guļ.

* * *

Pēc divām dienām, 6. septembrī, Lūsio, Beninjo un Elihio atnā­ca uz mājām, kur es biju apmeties, jo mēs bijām norunājuši kopā doties medībās. Kādu laiku viņi klusēja, bet es vēl izdarīju pēdējās piezīmes savā darba bloknotā. Tad Beninjo pieklājīgi iesmējās, kā brīdinot, ka grasās pateikt kaut ko svarīgu.

Pēc neveiklās pauzes viņš atkal iesmējās un teica:

— Lūk, Lūsio saka, ka viņam nebūtu nekas pretī pamēģināt norīt peijoti.

— Vai patiešām? — es pajautāju.

— Jā, es neiebilstu.

Beninjo atkal ieķiķinājās.

— Lūsio teica, ka ēdīs peijoti, ja tu viņam nopirksi motociklu. Lūsio un Beninjo saskatījās un neprātīgi iesmējās.

— Cik Štatos maksā motocikls? — Lūsio jautāja.

— Domāju, ka par kādiem simt dolāriem varētu atrast, — es teicu.

— Tas taču nav ļoti daudz, vai ne? Tu taču viņam vari vienu tādu dabūt, vai ne? — Beninjo jautāja.

— Labi, taču vispirms es pajautāšu tavam vectēvam, — es teicu Lūsio.

—Nē, nē, — viņš protestēja. — Viņam par to neko nestāsti. Viņš tikai visu sabojās. Viņš ir dīvains. Un turklāt vēl jucis un vairs neapjēdz, ko dara.

— Bet kādreiz viņš bija īsts mags, — Beninjo piebilda. — Jā, jā, patiešām īsts mags. Ļaudis stāsta, ka viņš bija vislabākais. Taču pārlieku aizrāvās ar peijoti un kļuva par neko. Tagad viņš ir jau pārāk vecs.

— Un to vien zin, kā stāstīt savas idiotiskās pasakas par peijo­ti, — Lūsio teica.

— Tā peijote ir īsts sūds, — Beninjo teica. — Zini, mēs vien­reiz to pagaršojām. Lūsio nospēra vecajam veselu maisu. Reiz naktī pa ceļam uz pilsētu mēs sākām to košļāt. Velns parāvis, tā gandrīz saraustīja manu muti sīkos gabaliņos. Gatavais velna sūds!

— Vai jūs to norijāt? — es pajautāju.

— Izspļāvām, — Lūsio teica, — un izmetām visu to nolādēto maisu.

Viņiem abiem šis atgadījums šķita ļoti amizants. Elihio neteica ne vārda. Šķiet, viņu tas absolūti neinteresēja. Viņš pat nesmējās.

— Bet vai tu arī gribētu pamēģināt, Elihio? — es viņam pajau­tāju.

— Nē! Tikai ne es. Pat par motociklu.

Lūsio un Beninjo tas šķita ārkārtīgi amizanti un viņi atkal ie­smējās.

— Vienalga, — Elihio turpināja, — man ir jāatzīst, ka dons Huans ir patiešām apbrīnojams cilvēks.

— Mans vectēvs ir pārāk vecs, lai kaut ko zinātu, — Lūsio ļoti pārliecinoši noteica.

— Jā, viņš ir ļoti vecs, — Beninjo piebalsoja.

Es nodomāju, ka šāds viņu vērtējums ir vienkārši infantils un absolūti nepamatots. Uzskatīju par savu pienākumu aizstāvēt donu Huanu un teicu, ka, manuprāt, dons Huans gluži tāpat kā senāk ir dižs mags, iespējams, ka pat visdižākais no visiem. Teicu, ka sajūtu viņā kaut ko patiesi neparastu, un atgādināju viņiem, ka viņam jau ir pāri septiņdesmit un tomēr, neskatoties uz to, viņš ir enerģisks un stiprāks par mums visiem kopā. Es ieteicu jaunajiem cilvēkiem pa­šiem par to pārliecināties un pamēģināt donu Huanu izsekot.

— Manu vectēvu nav iespējams izsekot, — Lūsio lepni atbil­dēja. — Viņš ir bruho.

Es viņiem atgādināju, ka viņi paši taču apgalvoja, ka viņš ir pā­rāk vecs un prātā jucis, bet vājprātīgais taču nespēj kontrolēt situā­ciju. Teicu, ka jau sen apbrīnoju donu Huanu par to, cik viņš vien­mēr ir možs un disciplinēts.

—Neviens nevar izsekot bruho, pat ja viņš ir vecs, — Beninjo autoritatīvi noteica. — Viņam tikai var uzbrukt lielā barā, kad viņš guļ. Tieši tā arī notika ar cilvēku vārdā Sevikass, jo cilvēki bija no­guruši no viņa ļaunās maģijas un viņu nogalināja.

Es palūdzu viņus pastāstīt man par šo atgadījumu ko vairāk, taču viņi teica, ka tas notika vēl pirms viņu dzimšanas vai arī tad, kad viņi bija vēl pavisam mazi. Elihio piebilda, ka daudzi vēl jopro­jām uzskata, ka Sevikass bija vienkārši muļķis, bet īstam magam neviens neko nespēj padarīt. Es centos noskaidrot viņu uzskatus par magiem, taču viņus tas absolūti neinteresēja; turklāt viņiem pēc iespējas ātrāk gribējās pašaudīties ar divdesmit otrā kalibra bisi, kuru es biju nopircis.

Mēs klusējot aizgājām līdz biezajai krūmu audzei. Tad Elihio, kurš gāja pa priekšu, pagriezās un man teica:

— Varbūt tieši mēs esam vājprātīgi. Varbūt, ka donam Huanam ir taisnība. Paskaties, kā mēs dzīvojam.

Lūsio un Beninjo tūdaļ sāka protestēt. Es iejaucos un piekritu Elihio, teikdams, ka arī pats uzskatu, ka mans dzīvesveids ir kaut kādā ziņā nepareizs. Beninjo atbildēja, ka man jau nu gan nevaja­dzētu sūdzēties par savu dzīvi, jo man ir nauda un mašīna. Atbildēju, ka tikpat labi varu teikt, ka viņi dzīvo labāk, jo viņiem ir pašiem savs zemes pleķītis.

Viņi tūdaļ abi vienlaicīgi iebilda, ka zemes īpašnieks ir federālā banka. Es atbildēju, ka man arī nepieder mašīna, ka tā pieder Kalifornijas bankai, bet mana dzīve ir tikai citāda, taču nebūtu ne labāka nekā viņiem. Un tad jau mēs bijām aizkļuvuši pašā krūmu biezoknī.

Mēs neatradām nedz briedi, nedz mežacūku, taču nošāvām trīs trušus. Atpakaļceļā iegriezāmies Lūsio mājā, un viņš paziņoja, ka viņa sieva mums pagatavos no trušiem maltīti. Beninjo devās uz bo­dīti, lai nopirktu tekilas pudeli un sodas ūdeni. Viņš atgriezās kopā ar donu Huanu.

— Vai tik tu nesatiki manu vectēvu veikalā pērkam alu? — Lūsio smejoties vaicāja.

— Tā kā esmu šeit ieradies bez uzaicinājuma, — dons Huans teica, — tad tūdaļ pat iešu prom, es tikai gribēju pavaicāt, vai Karloss negrasās braukt uz Ermosiljo.

Teicu, ka grasos turp braukt rīt, un, kamēr mēs sarunājāmies, Beninjo izdalīja sodas ūdens pudeles. Elihio atdeva savu donam Hu­anam, un, tā kā pēc jaki pieklājības noteikumiem atteikties nozīmē nāvīgi aizvainot devēju, tad dons Huans to mierīgi paņēma. Es atde­vu savu pudeli Elihio, un viņš bija spiests to paņemt. Tāpēc Beninjo savukārt atdeva savu pudeli man. Bet Lūsio, kurš acīmredzot jau iepriekš bija izskaitļojis šo jaki labo manieru sistēmu, jau beidza dzert savu sodas ūdeni. Viņš pagriezās pret Beninjo, kura sejā bija sastingusi patētiska izteiksme, un smejoties noteica:

—Viņi tevi vienkārši apkāsa.

Dons Huans paziņoja, ka vispār nekad nedzer sodas ūdeni, un atdeva savu pudeli Beninjo. Mēs sēdējām zem ramadas un klusē­jām. Elihio, šķiet, nervozēja. Viņš burzīja savas cepures stūrus.