Karloss Kastaņeda - Atsevišķā realitāte

— Ko tu ar to gribi teikt, — Huan? — Eskuere jautāja.

— Es gribu teikt, ka jums atnākt pie sava aizstāvja nozīmē to, ka viens nojums spēlēs vijoli, bet dejotājs uzliks masku, visvisādus grabuļus un sāks dejot, bet jūs pārējie piedzersieties līdz nemaņai. (*Cenrālamerikas un Dienvidamerikas indiāņi katoļu svētkus svin kā karnevālus, kura neatņemama sastāvdaļa ir dejas karnevāla tērpos, kas reizēm ilgst vairākas dienas. Parasti dejotāji pirms tam tiek speciāli apmācīti klosteros. (Red.)) Lūk, tu, Beninjo, tu biji kādreiz dejotājs, — pastāsti mums par to ko vairāk.

— Es atmetu pirms trim gadiem, — Beninjo teica. — Tas ir smags darbs.

— Pajautā Lūsio, — Eskuere sarkastiski piezīmēja. — Viņš atmeta šo lietu jau pēc nedēļas.

Visi iesmējās. Visi, izņemot donu Huanu. Lūsio ari izspieda sa­mocītu smaidu un iedzēra divus lielus bakanoras malkus.

— Tas nav vis grūti, bet gan muļķīgi, — dons Huans teica. — Pajautā dejotājam Valensio, vai viņam patīk dejot. Viņam nepatīk! Gluži vienkārši pieradis, tas arī viss. Esmu daudzreiz redzējis, kā viņš dejo, un katrreiz atkārto vienas un tās pašas kustības sliktā izpildījumā. Viņš nelepojas ar savu mākslu, izņemot vienīgi gadīju­mus, lai ar to palielītos… Viņš nemīl šo darbu, tāpēc katru gadu atkārto vienas un tās pašas kustības. Viss, ko viņš savās dejās darī­ja slikti no paša sākuma, ar gadiem nevis uzlabojas, bet jau kļuvis par ieradumu. Viņš to pat neievēro.

— Viņu tā iemācīja dejot, — Elihio teica. — Es arī biju dejo­tājs Torimas pilsētā un zinu, ka jādejo tā, kā tevi māca.

— Katrā ziņā Valensio nav tas labākais dejotājs, — Eskuere atzina. — Ir arī citi. Piemēram, Sakateka…

— Sakateka ir zināšanu cilvēks. Viņš, zēni, nav no jūsu kom­pānijas, — dons Huans asi noteica. — Viņš dejo tāpēc, ka tas at­bilst viņa iekšējai būtībai. Es tikai gribēju jums teikt, ka jūs neesat dejotāji, jo nespējat izjust deju. Ja deja patiešām ir laba, daži no jums, iespējams, arī gūst baudu. Taču tikai retais nojums tik labi izprot deju. Lūk, tāpēc, zēni, visi jūs esat dzērāji. Nu, piemēram, palūkojieties kaut vai uz manu mazdēlu.

— Izbeidz, vectēv, — Lūsio protestēja.

— Viņš nav nedz slikts, nedz muļķis, — dons Huans turpinā­ja, — bet ko gan viņš citu vēl prot, izņemot dzeršanu.

— Viņš pērk ādas žaketes, — Henaro iestarpināja, un visi klā­tesošie sāka smieties.

Lūsio vēl iedzēra bakanoru.

— Un kā gan peijote to visu var izmainīt? — Elihio pajautāja.

— Ja vien Lūsio sāktu meklēt aizstāvi,—dons Huans teica, — viņa dzīve izmainītos. Es nezinu, kas tieši izmainītos, taču esmu pār­liecināts, ka tā noteikti kļūtu citāda.

—Vai viņš atmestu dzeršanu?—Elihio neatlaidās.

— Iespējams, ka atmestu arī. Viņam vajag kaut ko citu, izņe­mot tekilu, lai dzīve viņam sagādātu prieku. Un šo kaut ko citu, lai kas tas arī nebūtu, viņam varētu sniegt aizstāvis.

— Tad jau peijotei ir jābūt ļoti garšīgai, — Elihio teica.

— Neteiktu vis, — dons Huans atbildēja.

— Kā gan, velns parāvis, var gūt baudu no tā, kas ir pretīgs? — Elihio vaicāja.

— Tā dod iespēju daudz pilnīgāk baudīt dzīvi, — dons Huans teica.

— Bet ja tā ir pretīga, tad kā gan tā var likt mums pilnīgāk baudīt dzīvi? — Elihio vēl aizvien nerimās. — Tas taču ir absolūti bezjēdzīgi.

—Nekā tamlīdzīga, nav vis bezjēdzīgi,—Henaro pilnā pārlie­cībā noteica. — Peijote atņems tev prātu, un tu, gluži dabiski, lai arī ko nedarītu, sāksi domāt, ka ir sākusies labāka dzīve!

Atkal visi iesmējās.

—Jēga uzradīsies, — dons Huans absolūti mierīgi turpināja, — ja vien jūs padomāsiet par to, cik maz mēs zinām un cik daudz varam ieraudzīt. Šī dzeršana padara cilvēkus neprātīgus. Tā visu izkropļo. Meskalito, gluži otrādi, visu izskaidro. Viņš ļauj ļoti labi un skaidri visu redzēt.

Lūsio un Beninjo saskatījās un pasmaidīja tā, it kā to visu jau agrāk būtu dzirdējuši. Henaro un Eskuere ievērojami satraucās un sāka abi runāt reizē. Viktors smējās, un viņa smiekli nomāca visu pārējo balsis. Šķiet, tikai Elihio vienīgais izrādīja dziļāku interesi.

— Vai gan peijote to visu var izdarīt? — viņš jautāja.

— Protams, — dons Huans paskaidroja, — tev pašam vajag gribēt ar viņu iepazīties. Un man šķiet, ka tas ir pats galvenais. Tad nepieciešams, lai tevi kāds ar viņu iepazīstina, un tev vajag vairāk­kārt ar viņu tikties, līdz beidzot varēsi apgalvot, ka viņu pazīsti.

— Un kas notiks pēc tam? — Elihio vaicāja.

Henaro iejaucās sarunā:

— Tu dirsīsi uz jumta, bet pakaļa būs palikusi lejā! Nogranda smieklu vētra.

— Kas notiks pēc tam, pilnībā atkarīgs no tevis paša, — dons Huans, nezaudējot pašsavaldīšanos, turpināja. — Tev jāiet pie viņa bez bailēm, un viņš maz pamazām tevi iemācīs, kā dzīvot labāku dzīvi.

Iestājās klusums. Vīri, šķiet, bija noguruši. Ari pudele bija tuk­ša. Lūsio ļoti negribīgi atnesa un atkorķēja jaunu pudeli.

— Vai peijote ir arī Karlosa aizstāvis? — Elihio puspajokam pajautāja.

— Es nezinu, — dons Huans teica. — Viņš pielietoja to trīs reizes, palūdz, lai viņš tev pats pastāsta.

Visi ziņkārīgi pagriezās uz manu pusi, un Elihio pajautāja:

— Vai tu patiesi to lietoji?

— Jā.

— Šķiet, dons Huans bija sasniedzis vēlamo efektu: visi klāte­sošie vai nu patiešām vēlējās dzirdēt manu atbildi, vai ari bija pārāk pieklājīgi, lai nesāktu par mani klaji smieties.

— Vai tā savilka tev muti? — Lūsio jautāja.

— Jā. Viņai ir briesmīga garša.

— Kāpēc tad tu to ēdi? — Beninjo brīnījās.

Es sāku viņiem gari un plaši skaidrot, ka rietumu cilvēkam dona Huana zināšanas par peijoti šķiet visinteresantākā lieta pasaulē, kā­du vien var iedomāties. Teicu, ka dons Huans saka patiesību un ka ikviens pats par to var pārliecināties.

Ievēroju, ka visi viņi smaida, it kā tādā veidā cenšoties neizrādīt savu nicinājumu. Es ļoti stipri satraucos, nespēju sakarīgi izteikties un beigu beigās sapinos tiktāl, ka gluži vienkārši sāku atkārtot dona Huana apgalvojumus.

Dons Huans nāca man talkā un uzmundrinoši pajautāja:

— Tu taču nemeklēji aizstāvi, kad pirmoreiz atnāci pie Meskalito, vai ne?

Atbildēju, ka nemaz nezināju, vai Meskalito var būt aizstāvis, un ka mani vadīja tikai ziņkāre un stipra vēlēšanās ar viņu iepazīties.

Dons Huans apliecināja, ka mana apņemšanās patiesi bija ne­vainojama, un teica, ka tieši tādēļ Meskalito izrādīja man tādu lab­vēlību.

— Un tomēr viņš lika tev vemt un mīzt, kur pagadās, vai ne? — Henaro nerimās.

Atzinos, ka viņš patiešām atstāja uz mani arī šādu iespaidu. Visi atturīgi iesmējās. Instinktīvi nojautu, ka viņu nicinājums pret mani nebūt nav mazinājies, bet tieši pieaudzis. Visi, šķiet, zaudēja par to jebkādu interesi, izņemot Elihio, kurš vērīgi mani uzlūkoja.

— Ko tu redzēji? — viņš jautāja.

Dons Huans lika man izstāstīt viņiem visu vai gandrīz visu, ko es biju izjutis, eksperimentējot ar peijoti, tādēļ ļoti pamatīgi atstāstīju visus savus pārdzīvojumus un izjūtas. Kad biju beidzis savu stāstu, Lūsio paziņoja:

— Ja jau peijote patiešām ir tik traka, tad labi vien ir, ka es nekad neesmu to ēdis.

— Viss ir tieši tā, kā es teicu, — Henaro uzrunāja Baheu. — Šī lietiņa padara traku.