Karloss Kastaņeda - Atsevišķā realitāte

— Es domāju par to, ko tu stāstīji pagājušonakt, — viņš teica donam Huanam. — Kā peijote var izmainīt mūsu dzīvi? Kā?

Dons Huans neatbildēja. Viņš kādu laiku vērīgi lūkojās uz Eli­hio, bet tad sāka dziedāt jaki valodā. Tā pat nebija dziesma, bet īsa deklamācija. Mēs ilgu laiku klusējām. Tad palūdzu donu Huanu pār­tulkot dziesmas vārdus.

— Tas bija domāts tikai jaki, — viņš noteica, it kā tas būtu pats par sevi saprotams.

Jutu, ka tieku atraidīts, jo biju pārliecināts, ka viņš pateica kaut ko ļoti svarīgu.

— Elihio ir indiānis, — dons Huans man beidzot teica. — Un kā indiānim Elihio nekas nepieder. Mums, indiāņiem, nekā nav. Viss, ko tu visapkārt redzi, pieder jori. Jaki atlicis tikai naids un tas, ka šo zemi viņiem dod bez maksas.

Diezgan ilgi visi klusēja, tad dons Huans piecēlās, atvadījās un aizgāja. Mēs viņu vērojām, līdz viņš nozuda aiz ceļa līkuma. Rādās, ka mēs visi ļoti satraucāmies. Lūsio visai nedroši ieminējās, ka viņa vectēvs aizgāja, jo viņam negaršo truša cepetis. Elihio, šķiet, bija iegrimis savās domās. Beninjo pagriezās pret mani un skaļi teica:

— Es domāju, ka Kungs sodīs tevi un donu Huanu par to, ko jūs darāt.

Lūsio sāka smieties, un Beninjo viņam pievienojās.

— Beninjo, tu gluži vienkārši māžojies, — Elihio skumji notei­ca, — gvelz absolūtās muļķības.

1968. gada 15.septembrī

Sestdien, pulksten deviņos vakarā, dons Huans sēdēja Lūsio mājas ramadas centrā, iepretim Elihio. Starp viņiem bija nolikts grozs ar peijotes batoniņiem. Dons Huans dziedāja, viegli šūpojoties uz priekšu un atpakaļ. Lūsio, Beninjo un es sēdējām pusotra divus met­rus aiz Elihio, atspiedušies ar mugurām pret sienu. Sākumā bija pa­visam tumšs, jo mēs pirms tam bijām sēdējuši mājā petrolejas lam­pas gaismā un gaidījām donu Huanu, bet, kad viņš ieradās, lika vi­siem iznākt verandā un parādīja, kur katram jāsēž. Pēc kāda laika manas acis aprada ar tumsu, un es varēju visus skaidri saskatīt, šķiet, Elihio bija sastindzis šausmās. Viss viņa ķermenis trīcēja, zobi kla­bēja, bet galva un mugura konvulsīvi raustījās.

Dons Huans viņu uzrunāja, teica, lai nebaidās, bet uzticas aiz­stāvim un ne par ko citu nedomā. Viņš paņēma peijotes batoniņu, pasniedza to Elihio un lika ļoti lēni košļāt.

Elihio iekaucās gluži kā kucēns un iztaisnojās; viņa elpa sāka drudžaini raustīties, bet krūtis cilājās kā kalēja plēšas. Viņš noņēma cepuri, noslaucīja ar to pieri un paslēpa seju rokās. Es nodomāju, ka viņš raud. Pēc ilgas un saspringtas pauzes viņš beidzot atguvās, nosēdās taisni, un, vēl aizvien turot vienu roku pie savas sejas, ar otru paņēma peijotes batoniņu un sāka to košļāt.

Mani pārņēma drausmas priekšnojautas. Līdz šim nebiju tā īsti aptvēris, ka es esmu tikpat lielā mērā nobijies kā Elihio. Mana mute bija kļuvusi sausa, it kā ari es būtu lietojis peijoti. Elihio ilgi košļāja peijotes batoniņu. Mans sasprindzinājums pieauga. Neviļus sāku šū­poties, un vienlaikus ari mana elpa paātrinājās.

Dons Huans sāka dziedāt skaļāk, tad pasniedza Elihio otru ba­toniņu, bet, kad Elihio to bija sakošļājis, iedeva viņam kaltētus aug­ļus un lika tos ļoti lēni košļāt.

Elihio vairākkārt cēlās kājās un gāja uz krūmiem. Vienreiz viņš palūdza ūdeni: dons Huans neļāva viņam ūdeni norīt, bet lika tikai skalināttomutē.

Elihio sakošļāja vēl divus batoniņus, un dons Huans iedeva vi­ņam kaltētu gaļu.

Kad Elihio sāka košļāt desmito batoniņu, man no nepacietības apšķebinājās dūša.

Pēkšņi Elihio nokrita taisni uz priekšu un atsitās ar pieri pret zemi. Pārvēlies uz kreisajiem sāniem, viņš konvulsīvi noraustījās. Pa­lūkojos pulkstenī. Bija vienpadsmit un divdesmit minūtes. Elihio vai­dēja, raustījās un ripinājās pa grīdu vairāk nekā stundu.

Dons Huans sēdēja viņa priekšā tai pašā pozā. Viņa peijotes dziesmas knapi varēja saklausīt. Beninjo, kas sēdēja pa kresi no manis, visai nevērīgi sekoja notiekošajam; viņam līdzās, sāniski at­spiedies pret sienu, krāca Lūsio.

Elihio savilkās čokurā uz labajiem sāniem, ar seju pret mani, iespiedis rokas starp ceļiem. Pēkšņi viņš strauji salēcās un apmetās uz muguras, viegli saliecot kājās. Viņa kreisa roka apbrīnojami ele­gantā manierē viļņveidīgi šūpojās augšup un sānis. Pēc tam šīs pašas kustības kļuva aizvien straujākas. Viņa plaukstas manāmi vibrēja un kustējās augšā lejā gluži kā virzuļi. Vienlaicīgi apakšdelmi veica riņķ­veida kustības uz priekšu, bet pirksti pēc kārtas savilkās un iztais­nojās. Tas bija brīnišķīgs, harmonisks, hipnotizējošs skats. Vēl ne­kad nebiju sastapies ar tik ideālu ritmu un tik apbrīnojamu muskuļu kontroli.

Tad Elihio lēnām piecēlās, kā pretodamies spēkam, kas gribēja viņu aizkavēt. Viņa ķermenis trīcēja. Viņš sašūpojās, bet tad strauji iztaisnojās. Viņa rokas, ķermenis un galva drebēja, it kā tiem cauri plūstu elektriskās strāvas impulsi. Šķiet, ka viņa pozu noteica un viņu pašu vadīja kāds no viņa gribas neatkarīgs spēks.

Dona Huana dziedāšana kļuva ļoti skaļa. Lūsio un Beninjo pa­modās, kādu laiku visai vienaldzīgi vēroja visu notiekošo un tad at­kal aizmiga.

Elihio, šķiet, virzījās kaut kur aizvien augstāk un augstāk; viņš gluži noteikti rāpās. Viņš stiepa rokas un mēģināja satvert kaut ko, kas man bija neredzams, pievilkās un uz bridi sastinga, lai atvilktu elpu.

Tad Elihio lēca. Tas bija pēdējais, apbrīnojams lēciens. Acīm­redzot viņš sasniedza savu mērķi. Viņš smagi pūta, pa reizes iešņuk­stēdamies no pārpūles, un, šķiet, turējās aiz kaut kāda izciļņa. Taču kaut kāds spēks tomēr bija stiprāks par viņu. Viņš izmisumā ieklie­dzās. Viņa ķermenis izliecās atpakaļ un trīsēja no galvas līdz pat kāju pirkstiem; tie bija apbrīnojami skaisti ritmiski drebuļi. Šāds dre­buļu vilnis viņam pārvēlās pāri vismaz kādas simts reizes, pirms viņa ķermenis kā tukšs maiss sabruka uz grīdas.

Pēc kāda laika viņš izstiepa uz priekšu rokas, kā cenzdamies aizsargāt savu seju. Viņš gulēja uz krūtīm ar iztaisnotām, mazliet virs zemes paceltām kājām. Izskatījās, it kā viņš slīdētu vai lidotu netica­mā ātrumā. Viņa galva bija atliekta atpakaļ līdz pēdējai iespējai, bet saāķētās rokas aizsedza acis, kā cenzdamās tās pasargāt. Es saju­tu, kā ap viņu svilpo vēj š, un neviļus iekliedzos. Lūsio un Beninjo pamodās un ziņkārīgi palūkojās uz Elihio.

— Ja tu apsoli man nopirkt motociklu, es tūdaļ pat to ēdīšu, — Lūsio skaļi teica.

Palūkojos uz donu Huanu. Viņš noraidoši kratīja galvu.

— Ka tevi velns, — Lūsio nomurmināja un tūdaļ atkal iemiga.

Elihio piecēlās un sāka staigāt. Viņš paspēra dažus soļus uz ma­nu pusi un apstājās. Viņš laimīgi smaidīja. Viņš centās svilpot. Gluži tīra skaņa tā nebija, taču tajā jautās harmonija. Tā bija kaut kāda vienkārša melodija—pāris akordi, kas aizvien atkal un atkal atkārtojās. Pēc kāda laika svilpošana kļuva jau noteiktāka, bet drīz jau iezīmējās ari skaidra melodija. Elihio kaut ko neskaidri murmināja. Tie bija dziesmas vārdi. Viņš atkārtoja tos vairākas stundas. Ļoti vienkārša dziesma ar nepārtrauktiem atkārtojumiem, monotona un tomēr kaut kāda dīvaini skaista.

Kamēr Elihio dziedāja, viņš kaut ko uzmanīgi vēroja. Vienreiz viņš pienāca man pavisam tuvu. Pustumsā saskatīju viņa acis. Tās bija stiklainas un nekustīgas. Viņš smaidīja un ķiķināja. Viņš staigā­ja, sēdās un atkal staigāja, vaidot un smagi pūšot.