Karloss Kastaņeda - Atsevišķā realitāte

Pajautāju, vai viņa izteikumi gadījumā nenozīmē to, ka tas, ko viņš sauc par "redzēšanu", īstenībā ir labāks nekā vienkārši "skatī­šanās" uz lietām. Viņš atbildēja, ka cilvēka acis var veikt abas funk­cijas, taču neviena no tām nav labāka par otru; taču, viņaprāt, nav lietderīgi pieradināt acis tikai skatīties, tādā veidā ierobežojot savas iespējas.

Piemēram, mums vajag skatīties, lai smietos. Jo, tikai skatoties uz lietām, mēs varam sajust smieklīgo pasaules pusi. No otras pu­ses, kad mūsu acis redz, visas lietas ir tik ļoti vienādas, ka vairs neatliek nekā smieklīga.

— Vai tu ar to gribi teikt, don Huan, ka cilvēks, kas redz, ne­spēj smieties?

Viņš kādu laiku klusēja.

— Iespējams, ir tādi zināšanu cilvēki, kas nekad nesmejas, — viņš teica, — lai gan es nevienu tādu nepazīstu. Visi man zināmie redz, taču vēl arī skatās, tāpēc smejas.

— Vai zināšanu cilvēks spēj raudāt?

— Kāpēc gan ne. Mūsu acis skatās, tāpēc mēs varam smieties, raudāt vai izklaidēties. Personīgi man nepatīk būt skumjam, tādēļ tad, kad saskāros ar kaut ko bēdīgu, es gluži vienkārši fokusēju acis un redzu, tā vietā, lai skatītos. Bet, kad saskāros ar kaut ko jocīgu, skatos un smejos.

— Bet tad jau, don Huan, tavi smiekli ir īsti, un tā jau vairs nav kontrolējamā muļķība.

Dons Huans kādu brīdi mani vērīgi uzlūkoja.

— Es sarunājos ar tevi tāpēc, ka tu mani uzjautrini, — viņš teica. — Tu man atgādini tuksnesī dzīvojošās žurkas ar pūkainām astēm, kuras bieži vien iekrīt, bāžot savas astes citu žurku alās, lai tās izbiedētu un nozagtu tām ēdamo. Tu pats iekriti savās izliktajās jautājumu lamatās. Piesargies — reizēm, lai izkļūtu brīvībā, šīs žur­kas spiestas pašas noraut sev astes.

Man šis salīdzinājums šķita ļoti asprātīgs, un es iesmējos. Dons Huans man reiz bija rādījis šos nelielos, resnām vāverēm līdzīgos grauzējus ar lielajām pūkainajām astēm; šādas resnas žurkas tēls, kas pati norauj savu asti, šķita skumjš, taču tai pat laikā ārkārtīgi smieklīgs.

— Mani smiekli, gluži tāpat kā viss pārējais, ko es daru, ir re­āli, — dons Huans teica, — un vienlaikus tā ir kontrolējamā muļķī­ba, jo tā ir nevajadzīga. Tā neko neizraisa, un tomēr es turpinu to darīt.

— Cik noprotu, don Huan, tad tavi smiekli nebūt nav nevaja­dzīgi, — tie padara tevi laimīgu.

—Nē, es esmu laimīgs tāpēc, ka atzīstu par labāku skatīties uz lietām, kas padara mani laimīgu, — tad manas acis tver to jocīgās puses, un es smejos. Esmu tev to teicis jau neskaitāmas reizes. Ceļš vienmēr jāizvēlas ar sirdi, tikai tā var izvēlēties labāko; iespējams, ka tad varēs smieties vienmēr.

Teicu, ka tad jau sanāk, ka raudāšana vērtējama zemāk, vai arī ka raudāšana ir darbība, kas padara mūs vājākus. Viņš atbildēja, ka tur nav nekādas principiālas atšķirības un gan vienam, gan otram nav nekādas nozīmes; taču viņš izvēlas smieklus, jo tad, kad viņš smejas, viņa ķermenis jūtas labāk, nekā tad, kad raud.

Es piebildu, ja reiz jau pastāv izvēle, tad nav vienlīdzības; ja jau viņš izvēlas smieklus, nevis raudāšanu, tad šī darbība ir svarīgāka.

Viņš stūrgalvīgi apgalvoja, ka priekšroka nebūt nenozīmē, ka tās nav vienādas; bet es uzstāju, ka mūsu strīdu loģiski var novest līdz apgalvojumam: ja jau visas lietas ir tik vienādas, tad kāpēc gan neizvēlēties nāvi.

— Daudzi zināšanu cilvēki to ari dara, — viņš teica. — Reiz viņi var vienkārši nozust. Cilvēki tad parasti domā, ka viņus ir slepus nogalinājuši par kaut kādām nelietībām. Viņi izvēlas nāvi, jo viņiem tam nav nekādas nozīmes. No otras puses, es izvēlos dzīvot un smie­ties ne jau tāpēc, ka tam ir kaut kāda nozīme, bet tāpēc, ka tāda ir mana rakstura nosliece. Es saku "izvēlos" tāpēc, ka redzu, bet tas nebūt nenozīmē, ka es izvēlos dzīvot; mana griba piespiež mani tur­pināt dzīvi neatkarīgi no visa, ko es varu ieraudzīt. Tu pašreiz mani nesaproti, jo sava ieraduma dēļ domā tā, kā skaties, un domā tā, kā domā.

Mani ļoti ieinteresēja šis viņa paziņojums . Es lūdzu viņam pa­skaidrot, ko viņš arto visu īsti gribēja teikt.

Viņš vairākas reizes atkārtoja šo pašu konstrukciju, it kā dodot sev laiku, lai izveidoto to no citiem vārdiem, un tad paskaidroja savu redzes viedokli, teikdams, ka ar domāšanu viņš saprot to pastāvīgo ideju, kas mums ir par visu pasaulē. Viņš teica, ka redzēšana sa­grauj šo pieradumu, un līdz tam laikam, kamēr es nebūšu iemācījies redzēt, es nespēšu paīstam saprast, ko viņš ar to domājis.

— Bet ja jau nekam nav nekādas nozīmes, don Huan, tad kāda gan nozīme tam, vai es iemācīšos vai neiemācīšos redzēt!

— Reiz es tev jau teicu, ka mūsu kā cilvēku liktenis ir mācīties neatkarīgi no tā, vai tas ir labi vai slikti. Es iemācījos redzēt un tagad tev saku: īstenībā nekam nav nekādas nozīmes. Tagad ir tava kārta; varbūt kādreiz tu redzēsi un uzzināsi, vai lietām ir vai nav kāda nozī­me. Man nekam nav nekādas nozīmes, bet varbūt tev visam būs nozīme. Tagad tev jau būtu jāzina, ka zināšanu cilvēks dzīvo darbo­joties, bet nevis domājot par darbību un par to, ko viņš darīs, kad būs izpildījis šo darbību. Zināšanu cilvēks izvēlas ceļu ar sirdi un pa to arī iet. Un viņš skatās, priecājas un smejas, bet tad redz un zina. Viņš zina, ka viņa dzīve ļoti ātri būs galā; viņš zina, ka viņš, gluži tāpat kā jebkurš cits, nekur neiet. Viņš zina, jo viņš redz, ka neviena lieta nav svarīgāka par otru. Citiem vārdiem sakot, zināšanu cilvē­kam nav ne goda, ne pašcieņas, ne ģimenes, ne vārda, ne valsts, bet tikai dzīve, kuru jānodzīvo; un šādos apstākļos vienīgais, kas viņu saista ar citiem cilvēkiem, ir kontrolējamā muļķība. Tāpēc zināšanu cilvēks cenšas vaiga sviedros un pūš, un elš, un izskatās gluži tāpat kā parastais cilvēks, izņemot vienīgi to, ka viņš kontrolē dzīves bez­jēdzību. Bet tā kā nav nekā svarīgāka, nekā viss pārējais, tad zinā­šanu cilvēks izvēlas jebkuru darbību un izpilda to tā, it kā tai būtu nozīme. Viņa kontrolējamā muļķība liek viņam teikt, ka viņa darbī­bai ir kāda nozīme, un darboties tā, it kā tai tā būtu, bet tai pašā laikā viņš zina, ka tas tā nav, tāpēc, izpildījis darbību, viņš mierīgi paiet malā, un viņu ne mazākā mērā nesatrauc tas, vai viņa rīcība bijusi laba vai slikta, vai tai bijuši kādi rezultāti vai arī nē. No otras puses, zināšanu cilvēks var izvēlēties arī pilnīgu bezrūpību, nekad nerīkoties un uzvesties tā, it kā bezrūpībai patiešām viņa acīs būtu kāda nozīme. Un viņam arī būs pilnīga taisnība, jo tā arī būs viņa kontrolējamā muļķība.

Tad es noturēju ļoti juceklīgu monologu, cenšoties paskaidrot donam Huanam savu interesi par cēloņiem, kas tomēr liek zināšanu cilvēkam rīkoties kaut kādā noteiktā veidā, lai gan viņš zina, ka ne­kam nav nekādas nozīmes.

Viņš iesmējās un tikai tad atbildēja:

— Tu domā par savu rīcību, — viņš teica, — un tāpēc esi spiests ticēt, ka tā ir tik svarīga, kā tu to iedomājies, lai gan īstenībā nekam no visa tā, ko tu dari, nav nekādas nozīmes. Nekam! Bet ja jau reiz patiešām nekam nav nekādas nozīmes, tad kāpēc, kā tu to jautāji, es turpinu dzīvot? Būtu taču vienkāršāk nomirt; tā tu saki, un tu tam tici, tāpēc ka domā par dzīvi gluži tāpat, kā tagad domā par to, kam līdzinās redzēšana. Tagad tu gribi, lai es tev sniedzu manas kontrolējamās muļķības cēloņa aprakstu, un es tev varu atbildēt ti­kai vienu: kontrolējamā muļķība ir ļoti līdzīga redzēšanai. Tas ir kaut kas tāds, par ko nav iespējams domāt.