Karloss Kastaņeda - Atsevišķā realitāte

Močo, grupas vadītājs, sāka dziedāt savu peijotes dziesmu; vi­ņa acis bija aizvērtas, bet ķermenis viegli šūpojās. Tā bija ļoti gara dziesma. Es nesapratu, kādā valodā viņš dziedāja. Tad visi pārējie viens pēc otra nodziedāja savas peijotes dziesmas. Viņi noteikti ne­sekoja agrāk pieņemtai kārtībai, bet dziedāja tad, kad izjuta šādu nepieciešamību. Tad Močo pacēla grozu ar peijotes batoniņiem, paņēma divus no tiem un nolika grozu atpakaļ apļa centrā. Nāka­mais bija dons Silvio, bet tad dons Huans. Četri jaunie cilvēki, kas, šķiet, bija atsevišķa grupa, pēc kārtas paņēma katrs pa di­viem batoniņiem, nododot grozu pulksteņa rādītāja kustībai pre­tējā virzienā.

Katrs no septiņiem dalībniekiem četrreiz nodziedāja savu pei­jotes dziesmu un četrreiz apēda pa diviem peijotes batoniņiem. Pēc tam pa apli tika nodoti divi citi grozi ar žāvētiem augļiem un kaltētu gaļu.

Šāda secība atkārtojās nakts laikā vēl vairākas reizes, taču viņu rīcībā es neievēroju nekādu slēptu sistēmu. Viņi nesarunājās viens ar otru; šķiet, viņi šeit bija katrs par sevi un katrs pats sev. Es ne reizi neredzēju, ka kāds no viņiem būtu pievērsis uzmanību tam, ko dara citi.

Pirms rītausmas viņi piecēlās, un mēs ar zēnu iedevām viņiem ūdeni. Pēc tam es gāju pastaigāties, lai iepazītos ar apkārtni.

Māja bija visai neliela zema vienistabas būdele ar žagaru jumtu. Ainava bija ļoti drūma — visapkārt pletās skarba, ar krūmiem un kaktusiem aizaugusi ieleja. Koku nebija vispār. Man nebija nekā­das vēlēšanās iet kaut kur tālāk no mājas.

No rīta sievietes aizgāja. Vīrieši klusējot staigāja ap māju. Ap­mēram ap pusdienlaiku mēs visi atkal sasēdāmies tādā pašā kārtībā kā pagājušonakt. Pa apli tika nodots grozs ar kaltētu gaļu, kas bija sagriezta tāda paša lieluma gabaliņos kā peijotes batoniņi. Daži no vīriešiem nodziedāja savas peijotes dziesmas. Apmēram pēc stun­das visi viņi piecēlās un izklīda kur kurais.

Sievietes bija atstājušas putras podu tiem, kas uzmana uguni un ūdeni. Es nedaudz ieēdu, bet tad lielāko dienas daļu nogulēju.

Kad satumsa, jaunie cilvēki, kas bija atbildīgi par uguni, atkal iekurināja ugunskuru, un sākās jauns cikls. Tas norisinājās apmē­ram tāpat kā iepriekšējais un beidzās rītausmā.

Visas nakts laikā es centos novērot un fiksēt visas katra dalīb­nieka kustības, cerot, ka tādā veidā man izdosies atklāt vismaz ma­zāko kādas verbālas vai neverbālas informācijas apmaiņas sistēmas klātbūtni. Taču viņu rīcībā nekas neliecināja par kaut kādu iepriek­šēju norunu viņu starpā.

Nākamās dienas vakarā viss rituāla cikls atkārtojās tādā pašā secībā. Pret rīta pusi es jau skaidri zināju, ka esmu cietis pilnīgu neveiksmi, cenšoties noteikt slēpto grupas līderi un ievērot kaut ko tādu, kas varētu liecināt par informācijas apmaiņu grupas dalībnieku starpā. Visu atlikušo dienas daļu pavadīju, kārtojot savus pierak­stus.

Kad vakarā visi sapulcējās uz peijotes rituāla ceturto ciklu, es jau kaut kādā veidā zināju, ka šī tikšanās būs pēdējā. Neviens man neko neteica, taču es zināju, ka nākamajā dienā visi brauks prom. Es apsēdos pie ūdens, un katrs ieņēma savu vietu jau ierastajā kār­tībā.

Septiņi aplī sēdošie cilvēki izturējās tāpat kā trīs iepriekšējās naktīs. Es atkal sāku novērot viņu izturēšanos. Gribēju un centos pierakstīt visu — katru kustību, katru žestu.

Vienubrīd izdzirdu kaut ko līdzīgu dūkoņai, taču es tai nepie­griezu nekādu nozīmi. Dūkoņa kļuva skaļāka, taču vēl aizvien tās skaļums nepārsniedza ierasto ķermenisko sajūtu robežas. Mana uz­manība it kā sadalījās starp cilvēkiem, kurus es novēroju, un skaņu, kuru es dzirdēju. Tad vienubrīd cilvēku sejas acumirklī kļuva spilg­tākas — it kā būru ieslēguši gaismu. Taču tas nebija gluži tā, ja būtu ieslēguši elektrisko gaismu vai iedegusi lampu, vai arī viņu sejas at­spīdētu ugunskurs. Drīzāk tas līdzinājās luminiscencei, sārtai spīdē­šanai, ļoti izplūdušai, taču to labi varēja ievērot no tās vietas, kur es sēdēju. Es palūkojos uz pusaudzi, kas atradās man līdzās, taču viņš gulēja.

Sārtā spīdēšana kļuva vēl intensīvāka. Es palūkojos uz donu Huanu. Viņa acis bija aizvērtas; gluži tāpat bija aizvērtas arī dona Silvio un Močo acis. Četru jauno cilvēku acis nevarēja redzēt, jo divi no viņiem bija noliekušies uz priekšu, bet divi pārējie sēdēja ar muguru pret mani.

Vēl uzmanīgāk sāku to visu novērot, taču pagaidām vēl nesap­ratu, vai es patiešām dzirdu dūkšanu un vai patiešām redzu sārto spīdēšanu ap cilvēkiem. Pēc mirkļa ievēroju, ka izplūdusī sārtā gais­ma un dūkšana ir ļoti noturīgas parādības. Tas mani burtiski apstul­bināja, bet tad man ienāca prātā doma, kurai nebija nekā kopēja nedz ar šeit notiekošo, nedz ar mana novērojuma sākotnējo mērķi. Es atcerējos, ko man bērnībā reiz bija teikusi mana māte.

Šī doma man ļoti traucēja un radās it kā absolūti nelaikā; es centos no tās atbrīvoties un atkal pievērsties novērojumiem, taču nespēju. Doma atgriezās; tā kļuva izteiktāka un uzstājīgāka. Tad es skaidri izdzirdēju manas mātes balsi, kas mani sauca, saklausīju vi­ņas čībiņu šļūkāšanu un viņas smieklus. Gluži neviļus mēģināju viņu saskatīt. Man šķita, ka, pateicoties kaut kādai mirāžai vai halucinā­cijai, es tūdaļ pārvietošos laikā un telpā un viņu ieraudzīšu, taču ierau­dzīju tikai aizmigušo zēnu. Tas mani mazliet atskurbināja, un īsu bridi atkal sajutos viegli un atguvu koncentrēšanās spēju.

Atkal palūkojos uz vīriešu grupu. Viņi nemaz nebija izmainījuši savu stāvokli. Taču gaisma pazuda, un pazuda arī dūkoņa manās ausīs. Sajutu milzu atvieglojumu un nodomāju, ka halucinācija, kurā dzirdēju savas mātes balsi, ir pārgājusi. Viņas balss bija tik skaidra un dzīva, ka kādā brīdī tā mani gandrīz jau notvēra. Ievēroju, ka dons Huans skatās uz mani, taču tam nebija nekādas nozīmes.Es biju kā nohipnotizēts ar šīm atmiņām par māti, kas mani pasauca. Izmisīgi centos domāt par kaut ko citu. Un pēkšņi es atkal izdzirdu viņas balsi tik skaidri, it kā viņa stāvētu man aiz muguras. Viņa pa­sauca mani vārdā. Es ātri pagriezos, bet ieraudzīju tikai būdas un krūmu siluetus.

Tas, ka izdzirdu savu vārdu, uzjundīja manī dziļas skumjas, un es pat ievaidējos. Man kļuva auksti un vientuļi un es sāku raudāt. Tobrīd bija tāda sajūta, ka man ir vajadzīgs kāds, kas par mani rūpētos. Es pagriezu galvu, lai palūkotos uz donu Huanu; viņš ska­tījās uz mani. Es negribēju viņu redzēt un aizvēru acis. Un tad es ieraudzīju savu māti. Tā nebija doma par māti, kā parasti, kad es par viņu domāju. Es skaidri ieraudzīju viņu sev līdzās. Mani pārņē­ma neizsakāms izmisums, un es sāku trīcēt; man gribējās bēgt. Mā­tes tēls bija pārlieku satraucošs, pārlieku svešs un neatbilstošs visam tam, ko es meklēju šai peijotes ceremonijā. Šī neatbilstība bija pa­tiesi šaušalīga, taču es nespēju apzināti no tā izvairīties. Droši vien, ja es patiešām būtu vēlējies pārtraukt šo vīziju, es varētu atvērt acis, taču es, gluži otrādi, sāku to detalizēti pētīt. Es nevis vienkārši ska­tījos, bet skrupulozi apsekoju un novērtēju. Mani sagrāba ļoti dīvai­na un neizskaidrojama, kaut kādam ārējam spēkam līdzīga sajūta, un es pavisam negaidīti izjutu savu mīlestību pret māti kā ārkārtīgu slogu.

Kad izdzirdu savu vārdu, tiku it kā izrauts no realitātes; atmiņas par māti pārpildīja manu sirdi ar skumjām un melanholiju. Taču viņu vērīgi aplūkojis, sapratu, ka nekad neesmu viņu mīlējis. Tā bija patiesi šokējoša atklāsme. Man pāri pēkšņi vēlās domu un vīziju lavīna. Mātes tēls vienubrīd izgaisa — tam jau vairs nebija nekādas nozī­mes. Mani vairs neinteresēja, ko dara indiāņi. Es vispār aizmirsu par mitotu. Mani sagrāba neparastas domas; neparastas, tāpēc ka tās nebija vienkārši domas, bet kaut kādas nedalāmas, emocionāli no­teiktas un neapšaubāmas atklāsmes par manu un mātes savstarpējo attiecību patieso raksturu.