Karloss Kastaņeda - Atsevišķā realitāte

— Vai koijots redz sabiedroto?

— Protams.

— Bet kā izskatās sabiedrotais koijotam?

— Lai to zinātu, man jābūt koijotam. Taču es varu tev pateikt, ka vārna tos redz līdzīgus micei — lejā platai un apaļai, ar garu un smailu galu. Daži no viņiem izstaro gaismu, taču visbiežāk tie ir bāli un šķiet ļoti drūmi, līdzīgi slapjai lupatai. Draudīgi.

— Kā viņi izskatās, kad tu viņus redzi, don Huan?

—Es taču tev jau teicu: viņi izskatās kā tas, par ko viņi izliekas. Viņi pieņem jebkuru viņiem piemērotu izmēru vai formu. Var pie­ņemt akmens vai kalna formu.

— Vai viņi sarunājas, smejas vai rada kaut kādu troksni?

— Cilvēku sabiedrībā viņi izturas kā cilvēki. Dzīvnieku sabied­rībā viņi izturas kā dzīvnieki. Dzīvnieki parasti no viņiem baidās;

taču, ja viņi pierod pie sabiedroto izskata, tad liek viņus mierā. Ari mēs rīkojamies līdzīgi. Mūsu vidū ir ļoti daudz sabiedroto, bet mēs taču viņus neaiztiekam. Tā kā mūsu acis var tikai skatīties uz lietām, mēs viņus neredzam.

— Tātad daži no cilvēkiem, kurus es redzu uz ielas, īstenībā nemaz nav cilvēki? — es apstulbis viņam jautāju.

— Jā, — daži nav,—viņš izteiksmīgi noteica.

Lai gan šis viņa apgalvojums man šķita absolūti absurds, es tomēr nespēju noticēt, ka dons Huans to visu saka tikai lēta efekta dēļ. Teicu, ka tas izklausās kā zinātniski fantastisks stāsts par citplanētu būtnēm. Viņš paziņoja, ka ne mazākā mērā nesatraucas par to, kā tas izklausās, taču daži cilvēki uz ielas nemaz nav cilvēki.

— Kāpēc tev šķiet, ka ikviens kustīgajā pūlī ir cilvēciska būt­ne? — viņš ļoti nopietni man pajautāja.

Īstenībā es nemaz nevarēju paskaidrot kāpēc, un kā vienīgo argumentu minēju tikai aklā ticībā balstītu pieraduma spēku.

Viņš stāstīja, ka bieži labprāt mēdz vērot pūli, un reizēm viņš varējis to redzēt kā olveidīgu būtņu sablīvējumu, un šo būtņu vidū tad arī pagadījies kāds, kurš izskatās vienkārši kā cilvēks.

— Ar to ir ļoti patīkami nodarboties,—viņš smējās, — vismaz man tā šķiet. Man patīk sēdēt parkos un autoostās un vērot. Rei­zēm es tūdaļ pamanu sabiedroto, bet reizēm redzu tikai īstus cilvē­kus. Reiz es ieraudzīju divus sabiedrotos, kas sēdēja autobusā viens otram blakus. Tikai vienreiz savā dzīvē es ieraudzīju divus sabiedro­tos kopā.

— Vai tam bija kāda īpaša nozīme, ka tur redzēji viņus abus kopā?

— Protams. Visam, ko viņi dara, ir īpaša nozīme. No viņu dar­bībām bruho var reizēm iegūt spēku. Pat ja bruho nav sava sa­biedrotā, bet viņš zina, kā redzēt, viņš var iegūt spēku, vērojot sa­biedroto darbību. Man to iemācīja mans benefaktors, un, tolaik, kad man vēl nebija pašam sava sabiedrotā, es meklēju sabiedrotos cilvēku pūlī, un man aizvien izdevās atrast kādu, kas man kaut ko iemācīja. Tu atradi veselus trīs kopā. Cik brīnišķīgu iespēju tu esi palaidis garām!

Vairāk viņš neko neteica, kamēr mēs nebijām beiguši izlikt tru­šu slazdus. Pēc tam viņš pagriezās pret mani un pavisam negaidīti, it kā tikko par to būtu atcerējies, teica, ka ar sabiedrotajiem saistīta vēl kāda ļoti svarīga lieta: ja viņi ir divatā, tad viņi vienmēr ir viena dzimuma. Tie divi sabiedrotie, kurus redzēja viņš, bija vīrieši, bet tā kā es biju redzējis divus vīriešus un vienu sievieti, tad viņš secināja, ka mans gadījums bija īpaši neparasts.

Es jautāju, vai sabiedrotie spēj pieņemt bērnu izskatu; vai bērni var būt viena vai abu dzimumu; vai sabiedrotie var atveidot dažādu rasu cilvēkus; vai viņi var izskatīties pēc ģimenes, kas sastāv no vīrieša, sievietes un bērna; un, visbeidzot, es viņam pajautāju, vai sabiedrotais var izskatīties pēc cilvēka, kurš vada automobili vai autobusu.

Dons Huans neko neatbildēja un tikai smaidīja, kamēr es to visu viņam stāstīju. Izdzirdis manu pēdējo jautājumu, viņš iesmējās un teica, ka es neprecīzi formulēju jautājumus un būtu krietni vien pareizāk pajautāt, vai viņš jebkad ir redzējis sabiedroto pie tran­sporta līdzekļa stūres.

— Vai tad motocikli tevi nemaz neinteresē? — viņš, šķelmīgi piemiedzis acis, noteica.

Šis viņa labsirdīgais joks man šķita ļoti amizants, un mēs abi kopā sākām smieties.

Pēc tam viņš paskaidroja, ka sabiedrotie nespēj kaut ko tieši vadīt vai ietekmēt, taču spēj iedarboties uz cilvēku netieši. Dons Huans teica, ka sabiedrotajam pieskarties ir bīstami, jo sabiedrotā ietekmē vissliktākais, kas ir cilvēkā, var izlauzties uz āru. Te nu ir daudz un grūti jāmācās, jo, lai izturētu šādas saskares slodzi, jāiz­skauž no savas dzīves viss liekais, atstājot tikai vitāli nepieciešamo. Dona Huana benefaktors, pirmoreiz stājoties kontaktā ar sabiedro­to, guva smagus apdegumus un tik dziļus ievainojumus, it kā viņam būtu uzbrukusi kalnu lauva. Viņu pašu sabiedrotais iegrūdis uguns­kurā, un viņš nedaudz apdedzinājis celi un lāpstiņu, taču, kad kļuvis ar sabiedroto par vienu veselu, rētas izzudušas.

1968. gada 10. jūnijā mēs ar donu Huanu devāmies tālā ceļo­jumā, lai piedalītos mitotā. Šādu iespēju biju gaidījis jau dažus mē­nešus, lai gan nebiju īsti pārliecināts, ka patiešām gribu braukt. Šau­bījos droši vien tādēļ, ka baidījos—mitotā taču atkal nāksies lietot peijoti, bet tas nebūt neietilpa manos plānos. To tad vairākkārt cen­tos paskaidrot donam Huanam. Sākumā viņš iecietīgi vīpsnāja, bet tad galu galā paziņoja, ka nevēlas vairs neko dzirdēt par manām bailēm.

Mitota tomēr bija ideāls variants manis konstruēto shēmu pār­baudei. Es vēl joprojām nebiju atteicies no idejas par to, ka šādās sapulcēs nepieciešams slēpts līderis, kas nodrošina saskaņotu da­lībnieku rīcību. Man bija tāda sajūta, ka dons Huans noraidīja šo ideju kaut kādu personīgu apsvērumu vadīts, dodot priekšroku mitotas procesu skaidrojumam savas redzēšanas teorijas terminos. Tādēļ es uzskatīju, ka mani centieni visu izskaidrot no sava redzes viedokļa gluži vienkārši nesakrita ar viņa nodomiem, un viņš vien­kārši atmeta manus argumentus, kā bija ieradis darīt ar visu to, kas neiekļāvās viņa sistēmā.

Pirms pašas prombraukšanas dons Huans mani nedaudz no­mierināja, paziņodams, ka šoreiz es piedalīšos mitotā tikai kā no­vērotājs un man nebūt nevajadzēšot lietot peijoti. Tas mani ļoti iepriecināja, jo biju gandrīz pārliecināts par to, ka man izdosies atklāt slēpto procedūru, ar kuras palīdzību tiek saskaņota dalīb­nieku rīcība.

Mēs izbraucām vakarpusē, kad saule jau gandrīz skāra hori­zonta līniju. Es sajutu tās starus uz sava kakla un tūdaļ nožēloju, ka manas mašīnas pakaļējais stikls nav aprīkots ar aizkaru. Mašīna uz­rausās kalna galotnē, un es ieraudzīju milzīgu paugurainu līdzenu­mu, pa kuru gluži kā melna izritināta lenta viļņodamies vijās ceļš. Acumirkli vēroju šo lielisko skatu, bet tad sākām braukt lejup. Ceļš veda uz dienvidiem un nozuda aiz zemu kalnu rindas pie horizonta.

Dons Huans sēdēja mierīgi un skatījās taisni uz priekšu. Ilgu laiku mēs braucām klusējot. Mašīnā valdīja nepatīkama sutoņa. Es atvēru visus logus, taču tas nelīdzēja — diena bija padevusies īpaši karsta. Tas mani ļoti kaitināja, un es sāku sūdzēties par karstumu.

Dons Huans sarauca pieri un uzmeta man zobgalīgu skatienu.

— Šai laikā visā Meksikā ir karsti, — viņš teica. — Tur nu neko nevar līdzēt.

Es uz viņu neskatījos, taču zināju, ka viņš mani novēro. Braucot lejup, mašīna uzņēma ātrumu. Tikai pašā pēdējā brīdī pamanīju ce­ļazīmi "Vado" — ceļa bedre. Kad parādījās danga, mēs braucām diezgan ātri, un, lai gan es piebremzēju, tomēr izjutām pamatīgu trie­cienu. Ievērojami samazināju ātrumu, jo abpus ceļam mierīgi ganījās mājlopi, bet automašīnas notriekta zirga vai govs līķis šeit ir gluži ierasta lieta. Vienreiz man nācās pat apstāties, lai palaistu garām dažus zirgus, kas šķērsoja ceļu.