Karloss Kastaņeda - Atsevišķā realitāte

— Tie nebija cilvēki? Bet kas gan cits?

— Viņi nebija cilvēki, tik vien.

— Tas taču nav iespējams. Viņi bija gluži tādi paši, kā tu un es.

— Nē, viņi nebija tādi paši. Es esmu par to pilnīgi pārliecināts.

Es viņam pajautāju, kas tad viņi bija — gari, spoki vai mirušo cilvēku dvēseles. Viņš atbildēja, ka nezina, kas ir gari, spoki un dvē­seles.

Paņēmu no mašīnas Vebstera vārdnīcu un iztulkoju viņam vār­da "spoks" skaidrojumu: "Varbūtējs bezķermenisks miruša cilvēka gars, kuru dzīvi cilvēki uztver kā bālu miglainu parādību." Sameklē­ju ari gara skaidrojumu un iztulkoju viņam ari to: "Pārdabiska būtne, parasti spoks, kas mīt kādā noteiktā vietā un kurai piemīt noteikts (labs vai slikts) raksturs."

Viņš teica, ka tos, šķiet, varētu nosaukt par gariem, lai gan visi skaidrojumi, kurus es nolasīju, nesniedz precīzu viņu aprakstu.

— Vai viņi kaut ko sargā?

— Nē, viņi neko nesargā.

— Vai viņi ir uzraugi? Tie, kas novēro un kontrolē cilvēkus?

— Viņi ir spēki, ne labi un ne slikti, kurus bruho iemācījies sev pakļaut.

— Vai viņi ir sabiedrotie, don Huan?

— Jā, viņi ir zināšanu cilvēka sabiedrotie.

Pirmo reizi mūsu astoņus gadus ilgās draudzības laikā dons Huans pieskārās "sabiedrotā" jēdziena skaidrojumam. Es desmitām reižu biju lūdzis viņam to izskaidrot. Viņš parasti noraidīja manus jautājumus, atbildot, ka es pats zinu, kas ir sabiedrotie, un būtu ļoti muļķīgi runāt par to, kas man jau tāpat ir zināms. Tik tieši dona Huana izteikumi par sabiedroto būtību, tas bija man kas pavisam jauns, tādēļ turpināju uzdot viņam jautājumus.

— Tu man apgalvoji, ka sabiedrotie atrodas augos, — es tei­cu, — velnābolā un sēnēs.

—Es nekad tev to neesmu teicis,—viņš kategoriski iebilda. — Tu pats visu laiku izdari priekšlaicīgus secinājumus.

— Bet es taču to pierakstīju savā bloknotā, don Huan.

—Tu vari pierakstīt visu, kas tev tīk, tikai nesaki man, ka es tev to esmu teicis.

Es viņam atgādināju, ka pašā sākumā viņš man teica, ka viņa benefaktora sabiedrotais bija velnābols, bet viņa paša sabiedro­tais — dūmiņš; un ka vēlāk viņš man to izskaidroja, sakot, ka sa­biedrotais atrodas katrā augā.

—Nē. Nav tiesa, — viņš saviebās. — Dūmiņš ir mans sabied­rotais, taču tas nenozīmē, ka mans sabiedrotais atrodas smēķējamā maisījumā vai sēnēs, vai manā pīpē. Viņiem visiem jāsavienojas vie­nā veselumā, lai es varētu kontaktēties ar sabiedroto, un šo sabied­roto es pēc saviem ieskatiem saucu par dūmiņu.

Dons Huans teica, ka trīs cilvēki, kurus es redzēju un kurus viņš nosauca par "tiem, kas nav cilvēki" (los-que-no-son-gente), īstenī­bā bija dona Visentes sabiedrotie.

Es viņam atgādināju, ka pēc viņa paša teiktā Meskalito atšķiras no sabiedrotā ar to, ka sabiedroto nevar ieraudzīt, bet Meskalito var ļoti viegli ieraudzīt.

Pēc tam mēs uzsākām ilgu diskusiju. Dons Huans apgalvoja, ka sakot, ka sabiedroto nevar ieraudzīt, viņš bija domājis tā spēju pieņemt jebkuru formu. Kad es viņam atgādināju, ka tieši to pašu viņš bija man teicis par Meskalito, dons Huans pārtrauca sarunu, paziņojot, ka redzēšana, par kuru viņš runā, — tā nav vienkārša "skatīšanās" uz lietām un ka es esmu visu saputrojis sava iedzimtā pļāpīguma dēļ.

* * *

Pēc divām stundām dons Huans atkal atgriezās pie sarunas par sabiedrotajiem. Sajutu, ka viņu nez kāpēc kaitina mani jautājumi, tādēļ neko vairs nejautāju. Tobrīd viņš mani mācīja, kā pagatavot lamatas trušiem; man vajadzēja turēt garu koku un pēc iespējas vai­rāk saliekt, tā, lai viņš varētu koka galus sasiet ar auklu. Koks nebi­ja pārāk resns, tomēr man bija krietni vien jānopūlas, lai to saliektu. Kad viņš beidzot sasēja auklu, manas rokas drebēja no sasprindzi­nājuma, bet kakls bija notirpis absolūti nejūtīgs.

Mēs apsēdāmies, lai atvilktu elpu, un dons Huans atsāka saru­nu. Viņš teica, ka acīmredzot es neko nespēju saprast, līdz neesmu par to aprunājies, tāpēc viņš neiebilst pret maniem jautājumiem un grasās man pastāstīt par sabiedrotajiem.

— Sabiedrotie neatrodas dūmiņā, — viņš teica. — Dūmiņš paņem tevi uz turieni, kur atrodas sabiedrotais, bet, kad tu kļūsi ar sabiedroto par vienotu veselumu, tev jau vairs nevajadzēs pīpēt. Kopš šībrīža tu vari izsaukt savu sabiedroto, kad vien vēlies, un likt darīt viņam visu, ko vien vēlies. Sabiedrotie nemēdz būt ne labi, ne slikti, magi tos izmanto tā, kā paši to uzskata par vajadzīgu. Man patīk dūmiņš kā sabiedrotais, jo viņš neprasa no manis pārāk daudz. Viņš ir uzticams un godīgs.

— Kā tu redzi sabiedroto, don Huan? Tie trīs cilvēki, kurus es redzēju, man izskatījās kā parasti cilvēki; kā viņi izskatītos tev?

— Viņi izskatītos kā parasti cilvēki.

— Bet kā tad tu viņus spēj atšķirt no reāliem cilvēkiem?

— Reālie cilvēki, kad tu tos redzi, izskatās kā spīdošas olas. Tie, kas nav cilvēki, vienmēr izskatās kā cilvēki. Lūk, ko es biju domājis, teikdams, ka tu nevari ieraudzīt sabiedroto. Sabiedrotie pieņem dažādas formas. Viņi izskatās kā suņi, koijoti, putni, pat kā dadži vai jebkura cita lieta pasaulē. Vienīgā atšķirība ir tā, ka tad, kad tu tos redzi, viņi izskatās vienīgi pēc tā, par ko viņi izliekas. Ikvienam, kad tu to redzi, piemīt sava īpaša esamības forma. Gluži tāpat kā cilvēki izskatās kā olas, citas lietas izskatās kā kaut kas cits, bet sabiedrotos var redzēt tikai tajā formā, kuru viņi atveido. Šī forma ir pietiekami pilnīga, lai piemānītu mūsu acis. Suni, vai, teik­sim, vārnu tādā veidā nekad nepiemānīsi.

— Bet kāpēc gan viņiem mūs būtu jāmāna.

— Es uzskatu, ka mēs esam gatavie āksti. Mēs apmānām paši sevi. Sabiedrotie vienkārši pieņem kaut kā tāda ārējo formu, kas ir mūsu apkārtnē, bet tad mēs viņus pieņemam par to, kas viņi nav. Vai tad viņi vainīgi, ka mēs esam pieradinājuši mūsu acis tikai skatī­ties uz lietām.

— Es neizprotu viņu funkciju, don Huan. Ko sabiedrotie dara pasaulē?

— Tas ir gluži tas pats, ja man vaicātu, ko mēs, cilvēki, darām pasaulē. Es patiešām nezinu. Mēs vienkārši esam šeit, un tas arī viss. Un sabiedrotie arī ir šeit gluži tāpat kā mēs; bet varbūt bija šeit jau arī pirms mums.

— Ko tu ar to gribi teikt, don Huan: "pirms mums"?

— Mēs, cilvēki, ne vienmēr esam bijuši šeit.

— Tu domā "šeit" — valstī vai "šeit" — pasaulē.

Te nu šai sakarā aizsākās ilga diskusija. Dons Huans teica, ka viņam eksistē tikai viena pasaule — tā vieta, kur viņš sajūt sev pa­matu zem kājām. Es viņam jautāju, kā gan viņš zina, ka mēs ne vienmēr esam bijuši pasaulē.

— Ļoti vienkārši, — viņš teica. — Mēs, cilvēki, loti maz ko zinām par pasauli. Koijots zina daudz vairāk, nekā mēs. Diez vai koijotu kādreiz pieviļ pasaules ārējais apveids.

— Bet kā gan mēs pamanāmies viņus noķert un nogalināt? — es jautāju. — Ja jau viņus nepieviļ ārējais atveids, kādēļ tad viņi tik viegli iet bojā?

Dons Huans tik ilgi mani uzlūkoja, līdz sāku izjust zināmu sa­traukumu.

— Mēs varam noķert vai noindēt, vai nošaut koijotu, — viņš teica,—tas mums būs viegls ieguvums, jo viņš vēl nepazīst cilvēka manipulācijas. Taču, ja koijots izdzīvos, tad vari būt pilnīgi drošs par to, ka mēs viņu nekad nenoķersim otrreiz. Labs mednieks to zina un nekad neliek savus slazdus divreiz vienā un tai pašā vietā. Ja koijots nomirst slazdā, tad katrs koijots var ieraudzīt viņa nāvi, kas tur paliek, un tāpēc viņi izvairīsies no slazda vai pat no tās vietas, kur tas būs izlikts. Turpretim mēs neredzam nāvi, kas paliek tur, kur nomiris kāds no mūsējiem; mēs varam to nojaust, taču mēs nekad to neredzam.