Karloss Kastaņeda - Atsevišķā realitāte

— Tāpēc taču, ka viņi redz, — dons Huans teica un it kā ne­jauši piebilda: — Bet kāpēc gan tu pats nevarētu piedalīties vēl vie­nā mitotā un visu pats ieraudzīt.

Sajutu, ka viņš izliek man lamatas. Neko neteicu, taču noliku malā savas piezīmes. Viņš neuzstāja.

Pēc kāda laika dons Huans palūdza aizvest viņu pie kāda viņa drauga. Mēs tur pavadījām lielāko dienas daļu. Sarunas laikā viņa draugs Džons man pajautāja, vai es vēl aizvien interesējos par pei­joti. Pirms astoņiem gadiem Džons man deva peijotes batoniņus mana pirmā eksperimenta laikā. Es nezināju, ko atbildēt. Dons Hu­ans nāca man talkā, paziņodams, ka esmu guvis šai jomā vērā ņe­mamus sasniegumus.

Atpakaļceļā uz dona Huana mājām sajutu nepieciešamību at­bildēt uz Džona uzdoto jautājumu un it kā starp citu pateicu, ka man nav nekādas vēlēšanās mācīties vēl kaut ko par peijoti, jo tas prasa īpašu tāda veida vīrišķību, kura man nepiemīt, un, ka, paziņodams par savu lēmumu izbeigt mācības, es patiešām tieši to ari biju domā­jis. Dons Huans pasmaidīja un neko neteica. Es turpināju runāt visu atlikušo ceļu.

Mēs apsēdāmies tīrajā laukumiņā viņa mājas durvju priekšā. Bija karsta, skaidra diena, taču pūta viegls vējiņš, atnesdams patī­kamu vēsumu.

— Bet kāpēc tu tik ļoti uzstājīgi to atkārto? — dons Huans pēkšņi pajautāja. — Cik gadus tu jau stāsti, ka vairs nevēlies mācī­ties?

—Trīs.

— Kāpēc tu tik ļoti uztraucies?

— Es jūtu, ka tevi nododu, don Huan. Droši vien tāpēc visu laiku par to arī runāju.

— Tu mani nenodod.

— Es tevi pievīlu. Aizbēgu. Es atzīstu savu sakāvi.

— Tu dari, ko vari. Turklāt tu vēl neesi cietis sakāvi. Tas, ko es tev mācu, ir ļoti grūti. Katrā ziņā man tas padevās vēl grūtāk.

— Bet tu izturēju, don Huan. Ar mani viss ir citādi. Es pade­vos un atbraucu tevi apciemot nejau tāpēc, ka gribu mācīties, bet tāpēc, ka gribēju tev uzdot pāris jautājumus, kas saistīti ar manu darbu.

Dons Huans uz mani palūkojās, bet tad novērsa skatienu.

— Tev jāļauj dūmiņam atkal sevi vadīt, — viņš pārliecinoši no­teica.

— Nē, don Huan, es vairāk nevaru pielietot tavu dūmiņu. Rā­dās, ka esmu sevi izsmēlis.

— Tu vēl neesi pat sācis.

— Es ļoti baidos.

— Skaidrs, ka baidies. Taču bailes nav nekas jauns. Nedomā par tām. Domā par redzēšanas brīnumiem.

— Es patiešām gribētu domāt par šiem brīnumiem, taču nespē­ju. Kad domāju par tavu dūmiņu, sajūtu kaut kādu tumsu, kas neiz­bēgami virzās man virsū. Tas ir tā, it kā uz zemes vairs nebūtu cilvē­ku, neviena paša, ko varētu uzrunāt. Tavs dūmiņš man parādīja vien­tulības bezgalību, don Huan.

—Nav tiesa, lūk, piemēram, es. Dūmiņš ir mans sabiedrotais, bet es nebūt neizjūtu tādu vientulību.

— Tu esi citāds. Tu uzvarēji savas bailes. Dons Huans viegli uzsita man uz pleca.

— Tu nebaidies,—viņš mierīgi pateica. Viņa balsi jautās dīvai­na apsūdzība.

— Vai tad es kādreiz meloju par savām bailēm, don Huan?

— Man ir pilnīgi vienalga, vai tu melo vai nē, — viņš asi notei­ca. — Mani interesē pavisam kas cits. Tu negribi mācīties nejau tāpēc, ka baidies. Tam ir pavisam kāds cits iemesls.

Neatlaidīgi lūdzu viņam paskaidrot šo citu iespējamo manas ne­vēlēšanās iemeslu, taču viņš neko neteica—vienkārši grozīja galvu, it kā nespēdams noticēt, ka es pats to nezinu.

Teicu, ka, iespējams, tā ir inerce, kas attur mani no mācībām. Viņš gribēja uzzināt vārda "inerce" nozīmi. Es nolasīju viņam definī­ciju no vārdnīcas: "Matērijas tendence saglabāt miera stāvokli, ja tā atrodas miera stāvoklī, vai kustības gadījumā saglabāt kustību sā­kotnējā virzienā, ja uz to neiedarbojas kāds ārējs spēks."

— Ja uz to neiedarbojas kāds ārējs spēks, — viņš atkārtoja. — Tie, šķiet, ir labākie vārdi, kurus tu atradi. Es jau tev teicu — tikai caurs pods var censties kļūt par zināšanu cilvēku saviem paša spē­kiem. Saprātīgi domājošu cilvēku nākas iemācīt ar viltu.

— Bet es esmu pilnīgi pārliecināts par to, ka atradīsies vesels bars tādu cilvēku, kas ar vislielāko prieku gribēs mācīties.

— Jā, taču viņi neskaitās. Parasti viņi jau ir ieplaisājuši. Gluži kā ķirbju pudeles, kas, spriežot pēc izskata, ir vislabākajā kārtībā, ta­ču sāk tecēt tai pašā mirklī, tiklīdz tās piepilda ar ūdeni. Man nācās pievērst tevi mācībām ar viltu, gluži tāpat kā kādreiz to izdarīja mans benefaktors. Pretējā gadījumā tu nekad nebūtu iemācījies to, ko zini tagad. Iespējams, pienācis laiks tevi atkal piemānīt.

Viltība, kuru viņš pieminēja, bija viens no mana mācību perioda viskritiskākajiem posmiem. Tas notika pirms dažiem gadiem, taču es to atcerējos, it kā tas būtu noticis tikai vakar. Ļoti veiklu manipu­lāciju rezultātā dons Huans ievilka mani tiešā un absolūti baisā kon­frontācijā ar sievieti, kurai piemita burves reputācija. Šī konfrontācija izsauca dziļu naidu no viņas puses. Dons Huans izmantoja ma­nas bailes no šīs sievietes, apgalvodams, ka man jāturpina apgūt maģiju, lai aizsargātu sevi no viņas maģiskajiem uzbrukumiem. Viņa "viltības" galarezultāts bija tik pārliecinošs, ka es patiešām no visas sirds noticēju, ka man nav citas izejas, kā vien cītīgi mācīties, ja vien, protams, es gribu palikt dzīvs.

—Ja tu atkal mani grasies baidīt ar šo sievieti, es gluži vienkārši uz šejieni vairs nebraukšu, — es teicu.

Dons Huans jautri iesmējās.

—Nesatraucies. Triki ar iebiedēšanu ar tevi vairs neies cauri, — viņš mani centās uzmundrināt. — Tu vairs nebaidies. Taču, ja vien būs nepieciešams, tevi var piemānīt it visur—tev jau nav obligāti jābūt kaut kur tepat tuvumā.

Viņš aizlika rokas aiz galvas un iesnaudās. Es ķēros klāt savām piezīmēm un nostrādāju pāris stundas, līdz viņš pamodās. Ieraudzī­jis, ka es rakstu, viņš apsēdās taisni un smaidīdams man jautāja, vai es esmu beidzot "izrakstījies" no savas problēmas.

1968.gada 23.maijā

Mēs runājām par Oahaku. Es pastāstīju donam Huanam, ka reiz atbraucu uz turieni tirgus dienā, kad pilsētā saplūst indiāņu pūļi, lai pārdotu ēdienu un dažādus nieciņus. Teicu, ka mani īpaši ieinte­resēja cilvēks, kas tirgoja ārstniecības augus. Uz viņa tirgotavas le­tes atradās dažas mazas bundžiņas ar sausiem sasmalcinātiem au­giem; viņš stāvēja ielas vidu, turot vienu bundžiņu rokās, un izklie­dza ļoti amizantu dziesmiņu:

Drogas pret mušām, blusām, odiem un ērcēm,

Drogas kazām, govīm, zirgiem un cūkām.

Arī pret visām cilvēku kaitēm.

Ārstē klepu, dūrēju, reimatismu un pumpas.

Zāles aknām, sirdij, vēderam, krūtīm,

Sanāciet, lēdijas un džentlmeņi.

Drogas pret mušām, blusām, odiem un ērcēm.

Es ilgu laiku viņā klausījos. Viņa reklāma sastāvēja no gara vis­dažādāko slimību, sērgu un citu likstu uzskaitījuma, pret kurām, kā viņš pats to apgalvoja, viņam ir ārstnieciskie līdzekļi. Lai šī dziesmi­ņa būtu ritmiskāka, viņš izturēja nelielu pauzi pēc katru četru nosau­kumu izkliegšanas.

Dons Huans teica, ka kādreiz jaunībā viņš ari tirgojis Oahakā ārstniecības augus un vēl atceras savu reklāmas dziesmiņu. Viņš man to skaļi nodeklamēja.

— Tās bija patiesi labas drogas, — dons Huans stāstīja — Mans draugs Visente gatavoja lieliskus augu ekstraktus.

Es pastāstīju donam Huanam, ka kāda sava Meksikas brau­ciena laikā sastapu viņa draugu Visenti.