Karloss Kastaņeda - Atsevišķā realitāte

— Varbūt, ka tev arī taisnība, — es teicu. — Taču kā lai atbrī­vojas no patiesas vēlēšanās palīdzēt savam tuvākajam?

— Bet kā, tavuprāt, viņiem var palīdzēt?

— Atvieglot viņu likteni, pacensties viņus izmainīt. Vai tad tu pats visu laiku to necenties izdarīt.

—Nē. Es nezinu, ko un kāpēc jāmaina citos cilvēkos.

— Bet kā tad ar mani, don Huan? Vai tad tu nemācīji mani tādēļ, lai es varētu izmainīties?

—Nē. Es necenšos tevi izmainīt. Var gadīties, ka reiz tu patie­šām kļūsi par zināšanu cilvēku—to nekādi nevar agrāk noteikt, — taču tas tevi neizmainīs. Kādreiz tu, iespējams, varēsi ieraudzīt cil­vēkus citā veidā un tad sapratīsi, ka nevar neko izmainīt.

— Kas tas par citu veidu, kā var redzēt cilvēkus?

—Kad redzi, cilvēki izskatās citādi. Dūmiņš tev palīdzēs ierau­dzīt cilvēkus kā gaismas diegus.

— Gaismas diegus?

— Jā. Baltam tīmeklim līdzīgi diegi. Ļoti tievas šķiedras, kas iet pa riņķi no galvas uz nabu. Cilvēks tad izskatās kā ola no riņķveidīgi plūstošām šķiedrām. Bet viņa rokas un kājas līdzinās spīdīgiem, uz visām pusēm izspūrušiem sariem.

— Un tā izskatās katrs no mums?

— Jā, katrs. Turklāt cilvēks ir saistīts ar visu pārējo, — taču nevis ar roku un kāju starpniecību, bet ar garu šķiedru kūli, kas iziet no vēdera centra. Šīs šķiedras savieno cilvēku ar visu esošo, sagla­bā viņa līdzsvaru, nodrošina stabilitāti. Vispār jau tu pats kādreiz varēsi ieraudzīt, ka cilvēks ir spīdoša ola, neatkarīgi no tā, vai viņš ir ubags vai karalis, un tur nekādā veidā neko nevar izmainīt. Ko gan var izmainīt šajā spīdošajā olā? Ko?

Mana vizīte pie dona Huana aizsākajaunu ciklu. Manas izjūtas bez īpašas piepūles atgriezās savā vecajā gultnē — atkal pilnā mērā izbaudīju viņa dramatisma un humora izjūtu, novērtēju viņa iecietību pret mani un sapratu, ka man nepieciešams apmeklēt viņu pēc ie­spējas biežāk. Neredzēt donu Huanu, tas patiešām man bija liels zaudējums; turklāt es gribēju ar viņu pārrunāt dažas mani ļoti intere­sējošas problēmas.

Pabeidzis rakstīt grāmatu par viņa mācību, es sāku vēlreiz pār­lasīt savas neizmantotās lauka piezīmes. Nebiju izmantojis visai daudz informācijas, jo gribēju akcentēt neparastās realitātes stāvokļus. Pār­lūkojot savus tā laika pierakstus, nācu pie slēdziena, ka prasmīgs mags, jau vienkārši tikai "manipulējot ar sociāliem mājieniem", var izsaukt savā skolniekā visneparastākos uztveres stāvokļus. Visi mani secinājumi par šo manipulācijas procedūru raksturu balstījās uz pie­ņēmumu, ka vajadzīgā uztveres stāvokļu spektra radīšanai nepie­ciešams vadītājs. Šī mana pieņēmuma pārbaudei nolēmu speciāli izpētīt magu peijotes ceremoniju, t.s. "mitotu". Uzskatot, ka šajās pulcēšanās reizēs magi vienojas par realitātes raksturu bez jebkā­das atklātas vārdu vai zīmju apmaiņas, secināju, ka šādas vienoša­nās sasniegšanai dalībnieki izmanto ļoti sarežģītu kodu. Es izstrādā­ju komplicētu sistēmu, lai izskaidrotu šo kodu un procedūru, un de­vos pie dona Huana, lai uzzinātu viņa domas par manu darbu un lūgtu padomu.

1968. gada 21.maijā

Pa ceļam pie dona Huana nenotika nekas īpašs. Temperatūra tuksnesī pārsniedza četrdesmit grādus, un tas bija visai nogurdinoši. Pēcpusdienā karstums norima, un, kad es vēlu vakarā piebraucu pie dona Huana mājas, pūta vēss vējš. Es nebiju pārāk noguris, un mēs sēdējām viņa istabā un sarunājāmies. Jutos viegli un brīvi, un mēs sarunājāmies pāris stundas. Šī nebija tāda saruna, kuru būtu vērts pierakstīt; es necentos runāt pārlieku gudri un nepievērsos no­zīmīgām problēmām. Mēs apspriedām laika apstākļus, gaidāmo ra­žu, viņa mazdēlu, jaki indiāņus, meksikāņu valdību. Teicu donam Huanam, ka man patīk tā īpašā sajūta, kas rodas, tumsā sarunājo­ties. Viņš atbildēja, ka mani teiktie vārdi atbilst manai pļāpīgajai da­bai; man ir viegli mīlēt pļāpāšanu tumsā, tāpēc ka pļāpāšana — tas ir vienīgais, ar ko es varu nodarboties šai laikā. Es iebildu, ka man patīk nevis pats sarunas process, bet tumsas nomierinošais siltums, kas mūs apņem. Viņš man pajautāja, ko es daru mājās, kad sa­tumst. Atbildēju, ka vienmēr ieslēdzu gaismu vai pastaigājos pa ap­gaismotajām ielām, līdz pienāk laiks iet gulēt.

— O-o-o! — viņš neuzticīgi novilka. — Es domāju, ka tu esi iemācījies izmantot tumsu.

— Bet kā gan to var izmantot? — es jautāju.

Viņš teica, ka tumsa (viņš to nosauca par "dienas tumsu") ir labākais laiks, lai "redzētu". Vārdu "redzēt" viņš izteica īpašā into­nācijā. Gribēju uzzināt, ko viņš ar to bija domājis, taču viņš atbildē­ja, ka ir jau pārāk vēlu, lai iedziļinātos šajā jautājumā.

1968. gada 22.maijā

Tiklīdz piecēlos, tūdaļ bez jebkādiem tuvākiem paskaidroju­miem teicu donam Huanam, ka esmu izdomājis sistēmu, kas izskaid­ro to, kas notiek mitotas — magu peijotes sapulces laikā. Es paņē­mu savas piezīmes un nolasīju savu izstrādāto versiju. Viņš pacietīgi gaidīja, kamēr centos izskaidrot viņam savu shēmu.

Es teicu, ka nepieciešams slēpts grupas līderis, kas spēj tā no­skaņot visus dalībniekus, lai satiktu Meskalito un gūtu no viņa "pa­reizās dzīves" mācību stundu; viņi nepasaka viens otram nevienu vārdu un nedod nekādu citu zīmi, taču, neskatoties uz to, ir pilnīgi vienisprātis par Meskalito klātbūtni un mācību stundas saturu. Kat­rā ziņā tā viss notika tajās mitotās, kurās es piedalījos; visi piekrita, ka Meskalito ir viņiem parādījies un sniedzis viņiem mācību stundu. Pēc savas personīgās pieredzes varēju secināt, ka Meskalito parā­dīšanās individuālās uztveres formas un viņa sniegtās mācības bija apbrīnojami vienveidīgas, lai gan arī pastāvēja zināmas atšķirības. Es nevarēju izskaidrot šādu vienādību nekā citādi, kā vien pieņemot to kā slēptas un sarežģītas grupveida noskaņošanas (*Šeit ari sākotnējas ievirzes, ieprogrammešanas(red.)) rezultātu.

Gandrīz divas stundas centos izskaidrot donam Huanam manis konstruēto shēmu, tad palūdzu viņu saviem vārdiem paskaidrot, kā tad īstenībā tiek panākta šī mitotas dalībnieku vienošanās. Dons Hu­ans sarauca uzacis, un man šķita, ka viņu ļoti ieinteresējuši mani paskaidrojumi un viņš iegrimis dziļās pārdomās. Pēc diezgan ilgas klusēšanas es viņam pajautāju, ko viņš par to visu domā.

Mans jautājums pārvērta viņa grimasi smaidā, bet tad atskanē­ja dārdoši smiekli. Es arī pacentos iesmieties un nervozi pajautāju, kas gan šeit tik smieklīgs.

— Tu esi traks! — viņš iesaucās. — Kāpēc gan kāds sāks noņemties ar kādu īpašu grupas noskaņošanu tik svarīgā laikā kā mitota? Tu domā, ka ar Meskalito var tā vienkārši niekoties?

Uz mirkli iedomājos, ka viņš tīšām novirzījies no sarunas tema­ta, taču viņš atbildēja uz manu jautājumu.

— Kāpēc gan kādam vajadzētu ar to nodarboties? — viņš visai asi pajautāja. — Tu taču pats esi piedalījies mitotās, un tev būtu jāzina, ka neviens tev nepaskaidroja, kas jājūt vai jādara, — neviens, izņemot pašu Meskalito.

Es uzstāju, ka tas nav iespējams, un atkal lūdzu pastāstīt, kādā veidā tiek panākta vienošanās.

— Es zinu, kāpēc tu atbrauci, — dons Huans noslēpumaini noteica. — Taču es tev nekādi nevaru palīdzēt visā šai lietā, jo gluži vienkārši nepastāv nekādas grupas noskaņošanas sistēmas.

— Bet kā tad cilvēki īsti vienojas par Meskalito klātbūtni.