Karloss Kastaņeda - Atsevišķā realitāte

Mēs apspriedām manu interesi par zināšanām, taču, kā jau pa­rasti, runājām par visai atšķirīgām lietām. Es ar to sapratu akadē­miskas zināšanas, kas sniedzas ārpus personīgās pieredzes robe­žām, bet viņš runāja par tiešu pasaules zināšanu.

— Vai tu kaut ko zini par savu apkārtējo pasauli? — viņš jau­tāja.

—Es zinu visdažādākās lietas…

—Nē, es domāju ko citu. Vai tu sajūti pasauli ap sevi?

— Es sajūtu pasauli tik, cik spēju.

— Arto vien nepietiek. Tev jāsajūt viss, citādi pasaule zaudē savu jēgu.

Es minēju klasisko argumentu par to, ka man nebūt nevajag nogaršot zupu, lai uzzinātu tās recepti, un nevajag saņemt strāvas triecienu, lai uzzinātu par elektrību.

— Tas skan visai muļķīgi, — viņš teica. — Kā redzu, tu gribi pieķerties saviem argumentiem, neraugoties uz to, ka tie tev neko nedod. Tu gribi palikt tāds pats, kā līdz šim, pat ja tas ir pretrunā ar tavu labklājību.

— Nesaprotu, ko tu ar to gribi teikt.

— Es gribu teikt, ka tev trūkst veseluma. Tevī nav miera.

Šis apgalvojums mani saniknoja. Jutos aizvainots, jo iedomā­jos, ka viņš nav pietiekami kompetents, lai spriestu par manu rīcību vai manu personību.

— Tu esi problēmu pārpilns, — viņš teica. — Kāpēc?

— Es esmu tikai cilvēks, don Huan — es īgnu norūcu.

Es šo frāzi pateicu tā, kā to mēdza teikt mans tēvs. Kad viņš teica, ka ir tikai cilvēks, tad vienmēr ar to bija domājis, ka ir vājš un neaizsargāts, un viņa vārdos, — gluži tāpat kā tagad manējos, jau­tās pilnīgs izmisums un nolemtība.

Dons Huans palūkojās uz mani tāpat kā mūsu pirmajā tikšanās reizē.

— Tu pārāk daudz domā par sevi, — viņš teica un pasmaidī­ja. — Bet tas izraisa dīvainu nogurumu, kas liek tev norobežoties no ārējās pasaules un pieķerties saviem paša spriedelējumiem. Tāpēc problēmas — tas ir vienīgais, kas tev vispār ir. Es arī esmu tikai cilvēks, taču ietveru šais vārdos pavisam citu jēgu.

— Ko tu ar to domā?

— Es esmu atbrīvojies no savām problēmām. Ļoti slikti, ka mana dzīve ir pārāk īsa un es nevaru pieskarties visam tam, kam gribētu. Taču tā nav problēma, bet vienkārši nožēla.

Man iepatikās viņa izteikumu vispārējā ievirze. Tajā nebija ne izmisuma, ne žēluma pašam pret sevi.

1961. gadā, gadu pēc mūsu pirmās tikšanās, dons Huans man atklāja, ka viņam ir zināmas slepenas zināšanas par ārstniecības au­giem, ka viņš ir bruho. Spāņu vārdu "bruho" var tulkot kā "mags", "zintnieks", "dziednieks". Kopš šī brīža mūsu attiecības izmainījās. Es kļuvu par viņa mācekli, un nākamo četru gadu laikā viņš centās man iemācīt maģijas noslēpumus. Par to es uzrakstīju grāmatu "Do­na Huana mācības: jaki indiāņu zināšanu ceļš".

Mēs sarunājāmies spāniski, un, pateicoties tam, ka dons Huans lieliski pārvaldīja šo valodu, man izdevās iegūt viņa pasaules ap­raksta sistēmas sarežģīto jēdzienu detalizētu skaidrojumu. Es no­saucu šo sarežģīto un labi sistematizēto zināšanu atzaru par maģiju (sorcery), bet viņu pašu par magu (sorcerer), jo tieši šīs kategorijas viņš lietoja mūsu sarunās. Taču sarežģītāku un dziļāku spriedelēju­mu kontekstā maģijas apzīmēšanai viņš izmantoja teicienu "zināša­nas" (knowledge), bet magu dēvēja par "zināšanu cilvēku" (the man of knowledge) vai "to, kas zina".

Apmācības un savu zināšanu nodošanas procesā dons Huans izmantoja trīs plaši pazīstamus psihotropos augus: peijoti (Lophop-hora Williamsii), velnābolu (Datura inoxia) un kaut kādu Psilocybe dzimtas sēņu sugu. Atsevišķi pielietojot katru no šiem haluciogēniem, viņš izsauca manī, savā skolniekā, specifiskus izkropļo­tās uztveres stāvokļus, kurus es saucu par "neparastās realitātes stāvokļiem" (nonordinary reality). Es izmantoju vārdu "realitāte" tāpēc, ka dona Huana pasaules apraksta sistēmas pamatā bija pār­liecība par to, ka apziņas stāvokļi pēc jebkura šī auga pielietojuma bija nevis halucinācijas, bet konkrēti, lai gan ari neparasti ikdienas dzīves realitātes aspekti. Dons Huans uztvēra šos neparastās reali­tātes stāvokļus nevis tā, "it kā tie būtu" reāli, bet "kā" reālus.

Klasificēt augus kā halucinogēnus, bet stāvokļus, kurus tie pro­ducē, kā neparasto realitāti, tas, protams bija mans personīgais iz­gudrojums. Dons Huans izprata un skaidroja šos augus kā līdzek­ļus, kuru uzdevums ir aizvest jeb nogādāt cilvēku pie dažiem bez­personiskiem "spēkiem", bet stāvokļus, kurus tie producē, kā "tik­šanās", kuru laikā mags cenšas iemācīties kontrolēt šos spēkus.

Peijoti viņš sauca par Meskalito (Mescalito) un paskaidroja, ka Meskalito ir vēlīgs skolotājs un cilvēku aizstāvis. Viņš māca, kā "pareizi dzīvot". Peijoti parasti lieto magu pulcēšanās reizēs, kuras sauc par "mitotām" (mitote) un kuru mērķis ir pareizas dzīvošanas mācību stundas.

Velnābolu un sēnes dons Huans uzskatīja par cita veida spē­kiem. Viņš sauca tos par "sabiedrotajiem" (allies) un apgalvoja, ka tos var vadīt; faktiski mags iegūst savu spēku, vadot sabiedrotos. No šiem diviem spēkiem dons Huans deva priekšroku sēnēm. Viņš apgalvoja, ka spēks, kuru satur sēnes, ir viņa personīgais sabiedro­tais, un sauca to par "dūmu" jeb "dūmiņu" (the little smoke).

Sēņu sagatavošanas un pielietošanas procedūra bija pietiekami sarežģīta. Dons Huans salika savāktās sēnes palielā ķirbja pudelē, kuru īpašā veidā noslēdza un nevēra vaļā veselu gadu. Pa šo laiku sēnes sakalta smalkā putekļveida pulverī. Dons Huans sajauca to ar pulveri, kas bija iegūts no pieciem citiem augiem, un rezultātā ieguva smēķējamo maisījumu savai pīpei.

Lai kļūtu par zināšanu cilvēku, ar sabiedroto bija "jāsatiekas" vairākas reizes — ar viņu taču vajadzēja labi "iepazīties". Tāpēc, protams, bija pietiekami bieži jāpīpē halucinogēno maisījumu. Sēņu putekli pīpēšanas procesā nesadega, tos vajadzēja ievilkt kopā ar dūmiem no pieciem citiem augiem, kas ietilpa smēķējamā maisījuma sastāvā, un norīt. Sēņu stipro iedarbību uz cilvēka uztveres spēju dons Huans izskaidroja ar to, ka "sabiedrotais paņem ķermeni".

Dona Huana apmācības metode prasīja milzu piepūli no viņa skolnieka puses. Nepieciešamais iesaistes un līdzdalības līmenis bi­ja tik augsts, ka 1965. gada beigās es biju spiests pārtraukt mācī­bas. Tagad, kad kopš tā laika jau pagājuši pieci gadi, jāatzīst, ka tolaik dona Huana mācība sāka nopietni apdraudēt manu "pasaules ideju". Es sāku zaudēt visiem mums raksturīgo pārliecību par to, ka ikdienas dzīves realitāte ir kaut kas nemainīgs un uz visiem laikiem noteikts.

Pieņemot lēmumu pārtraukt mācības, biju pārliecināts par tā galējo un neatgriezenisko raksturu: es vairs nevēlējos satikties ar donu Huanu. Taču 1968. gada aprīlī es saņēmu vienu no pirmajiem manas grāmatas eksemplāriem un nez kāpēc nolēmu, ka man tā jāparāda donam Huanam. Es viņu apciemoju, un mūs vienojošā sko­lotāja un skolnieka saikne noslēpumainā kārtā atkal atjaunojās. Tā aizsākās manas apmācības otrais cikls, kas ļoti atšķīrās no pirmā. Manas bailes jau vairs nebija tik saasinātas, kā līdz šim. Arī dona Huana "mācību stundu" kopējā noskaņa nebija tik skarba. Viņš daudz smējās pats un smīdināja mani, it kā tādā veidā speciāli cenzdamies mazināt visa apmācības procesa nopietnību. Viņš muļķojās viskritiskākajos otrā cikla brīžos un tādā veidā man palīdzēja izturēt pār­baudījumus, kas itin viegli varēja pārvērsties uzmācīgā murgā un no­vest pie nopietniem psihiskiem traucējumiem. Viņš uzskatīja, ka ti­kai šāds viegls un vēlīgi' 'atvērts" gara stāvoklis ļaus man izturēt visu man nododamo neparasto zināšanu gūzmu.