Karloss Kastaņeda - Atsevišķā realitāte

— Nu, teiksim, tā kā es redzu, bet ne tā, kā tu dejo.

— Bet vai viņš ari redz tāpat kā tu?

— Jā, bet viņš vēl ari dejo.

— Kā Sakateka dejo?

— Grūti paskaidrot. Tas ir īpašs dejošanas veids, kuru viņš izmanto, kad grib zināt. Bet viss, ko es tev varu par to pateikt, — ir tas, ka, kamēr tu vēl nesaproti zināšanu cilvēka ceļus, nav iespē­jams runāt par deju vai redzēšanu.

— Bet vai tu redzēji, kā viņš dejo savu deju?

— Jā. Taču ne ikviens, kurš skatās uz viņa deju, redz, ka tas ir viņa īpašs izziņas ceļš.

Es pazinu Sakateku—katrā ziņā zināju, kas viņš ir. Mēs bijām tikušies, un reiz es izmaksāju viņam alu.

Viņš bija ļoti laipns un teica, ka es varu palikt pie viņa mājās, kad vien pats to vēlēšos. Es jau labu laiku grasījos pie viņa iegriez­ties, taču donam Huanam par to neko neteicu.

1962. gada 14. maijā, ap pusdienlaiku, es piebraucu pie Sakatekas mājas. Viņš bija man paskaidrojis, kā pie viņa nokļūt, un tādēļ es bez pūlēm uzmeklēju viņa māju. Māja atradās stūri, un to no visām pusēm ieskāva sēta. Vārtiņi bija aizslēgti. Es apgāju riņķī, cenšoties ielūkoties mājas iekšienē. Šķiet, tā bija pamesta.

— Don Elias! — es skaļi iesaucos. Vistas izbijās un, sašutumā kladzinādamas, izbira pa pagalmu. Pie žoga piegāja mazs suns. Es gaidīju, kad tas sāks riet; bet viņš vienkārši apsēdās un skatījās uz mani. Es pasaucu vēlreiz, un vistas atkal sāka kladzināt. No mājas iznāca kaut kāda vecene. Es palūdzu viņu pasaukt donu Eliasu.

— Šeit viņa nav, — viņa teica.

— Bet kur es viņu varu sastapt?

— Viņš ir laukā.

— Kur laukā?

—Nezinu. Atnāciet vakarā. Viņš būs ap pieciem.

— Vai jūs esat dona Eliasa sieva?

— Jā, es esmu viņa sieva, — viņa teica un pasmaidīja.

Es gribēju viņu iztaujāt par Sakateku, taču viņa atvainojās un teica, ka slikti runā spāniski. Man nekas citas neatlika, kā vien braukt prom.

Atgriezos ap sešiem vakarā, piebraucu pie mājas durvīm un izkliedzu viņa vārdu. Šoreiz viņš pats iznāca no mājas. Es ieslēdzu magnetofonu, kas karājās man plecā brūnā ādas futrālī un izskatījās pēc fotoaparāta. Pēc visa spriežot, Sakateka mani pazina.

— O, tas esi tu, — viņš smaidot noteica. — Kā klājas Hua­nam?

— Ar viņu viss kārtībā. Bet kā Jums iet, don Elias?

Viņš neatbildēja. Šķiet, viņš nervozēja. Ārēji viņš bija ļoti mie­rīgs, taču es jutu, ka ar viņu kaut kas nav īsti kārtībā.

— Vai tu ieradies Huana uzdevumā?

— Nē, pats atbraucu.

— Bet kāpēc?

Šai viņa jautājumā jautās patiess izbrīns.

— Gluži vienkārši gribēju ar Jums aprunāties, — es teicu, cenz­damies runāt pēc iespējas dabiskāk. — Dons Huans man stāstīja par Jums apbrīnojamas lietas. Mani tas ļoti ieinteresēja, un es gribē­ju šo to pavaicāt.

Sakateka stāvēja tieši manā priekšā. Ļoti kalsns un dzīslains, ģērbies haki krāsas kreklā un biksēs. Viņa acis bija pievērtas, un viņš izskatījās samiegojies vai, iespējams, piedzēries. Nedaudz vaļā pavērta mute, apakšlūpa atkārusies. Ievēroju, ka viņš dziļi elpo un pat it kā paretam iekrācas. Es iedomājos, ka Sakateka ir piedzēries līdz nemaņai. Taču šī doma bija absolūti bezjēdzīga, jo vēl pirms dažām minūtēm, iznākot no mājas, viņš bija možs un vērīgi mani uzlūkoja.

— Par ko tu gribi runāt? — viņš beidzot noteica.

Viņam bija ļoti nogurusi balss, šķiet, viņš tikai ar milzu pūlēm spēja izteikt katru vārdu. Es sajutos ļoti neveikli. Viņa nogurums it kā pārņēma ari manu ķermeni.

— Tā, ne par ko īpašu, — es atbildēju. — Gluži vienkārši at­braucu pie jums draudzīgi papļāpāt. Jūs taču kādreiz mani ielūdzāt ciemos.

— Jā, ielūdzu, bet tagad viss ir savādāk.

— Kāpēc viss savādāk?

— Vai tad tu nerunā ar Huanu?

— Runāju.

— Tad ko tu gribi no manis?

— Es domāju, ka varēšu jums uzdot dažus jautājumus.

— Pajautā Huanam. Vai tad viņš tevi nemāca?

— Māca, taču es vienalga gribētu Jums uzprasīt par to, ko viņš māca, un uzzināt Jūsu viedokli. Tad es varbūt saprastu, kā man rī­koties.

— Kāpēc tev tas vajadzīgs? Vai tad tu netici Huanam?

— Ticu.

— Tad kāpēc tu nepalūdz viņam pastāstīt par to, ko tu gribi zināt?

— Es tā arī daru. Un viņš stāsta. Bet ja vēl arī Jūs pastāstītu man par to, ko viņš man māca, es, iespējams, to visu saprastu vēl labāk.

— Huans var pastāstīt tev visu. Viņš to spēj arī viens. Vai patie­si tu to nesaproti?

— Saprotu. Bet es gribu aprunāties vēl ari ar Jums līdzīgiem cilvēkiem, don Elias. Nejau katru dienu laimējas satikt zināšanu cilvēku.

— Huans ir zināšanu cilvēks.

— Es zinu.

— Tad kāpēc tu runā ar mani?

— Es taču teicu, ka atbraucu kā draugs.

— Nē, nav tiesa. Šoreiz tevī ir vēl kaut kas cits.

Es vēlreiz centos visu paskaidrot, taču nespēju, un tikai ne­skaidri kaut ko murmulēju. Sakateka klusēja. Šķita, ka viņš uzma­nīgi klausās. Viņa acis bija pievērtas, taču es jutu, ka viņš uzmanīgi mani novēro. Viņš tikko manāmi pamāja. Tad viņa acu plaksti pa­vērās, un es ieraudzīja viņa acis. Viņš skatījās it kā man garām un nevērīgi sita ar labās kājas pirkstgaliem tieši aiz kreisās pēdas. Viņa kājas bija viegli saliektas; rokas slābani nokarājās lejup. Tad viņš pacēla labo roku — tās atvērtā delna bija pagriezta perpendikulāri zemei, bet pirksti izstiepti un pavērsti pret mani. Viņš ļāva savi rokai pāris reizes sašūpoties, bet tad pacēla to manas sejas augstumā, uz īsu brītiņu sastinga šādā pozā un pateica man dažus vārdus. Viņa balss skanēja ļoti skaidri, un tomēr es nesapratu, ko viņš saka.

Pēc mirkļa viņa roka atkal slābani nokrita lejup un viņš sastinga dīvainā pozā — viņš stāvēja uz kreisās kājas pirkstgaliem, bet ar labās kājas pirkstgaliem viegli un ritmiski sita takti aiz kreisās kājas.

Sajutu kaut ko nepatīkamu, tādu kā savdabīgu nemieru. Manas domas sapinās. Es domāju par lietām, kas nekādā veidā nebija sais­tītas ar tobrīd notiekošo. To ievērojis, centos atgriezt savas domas īstenībā, taču, neraugoties uz milzu piepūli, man no tā nekas nesanā­ca. Bija tāda sajūta, it kā man kaut kāds spēks traucētu koncentrē­ties un sakarīgi domāt.

Sakateka nepateica ne vārda, un es nezināju, ko vēl teikt vai domāt. Gluži automātiski pagriezos un aizgāju prom.

Vēlāk uzskatīju, ka nepieciešams to visu izstāstīt donam Hua­nam. Viņš sāka smieties.

— Kas tad īsti notika? — es vaicāju.

— Sakateka dejoja! Viņš tevi ieraudzīja, bet tad dejoja.

— Ko viņš ar mani izdarīja? Es sajutu aukstumu, un man viss sāka peldēt acu priekšā.

—Acīmredzot tu viņam nepatiki, un viņš tevi apstādināja, ieme­tot tev ar vārdu (tossing a word).

— Kā gan viņš to varēja izdarīt? — es neticīgi iesaucos.

— Ļoti vienkārši—viņš apstādināja tevi ar gribu.

— Ko tu teici?

— Viņš apstādināja tevi ar savu gribu.

Šis paskaidrojums mani neapmierināja, jo šķita absolūti bezjē­dzīgs. Centos iztaujāt viņu tālāk, bet tas neieviesa nekādu skaidrību.

Acīmredzot šo gadījumu — gluži tāpat kā jebkuru citu gadīju­mu svešā saprātīgu interpretāciju sistēmā—var izskaidrot vai sa­prast tikai šai sistēmai atbilstošu jēdzienisko vienību valodā. Tāpēc šī grāmata ir reportāža, un to jālasa kā reportāžu. Es neizpratu sistē­mu, kuru aprakstīju, un tādēļ arī nepretendēju ne uz ko citu, kā vienīgi uz godīgu atskaiti par to. Šai sakarā centos stingri ievērot fenomenoloģisko metodi un aplūkot maģiju kā parādību, ar kuru man bija lemts saskarties. Es aprakstīju to, ko uztvēru, cenšoties izvairīties no jebkādiem spriedumiem.