Karloss Kastaņeda - Atsevišķā realitāte

Dons Huans, šķiet, bija ļoti izbrīnījies un gribēja uzzināt par to ko vairāk.

Toreiz es braucu caur Durango un atcerējos, ka dons Huans reiz man bija teicis, lai es apciemoju viņa draugu, kas dzīvo šai pil­sētā. Es sāku viņu meklēt, uzmeklēju, un mēs kādu laiciņu ar viņu sarunājāmies. Atvadoties viņš iedeva man maisiņu ar augiem un pa­skaidroja, kā vienu no tiem iestādīt.

Pa ceļam no Aguaskalentes pilsētas apstādināju automašīnu un pārliecinājos, ka visapkārt neviena nav. Katrā ziņā vismaz kādas desmit minūtes novēroju ceļu un apkārtni. Neredzēju nedz mājas, nedz kādus mājlopus, kas ganītos ceļa tuvumā. Es apstājos kāda neliela pakalna virsotnē — no šejienes vēroju visu ceļu sev priekšā un aizmugurē. Cik vien varēju saskatīt, tas bija tukšs abos virzienos.

Nogaidīju vēl dažas minūtes, lai koncentrētos un atcerētos do­na Visentes norādījumus. Paņēmis augu, es gāju pa kaktusu lauku uz austrumiem no ceļa un iestādīju to tā, kā man bija paskaidrojis dons Visente. Lai aplietu augu, man līdzi bija minerālūdens pudele. Es pacentos to atvērt, nositot korķi ar dzelzi, ar kuru raku bedri, taču pudele saplīsa, un stikla lauska aizskāra manu augšstilbu, izrai­sot asiņošanu.

Atgriezos pie mašīnas, lai paņemtu citu minerālūdens pudeli. Kad ņēmu ārā to no bagāžnieka, apstājās "Volkswagen" autobusiņš un vadītājs pajautāja, vai man nevajag palīdzēt. Es teicu, ka viss kārtībā, un viņš aizbrauca. Atgriezos apliet augu, bet tad tūdaļ gāju atpakaļ. Kad līdz mašīnai bija palikuši kādi trīsdesmit metri, pēkšņi izdzirdu balsis. Sāku skriet uz šosejas pusi lejup pa nogāzi un ierau­dzīju pie mašīnas trīs meksikāņus — divus vīriešus un vienu sievieti. Viens no vīriešiem sēdēja uz priekšējā bufera. Viņš bija apmēram četrdesmit gadus vecs, vidēja auguma, tērpies vecās biksēs un izdi­lušā rozā kreklā, aiz muguras kuļājās kaut kāds sainis. Viņa kurpes nebija sašņorētas un, šķiet, bija viņam par lielu un ļoti neērtas. Viņš visu laiku svīda.

Otrs vīrietis, kas stāvēja tālāk no mašīnas, izskatījās krietni vien trauslākas miesasbūves un mazāks augumā par pirmo, ari vecāks— tā ap gadiem piecdesmit. Melni, atpakaļ atsukāti mati, aiz muguras mazāku izmēru soma. Viņš bija labāk ģērbies — tumši zila jaka, zilas bikses un melnas kurpes. Viņš nemaz nebija nosvīdis un šķita absolūti atsvešināts un vienaldzīgs.

Sievietei, šķiet, arī bija tā ap četrdesmit. Viņa bija resna un tumša. Ģērbusies melnos svārkos, baltā svīteri, kājās kurpes ar asiem purn­galiem. Viņai nebija ceļasomas, taču bija tranzistors. Viņa izskatījās ļoti nogurusi, un viņas seju klāja sviedru lāses.

Kad pienācu tuvāk, mani uzrunāja jaunākais vīrietis un sieviete. Viņi gribēja, lai es viņus aizvedu. Teicu, ka man mašīnā nav vietas, un parādīju, ka pakaļējais sēdeklis ir piekrauts ar dažādām man­tām—mašīnā patiešām nebija vietas. Vīrietis ieteica man braukt lēnām, bet viņi tādā gadījumā izvietotos uz pakaļējā bufera vai guļus uz motora pārsega. Tas bija patiesi idiotisks priekšlikums, taču viņi tik uzstājīgi lūdzās, ka es sajutos neērti un iedevu viņiem naudu au­tobusa biļetēm.

Jaunākais vīrietis paņēma naudu un pateicās, bet vecākais vien­aldzīgi pagrieza man muguru.

— Es gribu, lai mani paved, — viņš teica. — Mani neinteresē nauda.

Tad viņš pagriezās pret mani.

Vai jūs varat man iedot kaut ko ēdamu vai ūdeni? — viņš jau­tāja.

Man patiešām nebija neka, ko viņiem iedot. Viņi vel kādu laiku pastāvēja, pavēroja, bet tad gāja prom.

Es iekāpu mašīnā un centos iedarbināt motoru. Bija ļoti karsts, un es acīmredzot pārsūcu benzīnu. Izdzirdis startera žņirkstoņu, jau­nākais vīrietis apstājās, atgriezās un nostājās aiz mašīnas, grasoties to iestumt. Es sajutos ārkārtīgi neērti un uztraukumā pat sāku straujāk elpot. Beidzot motors iedarbojās, un es aizbraucu.

Kad beidzu stāstīt, dons Huans ilgi klusēja.

— Kāpēc tu man nepastāstīji par to ātrāk? — viņš, uz mani neskatoties, jautāja.

Nezināju, ko atbildēt, paraustīju plecus un teicu, ka nekad ne­esmu to uzskatījis par īpaši svarīgu atgadījumu.

— Tas ir velnišķīgi svarīgi, — viņš teica. — Visente ir pirmkla­sīgs mags. Ja jau viņš iedeva tev kaut ko iestādīt, tad viņam bija nopietns iemesls to darīt. Un ja tu satiki trīs cilvēkus, kuri, kā tev likās, pēkšņi uzradās it kā no zila gaisa pēc tam, kad tu to biji iestā­dījis, tad ari tam bija savs iemesls. Bet tikai tāds muļķis kā tu varēja nepievērst nekādu uzmanību notiekošajam un domāt, ka tas viss nav svarīgi.

— Viņš gribēja uzzināt visu, kas notika, kad es apciemoju Visenti.

Es pastāstīju viņam, ka braucu cauri pilsētai un garām tās tir­gum. Man ienāca prātā doma uzmeklēt donu Visenti. Es aizgāju uz tirgu un uzmeklēju vietu, kur parasti tirgoja ārstniecības augus. Tur rindā atradās trīs letes, pie kurām sēdēja trīs resnas pārdevējas. Es aizgāju līdz pašam rindas galam un aiz stūra ieraudzīju vēl vienu leti, pie kuras stāvēja trauslas miesasbūves vīrietis ar sirmiem matiem. Viņš pārdeva sievietei putnu būri.

Pagaidīju, līdz viņš atbrīvojas, un pajautāju, vai viņš gadījumā nepazīst donu Visenti Medrano. Viņš mani vērīgi aplūkoja, taču ne­ko neatbildēja.

— Ko jūs gribat no šī Visentes Medrano? — viņš beidzot jau­tāja.

Teicu, ka atnācu viņu apciemot sava drauga dona Huana vār­dā. Vecais vīrs kādu brīdi mani uzlūkoja, bet tad paziņoja, ka tieši viņš ir Visente Medrano, un piedāvāja man apsēsties. Viņš izskatī­jās ļoti apmierināts, izturējās brīvi un draudzīgi. Es izstāstīju viņam par savu draudzību ar donu Huanu un tūdaļ sapratu, kā mūsu starpā rodas savstarpēja sapratne un simpātijas. Viņš teicās pazīstam donu Huanu jau kopš tā laika, kad viņiem abiem bija vēl tikai divdesmit gadu. Dons Visente izrādīja patiesu sajūsmu par donu Huanu. Mūsu sarunas beigās viņš pacilātā balsī noteica:

— Huans ir īstens zināšanu cilvēks. Es pats tikai mazliet nodar­bojos ar augu spēku. Esmu vienmēr interesējies par to dziedniecis­kajām īpašībām, pat vācis botānikas grāmatas, kuras tikai nesen pārdevu.

Brīdi paklusējis, viņš pāris reizes pabraucīja zodu, it kā meklē­dams vajadzīgos vārdus.

— Varētu teikt, ka es pats esmu tikai lirisko zināšanu cilvēks. Es neesmu tāds, kā mans indiāņu brālis, dons Huans.

Dons Visente vēl kādu brīdi klusēja. Viņa mirdzošās acis lūko­jās zemē pa kreisi no manis. Tad viņš pagriezās pret mani un gandrīz čukstus noteica:

— O, cik augstu lido mans indiāņu brālis!

Viņš piecēlās. Šķita, ka mūsu saruna ir galā. Ja kāds cits būtu teicis kaut ko tamlīdzīgu par savu indiāņu brāli, es to būtu uztvēris kā lētu klišeju. Taču dons Visente pateica to tik vaļsirdīgi, un viņa skatienā jautās tāda iekšēja skaidrība un apgarotība, ka mani dziļi aizkustināja viņa teiktais. Un es noticēju, ka viņš visu to pateica absolūti nopietni.

— Liriskās zināšanas, neko teikt! — dons Huans iesaucās. — Visente ir bruho. Kāpēc tu pie viņa gāji?

Es atbildēju, ka viņš pats bija man reiz to palūdzis izdarīt.

— Pilnīgas muļķības! — viņš dramatiski iesaucās. — Es tev teicu, ka kādreiz, kad tu zināsi, kā redzēt, tev jāapciemo mans draugs Visente. Lūk, ko es teicu. Acīmredzot tu neesi klausījies.

Centos iebilst, teikdams, ka nesaskatu neko sliktu tai apstāklī, ka esmu apciemojis donu Visenti, un mani burtiski apbūra viņa ma­nieres un labestība.