Jarostavs Hašeks: KRIETNĀ KAREIJVJA ŠVEIKA DĒKAS PASAULES KARĀ

Virsleitnants Lukašs tikmēr sēdēja virsnieku klubā kopā ar kara ārstu Šancleru, kas, uzsēdies jāšus uz krēsla, sita takti ar biljarda kiju pret grīdu un skaļi deklamēja:

Saraceņu sultāns Salah-Edins pirmais atzina sanitaro no­daļu neitralitāti.

Palīdzība jāsniedz tiklab savējiem, kā arī pretinieka ievainotiem.

Izdevumus par medikamentiem un apkopšanu sedz pre­tinieks.

Ievainoto pretinieku apkopšanai pielaižami viņu ārsti un to palīgi ar ģenerālu parakstītām apliecībām.

Ievainotie gūstekņi jāsūta atpaka] sardzes pavadībā pret ģenerāļu garantiju vai jāapmaina. Viņi var palikt aktīvajā armijā.

Slimus kareivjus neviena no karojošām pusēm nedrīkst ņemt gūstā vai nogalināt, bet tie jānosūta uz hospitāļiem, atļaujot palikt pie tiem sardzei, kam, tāpat kā slimajiem, atgriežoties vajadzīgas ģenerāļu garantijas. Tas attiecas arī uz mācītājiem, ārstiem, chirurgiem, farmaceitiem, sanitā­riem, to palīgiem un citām personām, kas norīkotas slimo kopšanai un ko arī nedrīkst ņemt gūstā, bet kas nosūtāmas tādā pašā kārtībā atpakaļ.

Doktors Šanclers bija salauzis jau divas kijas, taču vēl nebija ticis galā ar savu dīvaino priekšlasījumu par karā ievainoto apkopšanu, pastāvīgi pieminēdams kaut kādus ģene­rāļu galvojumus.

Virsleitnants Lukašs izdzēra tasi melnas kafijas un devās uz māju. kur atrada bārdaino milzi Balunu cepam krūzītē desu uz virsleitnanta spirta virtuves.

— Es iedrošinājos, — Baluns sāka stomīties, — es atļāvos, padevīgi ziņoju . . .

Lukašs paskatījās uz to. Šajā mirklī Baluns viņam šķita liels bērns, naiva būtne, un virsleitnantam Lūkasam pēkšņi kļuva žēl, ka licis viņu piesiet pie staba par lielo ēstgribu.

— Cep vien, Balun, — viņš sacīja, noņemdams zobenu, — rīt es likšu tev pierakstīt vēl vienu porciju maizes.

Virsleitnants Lukašs nosēdās pie galda tādā noskaņojumā, ka sāka rakstīt sentimentālu vēstuli savai krustmātei.

«M ī ļ ā k r us t m ā m i ņ!

Nupat saņēmu pavēli sagatavoties ar savu kaujas rotu braukšanai uz fronti. Varbūt šī vēstule būs pēdējā, ko tu no manis saņemsi, jo visur norisinās niknas kaujas un mūsu zaudējumi ir lieli. Tāpēc man grūti nākas noslēgt šo vēs­tuli ar vārdiem: «Uz redzēšanos!» Pareizāk būtu pateikt tev pēdējo reizi: «Ardievu!»»

«Pārējo uzrakstīšu no rīta,» virsleitnants Lukašs nolēma un devās pie miera.

Kad Baluns redzēja, ka virsleitnants cieši iemidzis, viņš sāka. atkal okšķerēt un ložņāt pa dzīvokli kā prusaks naktī. Viņš attaisīja virsleitnanta somu un nokoda gabaliņu šokolā­des, bet, nobijies, kad virsleitnants miegā sakustējās, atlika iekosto šokolādi atpakaļ somā un uz brīdi norima.

Tad viņš klusiņām paskatījās, ko virsleitnants uzrakstījis. Izlasījis vēstuli, viņš jutās aizkustināts, sevišķi no «pēdējām ardievām».

Nogulies uz sava salmu maisa pie durvīm, viņš nodevās pārdomām par mājām un cūku kaušanu. Viņš nevarēja atbrī­voties no iedomas, it kā nupat durstītu desu, lai no tās izietu gaiss un tā vārot nepārplīstu. Bet, atcerēdamies, ka reiz kai­miņam pārplīsa vesela, putraimu desa un izjuka, viņš aizmiga nemierīgā miegā.

Viņš sapņoja, it kā būtu pieņēmis palīgā kādu neveiklu de­sinieku un tam, dējot aknu desas, pastāvīgi plīst pušu zarnas. Pēc tam viņam rādījās, ka šis desinieks aizmirsis pagatavot putraimu desas, ka pazudusi samaltā gaļa, ka trūkst zarnu aknu desu taisīšanai. Tālāk viņam likās, ka viņu pašu sauc pie karatiesas, io viņš ievilcis gabalu gaļas karalauka virtuvē. Un beidzot viņš ieraudzīja pats sevi pakārtu kādā liepā kara­spēka nometnes atejā Mostā pie Litavas.

Šveiks uzmodās reizē ar rītausmu, kas ielauzās istabā kopā ar kafijas smaržu, kura plūda šurp no visām karalauka virtu­vēm; viņš mechaniski uzkāra klausuli, it kā nupat pabeidzis sarunu, un "sāka mazu rīta pastaigu pa kanceleju, uzvilkdams pie tam dziesmu.

Viņš sāka dziesmai no vidus, kā kareivis pārģērbjas par sievieti un dodas apciemot savu mīļo dzirnavās, kur dzirnav­nieks viņu nogulda blakus savai meitai, iepriekš vēl piekodi­nādams dzirnavniecei:

Saimniec, gaļu nežēlo, Meiču krietni pamielo!

Dzirnavniece pamielo arī viltnieku, bet pēc tam seko ģime­nes drama:

Dzirnavnieks, knd ataust rīts, Rprlz, uz rhirvīm uzrakstīts: «Jūsu meita Anniņa Neskaitās vairs jaunava!»

Šveiks nobeidza dziesmu tik izjusti un spēcīgi, ka kanceleja tūliņ atdzīvojās, mantzinis Vaneks pamodās un vaicāja, cik pulkstenis.

— Pirms maza brītiņa nospēlēja rīta jundu.

— Tad es celšos pēc kafijas, — nolēma Vaneks, kas nekad nemēdza steigties. — Tāpat jau mūs šodien notrenkās un no­dzenās uz visām pusēm, turklāt par tukšu, kā vakar ar kon­serviem.

Vaneks nožāvājās un iejautājās, vai viņš esot daudz ko sarunājis, kad vakar pārnācis mājās.

— Tādu nieku jau runājāt pan, — Šveiks atbildēja. — Jūs visu laiku stāstījāt par kaut kādiem veidiem, ka veids neesot

veids, bet tas, kas neesot veids, ka šis veids un tas veids ne­esot savukārt nekāds veids. Bet tad jūs drīz piekusāt un sākāt šņākt kā lokomotive.

Šveiks apklusa, aizgāja līdz durvīm, atgriezās pie mantziņa lāviņas un turpināja:

—- Kas attiecas uz mani personīgi, mantziņa kungs, tad, tikko es izdzirdēju jūs runājam par tiem veidiem, tā man ienāca prātā kāds Zatka, kas strādāja gāzes stacijā Letnā un aizdedzināja un nodzēsa spuldzes. Viņš bija kulturāls cilvēks un apgrozījās visvisādos Letnas krodziņos, jo starp spuldžu aizdedzināšanu un nodzēšami laika daudz, un tad no rīta gāzes stacijā viņš runāja tādā pašā garā kā vakar jūs, tikai viņš daudzināja: «Lielīts ir palielināts, jo lielīšana dara lielu.» Es to dzirdēju pats savām ausīm, kad mani kāds piedzēris poli­cists apvainoja par ielas pieķēzīšanu un aiz pārskatīšanās no­veda nevis policijas komisariatā, bet gāzes stacijā.

— Pēc tam, — Šveiks klusā balsī sacīja, — šis Zatka drīz vien ņēma bēdīgu galu. Viņš iestājās Marijas kongregacijā, sāka staigāt ar tām debess kazām uz mācītāja Jemelkas diev­vārdiem svētā Ignacija baznīcā Karela laukumā, un, kad reiz tanī baznīcā bija ieradušies misionāri, viņš bija piemirsis no­dzēst spuldzes savā rajonā, tā ka tur trīs dienas un naktis nepārtraukti dega gāze.

— Vispār tas ir ļoti bēdīgi, — Šveiks runāja tālāk, — ja kāds cilvēks sāk ielaisties filozofēšanā, tas vienmēr ož pēc dzēruma trakuma. Pagājušā gadā pie mums uz 75. pulku pār­cēla kādu majoru Blīcheru. Viņš vienmēr reizi mēnesī sasauca mūs kopā, nostādīja četrstūrī un skaidroja mums, kas ir mili­tārā priekšniecība. Viņš nedzēra neko citu kā tikai slivovicu. «Katrs virsnieks, kare>vji,» tā viņš mums kazarmu pagalmā stāstīja, «ir pats par sevi vispilnīgākā būtne, kam simtreiz vai­rāk prāta nekā jums visiem kopā. Jūs, kareivji, nemaz nevarat iedomāties pilnīgāku būtni par virsnieku, kaut jūs arī visu mūžu par to vien domātu. Katrs virsnieks ir nepieciešama būtne, kamēr jūs, kareivji, esat būtnes ar gadījuma raksturu, jūs varat pastāvēt, bet jūs neesat nepieciešami. Ja nu sāktos karš un jums, kareivji, gadītos krist par mūsu kungu un ķei­zaru, tad no tā nekas daudz nemainītos, bet, ja vispirms kristu jūsu virsnieks, tad tikai jūs redzētu, cik atkarīgi jūs esat no viņa un kas tas par zaudējumu! Virsniekam ir jāpastāv, bet jūsu pastāvēšana patiesībā ir atkarīga no virsnieku kungiem: bez tiem jūs nevarai iztikt, bez tiem jūs nevarat spert ne soli, jā, jūs pat savas neatliekamās darīšanas nevarat nokārtot bez priekšniecības. Virsnieks jums, kareivji, ir morāls likums, vai nu jūs to saprotat, vai. ne, un, tā kā katram likumam ir likum­devējs, tad tas var būt tikai virsnieks, kuram jūs esat padoti un kuram jums jāpadodas un kura rīkojumi jums jāpilda bez ierunām, vienalga, vai jums tas patik vai nepatīk.