Jarostavs Hašeks: KRIETNĀ KAREIJVJA ŠVEIKA DĒKAS PASAULES KARĀ

Stāvoklis joprojām palika neskaidrs. Brauks vai nebrauks? Sveiks 11. kaujas rotas kancelejā noklausījās pa tālruni vis­dažādākās — gan pesimistiskas, gan optimistiskas hipotēzēs. No 12. kaujas rotas zvanīja: kāds esot dzirdējis pulka kance­lejā runājam, it kā vispirms vēl notikšot apmācības šaušanā uz kustīgiem mērķiem un braukšot tikai pēc apšaudes vingrinā­jumiem. Tomēr 13. kaujas rota nepieturējās pie šā optimis­tiskā uz-.kata un ziņoja, ka nupat no pilsētas atgriezies kapra- lis Havliks, kas dzirdējis no kāda dzelzceļnieka, ka stacijā jau gaidot vagoni.

Vaneks izrāva Sveikam klausuli no rokas un pikti kliedza, ka dzelzceļnieki nezinot ne velna un ka viņš pats nesen vēl bijis pulka kancelejā.

Šveiks ar apbrīnojamu pacietību sēdēja stundām ilgi pie tālruņa un uz katru jautājumu: «Kas no jauna?» — atbildēja, ka vēl nekā noteikta nezinot.

Tādu pašu stereotipu atbildi viņš sniedza virsleitnantam Lukašam uz tā jautājumu:

— Kas pie jums no jauna?

— Vēl nekas noteikts nav zināms, obrlajtnanta kungs.

— Pakariet klausuli, aitasgalva!

Tad pienāca virkne telefonogramu, kuras Šveiks pieņēma, rfēiztikdams bez pārpratumiem. Vispirms pienāca tā par potē­šanu pret tifu; to nakti nevarēja nosūtīt, jo Šveiks bija aizmir­sis uzkārt klausuli. Tad pienāca nokavējusies telefonograma par konserviem, kaut tas jau vakar bija noskaidrots. Beidzot pienāca telefonograma — apkārtraksts visiem bataljoniem, ro­tām un citām pulka daļām:

«Brigādes telefonogramas Nr. 75692 noraksts. Brigādes pa­vēle Nr. 172. — Sastādot pārskatus par provianta izlietošanu karalauka virtuvēs, jāievēro šāda kārtība izlietoto produktu uzskaitē: 1) gaļa, 2) konservi, 3) svaigi dārzeņi, 4) kaltēti dār­zeņi, 5) rīsi, 6) makaroni, 7) grūbas un manna, 8) kartupeļi, atceļot agrāko iedalījumu: 4) kaltēti dārzeņi, 5) svaigi dār­zeņi.»

Kad Šveiks izlasīja to mantzinim, pēdējais svinīgi paziņoja, ka šādas telefonogramas derot tikai atejām.

— To ir izdomājis kāds muļķis armijas štābā, un tad to steidz izsūtīt visām divizijām, brigādēm un pulkiem.

Pēc tam Šveiks pieņēma vēl vienu telefonogramu, ko viņam nodiktēja tik ātri, ka viņš paspēja pierakstīt tikai atsevišķus vārdus, kas līdzinājās šifram:

«In der Folge genauer erlaubt gewesen oder das selbst einem hingegen immerhin eingeholt werden.» [109]

— Tās visas ir nederīgas aplamības, — Vaneks sacīja, kad Šveiks, galīgi pārsteigts par uzrakstīto, izlasīja to trīs reizes skaļā balsī, — tīrās blēņas, kaut gan velns viņu zina. vai tā telefonograma nav šifrēta. Bet tas mums rotā nav mācīts, tā­tad to arī var mest projām.

— Es ari tā domāju, — Šveiks piekrita, — jo, kad es pazi­ņošu obrlajtnanta kungam, ka in der Folge genauer erlaubt gewesen oder das selbst einem hingegen irnmerhin eingeholt vverden, tad viņš vēl var apvainoties.

— Dažs tik ātri apvainojas, ka briesmas, — Šveiks turpi­nāja, nogrimdams atkal savās atmiņās. — Reiz es braucu tram­vajā no Visočaniem uz Prāgu, un Libnos pie mums iekāpa kāds Novotnija kungs. Tiklīdz es viņu pazinu, tūlīt izgāju pie viņa ārā uz platformas un uzsāku sarunu, jo mēs abi esam no Dražovas. Bet viņš man uzkliedza, lai es neuzbāžoties, jo viņš mani nepazīstot. Es sāku viņam skaidrot, lai viņš atceras, kā es, vēl mazs knauķis, gāju pie viņa ciemos ar savu māti, kuru sauca Antonija, tēvu atkal sauca Prokops, un tas bija konduk­tors. Tomēr arī tad viņš negribēja atzīt, ka mēs esam pazīs­tami. Tad es viņam paskaidroju visu vēl sīkāk, proti, ka Dra- žovā ir divi Novotniji, Tonda un Jozefs, un ka šis kungs,

lozefs, kā man no Dražovas rakstīja, nošāvis savu sievu, jo viņa šo pastāvīgi lamājusi, kad viņš dzēris.

Bet tad kā viņš atvēzējās, tā es pasitos sānis, un viņš izsita stiklu priekšējā platformā, to lielo, kas vagona vadītājam priekšā. Nu, tad mūs izsēdināja, aizveda uz policijas komisa­riātu, un tur izrādījās, ka šis kungs apvainojies tāpēc, ka viņu vispār nemaz nesauca Jozefs Novotnijs, bet Eduards Dubrava, un viņš ieradies no Montgomeri pilsētas Amerikā apciemot šeit savus radus.

Tālruņa* zvans pārtrauca Sveika stāstu, un kāda aizsma­kusi balss no ložmetēju komandas atkal taujāja par braukšanu. Par to šorīt apspriežoties pie pulkveža kunga.

Durvīs galīgi bāls parādījās kadets Bīglers, vislielākais stul­benis visā rotā, kurš jau brīvprātīgo skolā centās izcelties ar savam zinašanam. Viņš pamaja Vanekam, lai tas iznāktu gai­teni, kur tad abi ilgi sarunājās.

Vaneks ienākdams nicinoši smīnēja.

— Tas ir gan teļš, — viņš sacīja Sveikam. — Kādi eksem­plāri gan nav mūsu kaujas rotā! Viņš arī bijis apspriedē, un, kad visi izklīduši, obrlajtnanta kungs devis rīkojumu vadu ko­mandieriem izdarīt šauteņu apskati, turklāt rūpīgi. Un nu šis nāk man jautāt, vai varot piesiet Ziabeku pie staba par to, ka tas iztīrījis savu šauteni ar petroleju.

Vaneks bija noskaities.

— Un tādas aplamības viņš man vaicā, labi zinādams, ka mēs dodamies uz fronti. Arī obrlajtnanta kungs vakar ilgi do­māja, vai piesiet savu kalpotāju vai ne. Es viņam teicu, šim pienapuikam, lai viņš labi pārliek, vai tagad var kaitināt ka­reivjus.

— Ja nu jūs sākāt runāt par kalpotājiem, — Sveiks ietei­cās, — tad kā ir ar obrlajtnanta kungu, vai viņam sameklēts kalpotājs?

— Domājiet ar galvu! — Vaneks pamācīja. — Visam ir savs laiks. Un bez tam man šķiet, ka obrlajtnanta kungs pie­radīs ari pie tā paša Baluna. Sad tad jau Baluns viņam ko ap­ēdīs, bet, kad tiksim frontē, tad viņš šo ieradumu atmetīs. Tur bieži vien abiem nebūs ko ēst. Ja es reiz teicu, ka Baluns pa­liks, tad tur nav ko vārdus tērēt. Tā ir mana darīšana, un obr­lajtnanta kungam te nav nekādas teikšanas. Mums nekur nav jāsteidzas.

Vaneks atlaidās atkal savā gultā un teica:

— Sveik, pastāstiet man kādu anekdoti no kareivju dzīves!

— Tas varētu iet, — Šveiks atbildēja, — bet es baidos, ka mums atkal kāds zvanīs.

— Tad izslēdziet tālruni, Šveik! Noraujiet vadus vai noņe­miet klausuli!

— Labi, — Šveiks sacīja, noņemdams klausuli, — es jums pastāstīšu kādu gadījumu, kas iederas mūsu pašreizējā stā­voklī, tikai toreiz īsta kara vietā bija manevri, bet citādi tāds pats sajukums kā tagad, jo neviens nezināja, kad būs jāiziet no kazarmām. Ar mani kopā kalpoja kāds Šics no Poršičag, go- iīgs cilvēks, bet dievbijīgs un bailīgs. Viņš bija iedomājies, ka

.nevri ir kaut kas drausmīgs, ka tur cilvēki krīt kā mušas no bada un slāpēm un sanitari uzlasa viņus kā nobirušus ābolus. Tāpēc viņš sadzērās katram gadījumam un, kad mēs izgājām no kazarmām un sasniedzām Mnišeku, tad teica: «Es to neiz­turēšu, puiši. Vienīgi dievs tas kungs var mani glābt!» Tad mēs nonācām Horžovicā, un tur vajadzēja divas dienas palikt uz vietas, jo bija notikusi kāda kļūda: mēs bijām tik ātri gājuši uz priekšu, ka varējām ar tiem pulkiem, kas atradās mūsu flan­gos, saņemt gūstā visu ienaidnieka štābu, bet tas būtu nepie­dzīvots skandals, jo taisni mūsu armijas korpusam vajadzēja tikt sakautam un pretiniekam vajadzēja mūs uzveikt, tāpēc ka viņu pusē atradās kāds dieva dots erchercogiņš. Tad nu mūsu Sies iztaisīja tādu joku. Kad mēs apmetāmies atpūsties, viņš aizgāja iepirkties uz kādu ciemu aiz Horžovicas un atgriezās nometnē tikai pēcpusdienā. Karstums bija liels, iemetis viņš arī bija pa krietnam, un tad viņš ieraudzīja ceļa malā stabu, pie staba kastīti un tanī iekšā mazu svētā Jāņa Nepomuka tēlu. Viņš noskaita lūgšanu svētajam Jānim un tad saka tam: «Ir gan karstums, tev laikam arī gribas drusku iedzert. Tu te sēdi pašā saulē un svīsti kā nabadziņš.» Sakrata pudeli, iedzer un saka: «Es tev arī atstāju malciņu, svētais Jāni Nepomuk.» Bet tad viņš iztempa visu, un svētajam Jānim nepalika nekā. «Jēzus Marija,» viņš iesaucās, «piedod man šoreiz, svētais Jāni Nepomuk, es tev to atlīdzināšu. Es tevi paņemšu līdz uz no­metni un piedzirdīšu tā, ka tu uz kājām neturēsies.» Un lāga dvēsele Šics, iežēlojies par svēto, sasita stiklu, izvilka tēlu, iebāza kabatā un atnesa uz nometni. Tur svētais Jānis Nepo- muks gulēja viņam līdzās salmos, gājienā atradās viņa somā un sagādāja viņam lielu laimi kāršu spēlē. Kur vien mēs ap­metāmies, viņš visur laimēja un laimēja. Bet tad mēs nogrie­zāmies uz Prachensku un apmetāmies Drachenicā, un te viņš paspēlēja visu līdz kreklam. Un, kad mēs rīta agrumā devā­mies ceļā, tad svētais Jānis Nepomuks šūpojās pakārts kādā bumbierē ceļmalā. Tā, te jums bija tā anekdote, bet tagad pa­kārsim atkal klausuli.