Jarostavs Hašeks: KRIETNĀ KAREIJVJA ŠVEIKA DĒKAS PASAULES KARĀ

Kad viņš vēlu vakarā ieradās 11. rotas kancelejā, tad at­rada Šveiku pie tālruņa.

—• Veids ir bezmiesība, un bezmiesība ir veids, — viņš pats sev noteica, nolikās tāpat apģērbies uz lāviņas un tūlīt iemiga.

Bet Šveiks vēl arvien sēdēja pie tālruņa, jo virsleitnants Lukašs bija zvanījis pirms divām stundām, ka viņš vēl atrodo­ties apspriedē pie pulkveža kunga, un bija aizmirsis pateikt, ka Šveiks var tālruni atstāt.

Tad zvanīja seržants Fukss, kas ar desmit cilvēkiem bija visu laiku veltīgi nogaidījies mantzini un beidzot pārliecinā­jies, ka noliktava aizslēgta. Tad viņš bija aizgājis un kareivji cits pēc cita atgriezušies savās barakās.

Laiku pa laikam Šveiks izklaidējās, noņemdams klausuli un pielikdams pie auss. Tas bija kāds visjaunākās sistēmas tāl­runis, nupat kā ieviests armijā, un tam bija tā priekšrocība, ka varēja diezgan skaidri un saprotami sadzirdēt arī citu tāl­ruņu sarunas pa visu līniju.

Vezumnieki lamāja artileristus, sapieri piedraudēja par kaut ko karalauka pastam, no poligona bārās uz ložmetēju daļu.

Un Šveiks joprojām sēdēja pie tālruņa.

Apspriede pie pulkveža ieilga. Pulkvedis Šrēders attīstīja visjaunāko karošanas teoriju, sevišķi uzsvērdams mīnmetēju teoriju. Viņš sarunāja visādas aplamības: gan par to, kāda bi­jusi frontes līnija pirms diviem mēnešiem un kāda tā ir tagad, gan par to, cik nepieciešami cieši sakari starp atsevišķām ka­raspēka daļām, gan par indīgām gāzēm, ienaidnieku lidmašīnu apšaudīšanu, par aktivās armijas apgādi un beidzot nonāca pie iekšējām attieksmēm armijā.

Viņš sāka runāt par virsnieku attieksmēm pret kareivjiem, par kareivju attieksmēm pret apakšvirsniekiem, par pāriešanu ienaidnieka pusē, par to, ka piecdesmit procenti čechu ka­reivju esot «politisch verdāchtig» [104] .

«Jawohl, meine Herren, der Kramarsch, Schreiner und Klofatsch.» 2

Vairums virsnieku nevarēja vien sagaidīt, kad vecais beigs kult tukšus salmus, bet viņš tikai tarkšķēja vien tālāk par jauno kaujas bataljonu jaunajiem uzdevumiem, par pulka kri­tušajiem virsniekiem, par cepeliniem, kavaleriju, zvērestu .. .

Pie pēdējiem vārdiem virsleitnants Lukašs iedomājās, ka krietnais kareivis Šveiks netika nodevis zvērestu reizē ar visu kaujas bataljonu, jo viņš tajā laikā atradās divizijas tiesas aresta telpās.

Lukašs pēkšņi nevarēja novaldīt smieklus. Tie bija histē­riski smiekli, kas pielipa arī citiem virsniekiem viņa tuvumā, tā ka to ievēroja pulkvedis, kas patlaban bija sācis apspriest pieredzi, kādu vācu karaspēks bija ieguvis, atkāpjoties Arde- nos. Viņam sajuka runa, un viņš nobeidza:

— Kungi, te nav par ko smieties!

Pēc tam visi devās uz virsnieku klubu, jo pulkvedi Šrē- deru brigādes štābs piesauca pie tālruņa.

Šveiks vēl vienmēr snauda pie tālruņa, kad viņu uzmodi­nāja zvans.

— Allo! — viņš dzirdēja klausulē. -— Runā pulka kance­

— Allo! — viņš atbildēja. — Te ir 11. kaujas rotas kan­celeja.

— Neaizkavē, — balss turpināja, — ņem zīmuli un raksti! Pieņem telefonogramu!

11. kaujas rotai…

Bet tagad teikumi sāka jaukties cits caur citu, jo runāja arī 12. un 13. kaujas rota, un telefonograma galīgi pazuda šajā vārdu jūklī. Šveiks nesaprata ne vārda. Beidzot troksnis norima, un Šveiks sadzirdēja:

— Allo, allo! Izlasi un neaizkavē mani!

— Ko lai es lasu?

— Ko lai tu lasi, teļš tāds? Teiefonograniu!

— Kādu telefonogramu?

— Sasodīts, vai tad tu kurls esi? Telefonogramu, ko es tev nodiktēju, aitasgalva!

— Es nekā nedzirdēju, tur kāds runāja pa vidu.

— Mērkaķi tāds, vai tu domā, ka es ar tevi jokus dzenu? Vai tu pieņemsi telefonogramu vai ne? Zīmulis un papīrs tev ir? Nav? Un tad man būs jāgaida, kamēr tu visu sameklē, lempi tāds? Un tie esot kareivji! Nu, kas būs? Vai esi vienreiz kārtībā? Beidzot esi visu sadabūjis? Pa to laiku jau varēja noģērbties un apģērbties, tūļa. Nu tad klausies: — 11. kaujas rotai. Atkārto!

— 11. kaujas rotai. ..

— Rotas komandierim. Uzrakstīji? Atkārto!

— Rotas komandierim!

— Zur Besprechung morgen … [105] gatavs? Atkārto!

— Zur Besprechung morgen . ..

— Um neun Uhr. — Unterschrilt. [106] Vai tu zini, kas ir Unter- schrift, mērkaķa dzimums? Tas ir paraksts. Atkārto!

— Um neun Uhr. Unterschriit. Vai tu zini, kas ir Unter- schrift, mērkaķa dzimums, tas ir — paraksts.

— Ak tu stulbenis! Tātad paraksts: «Oberst Schroder lo­piņš. Uzrakstīji? Atkārto!

— Oberst Schroder, lopiņš.

— Labi, muļķadesa. Kas pieņēma telefonogramu?

— Es.

— Dievs tēvs, kas tas ir par «es»?

—- Šveiks. Vai vēl kas bus?

— Paldies dievam, vairāk nekā. Tikai tev gan derētu sauk­ties par ēzeli. Kas pie jums no jauna?

— Nekas. Viss pa vecam.

— Tu laikam par to priecājies, ko? Kas tas bija, ko pie jums šodien piesēja?

— Obrlajtnanta kunga kalpotājs, bija apēdis kunga pus­dienas. Vai nezini, kad mēs brauksim?

— Cilvēciņ, ko tu prasi, to pat mūsu vecais nezina. Ar labu nakti! Vai pie jums blusas ari ir?

Šveiks pakāra klausuli un sāka modināt mantzini Vaneku, kas sirdīgi turējās pretī, bet, kad Šveiks to sāka purināt, tad iegrūda viņam dūri degunā, nolikās uz vēdera un spārdījās uz visām pusēm.

Sveikam tomēr izdevās viņu tiktāl pamodināt, ka viņš pa­griezās uz muguras un, berzēdams acis, satrūcies jautāja, kas noticis.

— Pagaidām nekas, — Šveiks atbildēja, — es tikai labprāt gribētu ar jums apspriesties. Es nupat kā pieņēmu telelono- gramu, ka obriajtnantam Lukaša kungam rīt pulksten deviņos jaierodas uz apspriedi pie pulkveža kunga. Es tad nu nezinu, ko darīt. Vai iet pie viņa tūlīt paziņot vai no rīta? Es ilgi pār­liku, vai modināt jūs, jo jūs tik saldi krācāt, bet tad nodomāju, ka divi prāti tomēr labāki…

— Es jūs lūdzu, dieva dēļ, ļaujiet man gulēt. — Vaneks nostenējās, žāvādamies visā kaklā, — ejiet tur no rīta un ne­modiniet mani! — Viņš apgriezās uz otriem sāniem un mirklī aizmiga.

Šveiks atkal nosēdās pie tālruņa un sāka jau snaust, nolicis galvu uz galda, kad viņu atkal pamodināja zvans.

— Allo, 11. kaujas rota?

— Jā, 11. kaujas rota. Kas runā?

— 13. kaujas rota. Allo! Cik pulkstenis? Es nevaru sazvanīt sardzi. Viņi pārāk ilgi nenāk mani nomainīt.

— Mums pulkstenis stāv.

— Mums taisni tāpat. Vai nezini, kad brauksim? Ar pulka kanceleju neesi runājis?

— Tur tāpat nezina ne sūda.

— Nepiesienieties, jaunkundzi Vai jums konservus jau iz­sniedza? Mūsējie izstaigājās velti. Noliktava bija ciet.

— Mūsējie arī pārnāca tukšā.

— Taisa tikai paniku, vairāk nekā. Kā tu domā, uz kurieni brauksim?

— Uz Krieviju.

— Es domāju, ka drīzāk uz Serbiju. Nu, to redzēsim, kad būsim Peštā. Ja mūs vedīs no turienes pa labi, tad uz Serbiju, ja pa kreisi, tad uz Krieviju. Ceļasomas jums jau ir? Stāsta, ka algas tagad paaugstināšot. Vai uz kārtīm spēlē? Jā? Tad atnāc rīt. Mēs sitam kārtis katru vakaru. Cik jums dežurē pie tālruņa? Tu viens pats? Tad nospļaujies un ej gulēt! Ir gan jums dīvaina kārtība. Ko? Tev šāds darbs uzlikts kā cūkai segli? Nu, beidzot atnāca mani nomainīt. Labu nošņākšanos!

Un Šveiks tiešām saldi aizmiga blakus tālrunim, aizmirsis pakārt klausuli, kāpēc arī neviens netraucēja viņa atdusu, bet pulka kancelejas telefonists lādējās, ka nevarot sazvanīt 11. kaujas rotu, lai tai nodotu jaunu telefonogramu, ka visiem, kam nav potēts tifs, jāierodas līdz pulksten divpadsmitiem pulka kancelejā.