Jarostavs Hašeks: KRIETNĀ KAREIJVJA ŠVEIKA DĒKAS PASAULES KARĀ

— Padevīgi ziņoju, obrlajtnanta kungs, ka man nav viņš pie rokas. Priekš kāda brītiņa, varbūt priekš kāda stundas ce­turkšņa, viņu aizsauca no šejienes uz pulka kanceleju.

— Kad es pārnākšu, Šveik, es jums sadošu piparus. Vai jūs nevarat izteikties īsāk? Klausieties tagad ar abām ausīm, ko es jums teikšu! Papūlieties saprast, lai vēlāk nebūtu iz­runas, ka klausulē kaut kas rūcis! Tūlīt, tikko pakārsiet klau­suli . ..

Pauze. Atkal zvans. Šveiks paņēma klausuli, un pār viņu nobira vesela virkne lamu vārdu:

— Ragulops, vazaņķis, diedelnieks… Ko jūs tur darāt? Kāpēc pārtraucāt sarunu?

— Piedošanu, jūs sacījāt, lai es pakaru klausuli.

— Pēc stundas es būšu mājās, Šveik, pagaidiet tikai. .. Tū­līt uz karstām pēdām ejiet uz baraku, sameklējiet kādu ser­žantu, kaut vai Fuksu, un sakiet tam, lai viņš paņem desmit cilvēku un iet uz noliktavu pēc konserviem. Atkārtojiet, kas viņam jādara!

— Jāiet ar desmit cilvēkiem uz noliktavu saņemt rotai konservus.

— Beidzot reiz jūs iztikāt bez putrošanas. Es pa to laiku piezvanīšu uz pulka kanceleju Vanekam, lai viņš arī iet uz no­liktavu un saņem konservus. Ja viņš tikmēr ierastos barakā, tad lai pamet visu un liek skriešus uz noliktavu. Nu, tagad pa­kariet klausuli!

Sveiks krietnu laiku veltīgi meklēja tiklab seržantu Fuksu, kā arī vispār kādu apakšvirsnieku. Tie visi bija virtuvē, mielo­jās pie ēdiena paliekām un uzjautrinājās, skatīdamies uz pie­sieto Balunu, kas gan stāvēja abām kājām uz zemes, jo par viņu bija apžēlojušies, bet tomēr izskatījās visai smieklīgs. Kāds no pavāriem bija atnesis gabalu ribas kaula ar visu gaļu un iespraudis to Balunam mutē, un piesietais bārdainais milzis Baluns, nespēdams laist darbā rokas, uzmanīgi grozīja kaulu mutē, balansēdams to ar zobu un smaganu palīdzību, un rija gaļu ar īsta mežoņa izskatu.

— Kurš te 110 jums ir seržants Fukss? — Šveiks jautāja, kad bija tos beidzot sadzinis rokā.

Seržants Fukss neuzskatīja par vajadzīgu atsaukties, kad redzēja, ka viņu meklē gluži vienkāršs kājnieks.

— Nu, vai man ilgi būs jājautā? — Šveiks uzprasīja. — Kur te ir seržants Fukss?

Seržants Fukss panāca priekšā un sāka svinīgi apsvētīt Šveiku visādiem lamu vārdiem, aizrādīdams, ka viņš neesot nekāds seržants, bet seržanta kungs, ka nedrīkstot jautāt: «Kur seržants?» — bet gan: «Padevīgi ziņoju, kur seržanta kungs?» — un, ja kāds viņa vadā nesakot: «Padevīgi ziņoju,» — tad tas dabūjot pa zobiem.

— Lēnāk, lēnāk! — Šveiks svarīgi noteica. — Tūlīt uz kar­stām pēdām ejiet līdz barakai, paņemiet desmit cilvēku un skrieniet rikšiem uz noliktavu saņemt konservus.

Seržants Fukss bija tā pārsteigts, ka varēja tikai izteikt:

— Ko?

— Nav nekāds «ko», — Šveiks atbildēja. — Es esmu 11. kaujas rotas raitnieks un nupat runāju pa tālruni ar obrlajt- nantu Lukaša kungu, un tas sacīja: «Skriešus ar desmit cil­vēkiem uz noliktavu.» Ja jūs neiesiet, seržant Fuksa kungs, tad es tūlīt eju atpakaļ pie tālruņa. Obrlajtnanta kungs no­teikti vēlas, lai jūs ietu. Vispār tur nav ko vārdus šķiest. «Tāl­ruņa sarunām,» obrlajtnants Lukaša kungs teica., «jābūt īsām un skaidrām. Ja teikts, ka seržantam Fuksam jāiet, tad viņš ies.» Tāda pavēle, tā nav nekāda izpļāpāšanās pa tālruni, kad jūs ielūdzat kādu pusdienās. Dienestā un sevišķi vēl kara laikā katra nokavēšanās ir noziegums. Un, ja seržants Fukss tūlīt neies, tad, obrlajtnanta kungs teica, lai es viņam tūlīt piezva­not, gan tad viņš to lietu nokārtošot tā, ka no seržanta Fuksa nekas nepalikšot pāri. Jūs vēl, kundziņ, nepazīstat obrlajtnanta kungu.

Šveiks uzvaroši paskatījās uz apakšvirsniekiem, kurus viņa uzstāšanās tiešām pārsteidza un nomāca.

Seržants Fukss nomurkšķēja kaut ko nesaprotamu un aši devās projām, bet Šveiks sauca viņam nopakaļ:

— Tad es varu piezvanīt obrlajtnanta kungam, ka viss kārtībā?

— Es tūlīt būšu ar desmit kareivjiem noliktavā, •— seržants Fukss atsaucās no barakas, un Šveiks, nesacījis vairs ne vārda, atstāja apakšvirsnieku grupu, kas bija tikpat pārsteigta kā ser­žants Fukss.

— Iet jau vaļā! — noteica mazais kapralis Blažeks. — Tā­tad dosimies ceļā.

Tikko Šveiks atgriezās 11. kaujas rotas kancelejā un gri­bēja aizdedzināt savu pīpi, atkal nošķinda tālrunis. Runātājs bija virsleitnants Lukašs.

— Kur jūs skraidāt, Šveik? Es zvanu jau trešo reizi, un ne­viens man neatbild.

— Es viņus sameklēju, obrlajtnanta kungs.

— Vai viņi jau aizgāja?

— Protams, ka viņi aizgāja, bet es nezinu, vai būs jau galā. Vai man neaizskriet vēlreiz?

— Vai jūs atradāt seržantu Fuksu?

— Atradu, obrlajtnanta kungs. Sākumā viņš gan teica: «Ko?» — bet kad es viņam paskaidroju, ka tālruņa sarunām jābūt īsām un skaidrām . ..

— Neblēņojieties, Šveik … Vai Vaneks vēl nav atpakaļ?

— Nē, obrlajtnanta kungs.

— Nebrēciet tā klausulē! Vai nezināt, kur tagad varētu būt šis sasodītais Vaneks?

— Nezinu, obrlajtnanta kungs, kur varētu būt šis sasodī­tais Vaneks.

— Pulka kancelejā viņš jau bijis un kaut kur aizgājis. Droši vien sēž bufetē. Ejiet pasakiet viņam, Šveik, lai tūlīt iet uz noliktavu! Tad vēl uzmeklējiet kaprali Blažeku un pasa­kiet tam, lai tūlīt atbrīvo Balunu un atsūta pie manis! Pakariet klausuli!

Kad Šveiks uzmeklēja kaprali Blažeku un nodeva tam virs­leitnanta pavēli atbrīvot Balunu, Blažeks nomurmināja:

— Kad ūdens smejas zābakos, tad visiem bailes.

Šveiks noskatījās, kā atraisīja Balunu, un tad kopā ar viņu devās tālāk, jo abiem bija jāiet gar bufeti, kur Šveiks cerēja atrast mantzini Vaneku.

Baluns raudzījās uz Sveiku kā uz savu glābēju un solījās dalīt ar to katru sūtījumu, ko saņemšot no mājām.

•— Pie mums sāksies cūku kaušana, — Baluns sērīgi runāja. — Kādas putraimu desas tev labāk garšo: ar asinīm vai bez asinīm? Zini, es šovakar pat rakstīšu uz māju. Man tā cūka

būs tā uz simt piecdesmit kilo. Galva viņai kā buldogam, bet tādas cūkas ir tās labākās. Starp tādām sliktu nemaz nav. Tā ir lieliska suga, kas panes visu. Viņai būs taukums kādu as­toņu pirkstu biezumā. Kad es biju mājās, tad pats taisīju aknu desas un tad vienmēr tā saēdos, ka tikko nepārplīsu. Pērn man cūka svēra simt sešdesmit kilo.

— Kas tā gan bija par cūku! — viņš jūsmīgi piebilda, cieši spiezdams Sveika roku atvadoties. — Es viņu nobaroju ar kar­tupeļiem vien un pats brīnījos, kā viņai tas gāja labumā. Šķiņķi es iesālīju, un tāds skaisti apcepts gabaliņš, kā ņemts no sālījuma, kopā ar kartupeļu knedlikiem, kas apkaisīti grim- šļiem, un ar skābiem kāpostiem — kas tā par noēšanos! Un pēc tam vēl uzdzer alutiņu. Cilvēks var dzīvot vienā mierā. Un to visu mums karš atņēma!

Bārdainais Baluns smagi nopūtās un devās uz pulka kan­celeju, kamēr Sveiks nogriezās uz bufeti pa vecām, staltām lie­pām apēnotu aleju.

Mantzinis Vaneks tikmēr mierīgi sēdēja bufetē un skaidroja kādam pazīstamam štaba feldfebelim, cik pirms kara bijis iespējams nopelnīt uz emaljas krāsām un cementa.

Štaba feldfebelis bija jau pilnā. Rita agrumā no Vardubicēm bija atbraucis kāds muižas īpašnieks, kuram nometnē bija dēls, iespiedis feldfebelim glītu sumiņu saujā un vēl mielojis viņu visu priekšpusdienu pilsētā.

Tagad feldfebelis sēdēja pavisam nobēdājies, ka viņam ne­kas vairs negaršo, nemaz nedzirdēja, par ko Vaneks runā, un nepievērsa ne mazākās uzmanības jautājumam par emaljas krāsām. Viņš bija nogrimis pats savās domās un tikai šļupstēja par kaut kādu pievedceļu no Tržebonas līdz Pelhržimovai un atpakaļ.