Jarostavs Hašeks: KRIETNĀ KAREIJVJA ŠVEIKA DĒKAS PASAULES KARĀ

Reiz, kad viņš bija beidzis rimāt, viņš sāka apstaigāt visus un pa kārtai jautāt: «Ko tu jūti, kad esi ieķēris pār mēru?» Viņam atbildēja visādas blēņas: it kā nekad neesot ieķēruši pār mēru, it kā, ieķerot pār mēru, vēderā rodoties nelaba sa­jūta, un viens pat izteicās, ka viņš tad jūtot karcera tuvošanos. Majors Blīchers lika tiem visiem nostāties sānis un pēc pus­dienas nodarboties pagalmā ar brīvajām kustībām par to, ka viņi nemākot izsacīt, ko īsti jūtot. Kamēr pienāca mana kārta, es atcerējos, par ko viņš ar mums pagājušo reizi runāja, un pilnīgi mierīgi atbildēju viņam tā: «Padevīgi ziņoju, majora kungs, ka tad, kad es ieķeru pār mēru, es jūtu nemieru, bailes un sirdsapziņas pārmetumus. Bet, kad es esmu tā iekārtojies, ka varu skaidrā prātā atgriezties kazarmās, manī ieplūst svēt­laimīgs miers, mani apstāj iekšējs gandarījums…» Bet tad visi apkārt sāka smieties, un majors Blīchers man uzbrēca: «Tevi apstāj blaktis, kad tu krāc savā migā, nejēga. Viņš vēl sāks jokus dzīt, nelietis tāds.» Un viņš man iegrieza par to tādas «špangles», ka nenopriecāties.

— Karadienestā citādi nevar, — mantzinis atsaucās, laiski staipīdamies savā gultā, —• tas jau tā iekārtots: teic ko teik­dams, dari ko darīdams, vienmēr tevi apdraud negaisa mākoņi, vienmēr tevi var ķert zibens. Bez tā disciplinē nemaz nav iespējama.

—- Tas ir lieliski teikts, — Šveiks atzina. — Tāpēc es arī nekad neaizmirsīšu, kā. iebāza karcerī jaunkareivi Pechu. Mūsu rotas virsnieks bija kāds leitnants Mocs, un tas sasauca visus jaunkareivjus un sāka izjautāt, no kurienes katrs ir. «Jūs, jaunkareivji, esat smurguļi, nejēgas,» viņš tiem skaidroja, «jums jāiemācās atbildēt pareizi un gludi kā pa diegu. Tātad sāksim. Pech, no kurienes jūs esat?» Pechs bija inteliģents cil­vēks un atbildēja:

«Lejas Bousova, Unterbaucena, 267 nami, 1936 čechu tau­tības iedzīvotāji, Jičinas apriņķis, Sobotkas iecirknis, bijušā Kostas muiža, kur atrodas XIV gadsimtā celtā un grafa Vac-

lava Vratislava Netolicka restaurētā sv. Katrinas baznīca, bez tam skola, pasts, telegrāfs, Čechijas preču dzelzceļa stacija, cukurfabrika, dzirnavas ar kokzāģētavu, Valchas viensēta. Seši gada tirgi.» Bet leitnants Mocs jau pieskrēja pie viņa un sāka viņam cirst vienu pļauku pēc otras, kliegdams: «Tas tev par vienu gada tirgu, tas par otro, trešo, ceturto, piekto, sesto!» Pechs, kaut arī bija jaunkareivis, iesniedza sūdzību bataljona komandierim. Bet kancelejā toreiz bija tāda jautra kompānijā, un tie bija uzrakstījuši, ka viņš iesniedz sūdzību par Lejas Bousovas gada tirgiem. Bataljona komandieris toreiz bija ma­jors Rohells. «Kas ir?» viņš jautā Pecham, bet šis tūlīt: «Pa­devīgi ziņoju, majora kungs, ka Lejas Bousovā ir seši gada tirgi!» Tad majors Rohells sāka kliegt, dauzīt ar kājām grīdu un tūlīt pavēlēja nogādāt viņu uz kara hospitaļa nervu no­daļu. Kopš tā laika Pechs kļuva par visneveiksmīgāko kareivi un dzīvoja vienos sodos.

— Kareivjus grūti apmācīt, — mantzinis Vaneks žāvāda­mies piebilda. — Tas nav nekāds kareivis, kas karadienestā nav sodīts. Tā tas bija miera laikā, kad kareivim, kas bija no­kalpojis savu laiku bez soda, piešķīra kādas priekšrocības ci­vildienestā. Toties tagad vissliktākie kareivji, kas miera laikā nemaz netika ārā no aresta telpām, izrādās par vislabākajiem karotājiem frontē. Atceros, 8. kaujas rotā bija kāds kājnieks Silvanuss. To sodīja vienā gabalā un kā vēl! Viņš nekautrējās nozagt savam biedram pēdējo kreiceri, bet kaujā pirmais pār­grieza dzeloņstiepļu aizžogojumus, saņēma gūstā trīs cilvēkus un vienu uz vietas nošāva, jo neesot varējis tam uzticēties. Viņu apbalvoja ar lielo sudraba medaļu, uzšuva viņam divas zvaigznītes, un, ja viņu vēlāk nebūtu pakāruši pie Duklas, tad viņš jau sen būtu seržants. Bet pakārt viņu vajadzēja, jo pēc kādas kaujas viņš bija pieteicies izlūkos un kāda cita pulka patruļa bija viņu pieķērusi kritušo aplaupīšanā. Pie viņa at­rada astoņus pulksteņus un daudz gredzenu. Tā viņu arī pa­kāra pie brigādes štaba.

— No tā redzams, — Šveiks gudri piezīmēja, — ka katram kareivim pašam jāiekaro savs stāvoklis.

Nošķinda tālrunis. Mantzinis piegāja pie tā. Varēja pazīt virsleitnanta Lukaša balsi, viņš jautāja, kas ir ar konserviem.

— Konservu, nudien, nav, obrlajtnanta kungs! — Vaneks kliedza tālrunī. — Kur lai tie gadītos? Tā ir tikai intendanturas izdoma. Bija pilnīgi nevajadzīgi sūtīt turp cilvēkus. Es jau gri­bēju jums zvanīt. Es esot bijis bufetē? Kas tad to stāstīja? Tas okultists pavārs no virsnieku virtuves? Es tikai uz brīdi tur iegriezos. Vai jūs zināt, obrlajtnanta kungs, kā šis okultists nosauca to paniku ar konserviem? Par «nedzimušā šausmām». Nemaz ne, obrlajtnanta kungs, es esmu pilnīgi skaidrā. Ko dara Šveiks? Viņš tepat ir. Vai lai pasaucu viņu?

— Šveik, pie tālruņa, — mantzinis sacīja un klusu piebilda: — Ja viņš jautā, kādā stāvoklī es atgriezos, tad sakiet, ka biju pilnīgā kārtībā.

Šveiks piegāja pie tālruņa.

— Šveiks, padevīgi ziņoju, obrlajtnanta kungs.

— Klausieties, Šveik, kas ar tiem konserviem? Vai viss kārtībā?

— Nav vis, obrlajtnanta kungs, no konserviem nav ne vēsts.

— Man gribētos, Šveik, lai jūs no rītiem vienmēr ierastos pie manis, kamēr esam nometnē. Kad dosimies ceļā, tad jūs vienmēr būsiet manā tuvumā. Ko jūs šonakt darījāt?

— Sēdēju visu nakti pie tālruņa.

— Vai bija kas no jauna?

— Bija, obrlajtnanta kungs.

— Šveik, netaisiet atkal muļķības! Vai pienāca no kaut kurienes kāds svarīgs ziņojums?

— Pienāca, obrlajtnanta kungs, bet tikai pulksten deviņos vakarā.

— Kāpēc jūs man to tūlīt nepaziņojāt?

— Negribēju jūs traucēt, obrlajtnanta kungs, nepavisam negribēju.

— Sasodīts, tad pasakiet taču, kas tāds svarīgs pienāca pulksten deviņos vakarā!

— Telefonograma, obrlajtnanta kungs.

— Es jūs nesaprotu, Šveik.

— Man tas viss pierakstīts, obrlajtnanta kungs: «Pieņemiet telefonogramu. Kas pie tālruņa? Uzrakstīji? Nolasi!» — un tā tālāk.

— Dieva vārds, Šveik, ar jums ir krusts un bēdas. Pasakiet man saturu, citādi, kad tikšu pie jums, tad iekraušu no tiesas. Kas tur bija?

— Atkal kāda apspriede, obrlajtnanta kungs, šorīt pulk­sten deviņos pie pulkveža kunga. Es gribēju jums to naktī pa­ziņot, bet tad pārdomāju.

— Tā tikai vēl trūka, lai jūs iedrošinātos traucēt mani naktī katras muļķības dēļ, kad no rīta arī vēl laika diezgan! VVieder eine Besprechung, der Teufel soli das ailes buserie- ren! [107] Nepakariet klausuli, pasauciet pie tālruņa Vaneku!

— Mantzinis Vaneks klausās, obrlajtnanta kungs!

— Vanek, sameklējiet man tūlīt citu kalpotāju! Šis nelieša Baluns šonakt aprijis visu manu šokolādi. Piesiet? Nē, mēs no­dosim viņu sanitāros. Virs kā ozols, lai nes ievainotos projām no kaujas lauka. Es viņu tūlīt nosūtīšu pie jums. Nokārtojiet to visu pulka kancelejā un nekavējoties atgriezieties rotā! Kā domājat, vai drīz brauksim?

— Mums nav ko steigties, obrlajtnanta kungs. Kad bija jābrauc 9. kaujas rotai, tad mūs veselas četras dienas nova­zāja aiz deguna. Ar 8. rotu gāja tāpat, vienīgi 10. rotai, tai gan laimējās. Tad mēs bijām ātri gatavi, pusdienā dabūjām pavēli un vakarā jau braucām, toties mūs izdzenāja, pa visu Ungāriju, nezinādami, kādu caurumu kurā frontē ar mums aizbāzt.

Kopš tā laika, kad virsleitnants Lukašs bija iecelts par 11. kaujas rot.as komandieri, viņš atradās tā saucamā sinkretisma stāvoklī, tas ir, viņš centās mīkstināt pretrunas un ar kom- promi u palīdzību novest tās līdz pilnīgam jēdzienu saju­kumam.