Jarostavs Hašeks: KRIETNĀ KAREIJVJA ŠVEIKA DĒKAS PASAULES KARĀ

Tāpēc viņš arī atbildēja:

Nu, var būt, ka tā arī būs. Tātad jūs domājat, ka mēs šodien nebrauksim? Pulksten deviņos man ir apspriede pie pulkveža kunga. Vai jūs zināt pie reizes, ka jums pienākas visu pārraudzīt? Es to saku tikai tā starp citu. Sastādiet man … Pag, ko jūs man varētu sastādīt? . . . Komandējošā sa­stāva sarakstu ar norādījumu, no kura laika katrs atrodas die­nestā . . . Pēc tam rotas provianta pārskatu . . . Tautība? Jā, jā, to arī norādīt . .. Galvenais tomēr ir — pagādāt man jaunu kalpotāju . . . Ko lai šodien dara apakšleitnants Plešners? Lai sagatavo kareivjus ceļam. Rēķini? Pēc pusdienas es atnākšu parakstīt. Uz pilsētu nevienu nelaidiet! Uz nometnes bufeti? Pēc pusdienas uz stundu … Pasauciet Šveiku! Šveik, jūs tomēr paliksiet pie tālruņa.

— Padevīgi ziņoju, obrlajtnanta kungs, ka es vēl neesmu padzēris kafiju.

— Tad atnesiet kafiju šeit un palieciet kancelejā pie tāl­ruņa, kamēr es jūs saukšu! Vai jūs zināt, kas ir raitnieks?

— Kas skraida apkārt, obrlajtnanta kungs.

— Nu, tad palieciet uz vietas, kamēr jūs saukšu! Pieteiciet vēlreiz Vanekam, lai sameklē man kādu kalpotāju, Šveik, allo, kur jūs esat?

— Tepat, obrlajtnanta kungs, tikko ienesa kafiju.

— Šveik, allo!

— Klausos, obrlajtnanta kungs, bet kafija jau gluži auksta.

— Jūs labi zināt, kādam jābūt kalpotājam, Šveik. Apska­tiet viņu labi krietni, un tad pateiksiet man, kas tas par cil­vēku. Pakariet klausuli!

Vaneks, dzerdams melnu kafiju, kurai bija pielējis klāt rumu no pudeles ar etiķeti «Tinte» (aizdomu novēršanas dēļ), paskatījās uz Sveiku un sacīja:

— Kliedz gan tas mūsu obrlajtnants pilnā kaklā; es

sapratu katru vārdu. Jūs laikam, Šveik, esat visai tuvu pazīs­tams ar obrlajtnanta kungu.

— Mēs esam kā divas rokas, — Šveiks atbildēja, — un roka roku mazgā. Mēs daudz ko esam kopīgi pieredzējuši. Cik reižu mūs nav gribējuši izšķirt, bet mēs atkal esam atraduši viens otru, Viņš tā vienmēr paļaujas uz mani visās lietās, ka es pats dažreiz nobrīnos. Tā arī tagad jūs droši vien dzirdējāt, ka man jums vēlreiz jāatgādina sameklēt viņam jaunu kalpo­tāju, bet man tas jāapskata un jānodod sava atsauksme, jo ar kuru katru kalpotāju obrlajtnanta kungs vis nebūs mierā.

Kad pulkvedis Šrēders sasauca visus sava pulka virsniekus uz jaunu apspriedi, viņš to darīja ar lielu patiku, jo varēja atkal krietni izrunāties. Bez tam vajadzēja pieņemt kādu lē­mumu par brīvprātīgo Mareku, kas bija atsacījies tīrīt atejas, par ko pulkvedis Šrēders bija viņu kā dumpinieku nodevis divizijas tiesai.

Vakar vakarā Mareku bija atveduši no divizijas tiesas un novietojuši virssardzē zem uzraudzības. Reizē ar viņu pulka kanceleja bija saņēmusi galīgi juceklīgu divizijas tiesas pa­vadrakstu, kurā bija norādīts, ka attiecīgajā gadījumā trūkstot dumpja pazīmju, jo brīvprātīgajiem atejas neesot jātīra, bet te varot gan saskatīt padotības noteikumu pārkāpšanu, ko vainīgais varot izpirkt tikai ar drošsirdību kaujas laukā. Šo apsvērumu pēc brīvprātīgo Mareku nosūtot atpakaļ uz viņa pulku un izmeklēšanu par disciplīnas pārkāpšanu pārtraucot līdz kara beigām. Agrāk to varot atjaunot tikai tādā gadī­jumā, ja brīvprātīgais Mareks atkal izdarītu kādu pārkāpumu.

Apspriežams bija arī vēl otrs gadījums. Kopā ar brīvprā­tīgo Mareku virssardzē bija atvests no divizijas tiesas viltvār- dis seržants Teveless, kas nesen bija parādījies pulkā, ierazda­mies no kādas Zagrebas slimnīcas. Viņam bija lielā sudraba medaļa, brīvprātīgā uzšuves un trīs zvaigznītes. Viņš daudz stāstīja par 6. kaujas rotas varoņdarbiem Serbi jā un par to, ka viņš viens no šās rotas palicis starp dzīvajiem. Izmeklēšanā noskaidrojās, ka tiešām 6. rotā kara sākumā atradies kāds Te­veless, tikai bez brīvprātīgā tiesībām. Tad pieprasīja izziņu no brigādes, kurai bija piekomandēta 6. kaujas rota steidzīgās atkāpšanās laikā pie Belgradas, 1914. gada 2. decembrī, un uz­zināja, ka apbalvošanai ieteikto vai ar lielo sudraba medaļu apbalvoto skaitā nav neviena Tevelesa. Jautājumu, vai karei­vis Teveless Belgradas kampaņas laikā paaugstināts par apakš­virsnieku, nevarēja noskaidrot, jo serbi bija iznīcinājuši visu 6. kaujas rotu ar tās komandējošo sastāvu pie sv. Savas baz­nīcas Belgradā. Divizijas tiesā Teveless taisnojās, ka viņam tie­šām bijusi apsolīta lielā sudraba medaļa un tāpēc viņš to no­pircis no kāda bosnieša. Brīvprātīgā zīmotnes viņš piešuvis dzērumā un turpinot tās nēsāt tāpēc, ka nekad nejūtoties skaidrā prātā, jo viņam esot dizentērijas novājināts organisms.

Atklājot apspriedi, pulkvedis Šrēders, iekams pievērsās šiem diviem gadījumiem, aizrādīja, ka nepieciešams biežāk sa­nākt kopā pirms aizbraukšanas, uz ko nebūšot ilgi jāgaida. Brigādes štābs ziņojis, ka divizijas pavēle gaidāma kuru katru brīdi. Kareivjiem jābūt braukšanas gatavībā, un rotu koman­dieriem jārūpējas, lai neviena netrūktu. Pēc tam pulkvedis īsumā atkārtoja visu vakar teikto, sniedza atkal pārskatu par notikumiem frontē un apgalvoja, ka nekas nevarot mazināt armijas kareivīgo noskaņojumu un kaujas gatavību.

Viņam priekšā uz galda atradās kara darbības karte ar sa­spraustiem karodziņiem, bet karodziņi bija izrauti un frontes sajauktas. Izrautās kniepadatas ar karodziņiem mētājās pa­galdē.

Uz šās kartes nakti bija izkarojis niknus karus runcis, ko rakstveži labprāt mēdza pievākt pulka kancelejā. Viņš bija nokārtojis savas neatliekamās darīšanas Austroungārijas kau­jas laukos, tad, gribēdams apkasīt sava nedarba pēdas, izraus­tījis karodziņus, izsvaidījis savus vēdergraižu rezultātus pa vi­sām pozicijām, saslapinājis visas frontes un aptašķījis visus ar­mijas korpusus.

Pulkvedis Šrēders bija stipri tuvredzīgs.

Marša bataljona virsnieki ar interesi vēroja, kā pulkveža Šrēdera pirksts tuvojās šīm kaķa darbības sekām.

— No šejienes, kungi, uz Sokalu pie Bugas, — pulkvedis Šrēders pravietīgi teica un uzskatāmības dēļ novilka ar rādī­tāja pirkstu līniju uz Karpatu pusi, pie tam aizķerdams vienu no tām čupiņām, ar kurām kaķis bija centies padarīt kaujas lauku karti reljefāku.

— VVahrscheinlich Katzendreck, Herr Oberst, [108] — kapteini? Zāgners ļoti delikāti ieteicās visu vietā.

Pulkvedis Šrēders iedrāzās kancelejā turpat blakus, kur

tūlīt kļuva dzirdama neganta lamāšanās, lāsti un nikni draudi, ka rakstveži dabūšot nolaizīt visus šos kaķa pameslus.

Izmeklēšana nevilkās ilgi. Noskaidrojās, ka runci pirms pā­ris nedēļām uz kanceleju atnesis jaunākais rakstvedis Cvībel- fišs. Par to Cvībelfišs dabūja savākt savas mantiņas un doties vecākā rakstveža pavadībā uz virssardzi, lai tur nogaidītu turpmākos pulkveža kunga rīkojumus.

Ar to arī apspriede patiesībā beidzās. Kad pulkvedis Šrē- t

ders, sarkans aiz dusmām, atgriezās pie virsniekiem, viņš vairs neatcerējās, ka vēl pārrunājams brīvprātīgā Mareka un viltus seržanta Tevelesa liktenis, un tikai īsi pateica: ♦

— Lūdzu virsnieku kungus būt gatavībā un gaidīt turpmā­kās pavēles un instrukcijas.

Tā brīvprātīgais un Teveless palika joprojām virssardzē, un, kad viņiem piebiedrojās Cvībelfišs, viņi varēja spēlēt pre-

feransu un pēc pabeigtas partijas kaitināt savu sargu ar pra­sību. lai tas izķer viņiem blusas no salmu maisiem.

Pēc tam pie viņiem vēl iesēdināja 13. marša rotas jefrei- toru Peruteku, kas bija tūlīt pazudis, tikko nometnē izplatījās vēsts par došanos uz fronti, un ko patruļa bija atradusi «Bal­tajā rozē» Mostā. Viņš stāstīja, ka gribējis pirms aizbraukša­nas apskatīt daudzināto grafa Harracha stikla pili Mostas tu­vumā, bet atceļā apmaldījies un tikai pret rīta pusi galīgi no­kusis ieradies «Baltajā rozē». Patiesībā viņš visu nakti bija nogulējis pie savas Ruženkas tanī pašā «Baltajā rozē».