RŪDOLFS BLAUMANIS: STĀSTI UN NOVELES

Man sajāja precenieki,

Es gulēju aizkrāsnē.

Slēpj, māmiņi, manu godu,

Teic man rozes ravējam...

viņa gan par sevi varēja dziedāt. Cik reižu viņa negulēja «aizkrāsnē», kad Reinis viņu domājās «rozes ravējam!»

Bet iesākumā viņš nelika nekādas vērības uz to, ko Natāle darīja. Viņam bij vienalga, vai tā ravēja rozes vai plūca nātres. Bet, kad māte ar meitu viņu pastāvīgi apkrāva ar uzmanībām un viņam jau katru vēlēšanos nolasīja no acīm un, pirms Reinis to bij izrunājis jau bij piepildījušas, tad viņš pie sevis nodomāja ka Natāle ar visām paku rētām esot gluži branga un ka viņa arī nemaz neesot tāda muļķe, kā ļaudis teica. Bet viņā iemīlēties, viņu precēt - tas Reiņam ir sapnī nenāca prātā.

«Silts ar sildīšanu, labs ar gaidīšanu,» Aža sacīja, sevi un Natāli mierinādama, kad viņu pūliņiem negribēja rasties nekādas sekmes. «Nezaudēsim pacietības...»

Un tiešām, parunai bij taisnība, labs nāca ar gaidīšanu. Neapnikušas Reini apkalpodamas un viņam dienestu pēc iespējas atvieglinādamas, abas sievietes pēdīgi panāca, ko vēlējās: puiša domas vairāk un vairāk piegriezās Natālei, viņš sāka ar viņu bieži pajokoties un dziedāja kopā ar viņu divbalsīgi tautas dziesmas, jo Natālei bij patīkama balss. Bez tam Reinis, no baznīcas nākdams, viņai vairāk reižu atnesa saldumus no bodes un pēdējā tirgū viņai dāvāja lielu pēpērkoku ar cukura uzrakstu: «Minna».

Bedrītes Aža tādēļ nu šķita laiku esam pienākušu, kur bij jāizspēlē galvenā trumpa. Viņa jau sen bij noģiduse, uz ko Reinis dzinās, un saņēma kādā dienā vēstuli. Kas viņai bij rakstījis? Saprotams, Jeannot Mhatthiencque, jo viņa ar citu nesarakstījās. Gādīgais tēvs rakstīja, ka esot dzirdējis, Natāle esot brūte, un šis tādēļ steidzoties paziņot mātei, ka no savas puses Natālei pūrā gribot dot zirgu vai astoņdesmit rubļu, trīs govis vai deviņdesmit rubļu un simts rubļu skaidrā naudā. Lai nu Aža rakstot, ko Natāle labāk vēloties - skaidru naudu vien vai zirgu un govis?

«Mīļais, labais tēvs! Kas gan viņam tādu nepareizu ziņu bij aiznesis! Natāle brūte! Dieviņ tētiņ, kādas muļķības tie ļaudis reizēm neizmuld! Muļķības, pie kurām ne vārdiņa nav patiesības!...» Ažu sapiktoja šāda muldēšana, un viņa savām dusmām par šitādām nepareizām valodām lika sprukt vaļā pret kādu kalpa sievu taisni tādā acumirklī, kad Reini zināja esam sāņistabā un visu dzirdam. Viņa sodīja nelāga puišus, kas laikam izpauduši šo vēsti, gribēdami Natālei celt neslavu, runāja par savas meitas tikumu un neaizmirsa pieminēt tēva apsolīto pūra daļu: zirgu, treju govju un simtu rubļu.

Izbrīnējies Reinis klausījās! Tāds pūrs!... Un tas taču vēl nebija viss, ko Natāle dabūs līdz! No mātes puses tak jau arī kaut kas bij gaidāms! Zināms, - sieva, kas visos gabalos bij tik dūšīga, meitai tukšām rokām neļaus iet tautās. Par to jau liecināja rota, kas Natālei bij un kuras dēļ to daža saimnieka meita apskauda.

Reinis domāja... prātoja šā, prātoja tā... Natāle nebija glīta, viņš viņas nemīlēja, bet viņš ar to bij apradis un viņu gluži labi varēja ieredzēt. Kad viņš Natāli precētu?... Tad viņš citu gadu varēja kļūt par saimnieku, varbūt par Klavainēnu saimnieku, jo no tagadējā runāja, ka tas drīzi izputēšot. Klavainēni bija vieta, gluži kā priekš Reiņa radīta...

Māte ar meitu manīja, ka Reinis sevī ar kaut ko nodarbojas, viņas arī zināja, kas tas bij. Domas, ka tagad tuvojas brīdis, kas viņas vēlēšanos laikam piepildīs, Natālē radīja savādas jūtas, kas līdzinājās samīlēšanai un viņu tā pārvērta, kā to dara mēreni dzerts vīns. Vaigi tai ziedēja dedzīgākā sārtumā nekā agrāk, acis spulgoja, iešana kļuva dabiski žirkla, tā ka Natāle šai laikā dažreiz gluži labi izskatījās. Arī Reiņam viņa tagad vairāk patika, it īpaši, kad tas viņu uzlūkoja no tālienes. Meitas staltais augums tad rādījās visā savā brangumā, kamēr ģīmī paku rētas gandrīz nemaz nebij manāmas. Reinis tad arī no šī laika atmeta ieradumu Natāli uzlūkot tuvumā un caur to bojāt labo iespaidu, ko meita, no tālienes uzskatīta, viņā atstāja.

Reinis domu domas bij izdomājis un pēdīgi sevī nospriedis Natāli precēt.

Gan viņu pārņēma savādas, grūtas, gandrīz sāpīgas jūtas, bet viņš tās apspieda, sev sacīdams, ka neesot pirmais, kas bez mīlestības precē, un ka pāri, kurus mīlestība savieno, arī vienmēr nav tie laimīgākie. «Bez tam,» viņš domāja, «tādu krietnu meitu kā Natāli drīzi vien mīlēšu. Pateicība, ka viņa man piepalīdzējuse izrāpties no grūtās kalpu kārtas un kļūt par saimnieku, būs sēkliņa, no kuras mīlestības puķīte izaugs!...»

Bet viņš tomēr vēl vilcinājās spert izšķirošo soli. Bet, kad nekas nenotika, kas viņa nodomam būtu runājis pretim, un kad viņam pat jau sapnī pāri reižu parādījās zirgs, trīs govis un no simtu rubļu gabala varavīksnes krāsām apspīdētais Natāles ģīmis, tad viņš meitu kādā vakarā jautāja, vai šī gribot nākt viņam par sievu. Natāle atbildēja ar «jā», un Bedrītes Aža raudāja.

Kāzas svinēja pret Reiņa gribu «lieliski», tas ir, visa viņa gada alga par tām tika izdota. Viņa ierunas ka nauda jātaupa vietas pieņemšanai, sievasmāte atspēkoja, izskaidrodama, ka viņas radi droši vien pusi no izdotās summas sametīšot sietā, ja tikai tiem īsi priekš mešanas galvas iesildīšot ar groku, un otru pusi šī no sava krājumiņa atlīdzināšot.

Bet panāksnieki ar visām iesildītām galvām sietā vairāk nesameta kā tikai četrpadsmit rubļu - neīstu trijrubļu gabalu līdz ieskaitot, kura ieviešanās sietā vai nu ar metēja iesildīto galvu, vai ar viņa krāpīgo prātu bij izskaidrojama. Jā, ir brūtes pāris aiz kāzu galda nav drošs no pievilšanas!

Pirmās četras nedēļas pēc kāzām jaunais pāris pavadīja puslīdz patīkami. Jautri nodzīvoto kāzu atmiņas jaunie iespaidi, kas cēlās no kopdzīves savādības, cerība uz patīkamu nākotni Reiņa, senas vēlēšanās piepildīšanās Natāles sirdī - tas viss kopā sacēla jaunajā pāri jūtas, kas gandrīz līdzinājās laimei. Natālei nu nācās gādāt par šo jūtu uzturēšanu, krita pūlēties viņas stiprināt un vairot, un Reiņa laulība varbūt nemaz nebūtu kļuvuse tik nepanesama. Bet Natālei pavisam trūka siltāku jūtu. Mākslīgi radītais un caur mātes piebikstīšanām vienmēr uzpurinātais žirklums un ņiprums pamazītēm sāka zust, un Natāle drīzi vien atkal bija tas pats kūtrais sievietis, kas agrāk.

Iesākumā Reinis domāja, viņa sieva esot saslimuse, un sāka ap viņu pūlēties un raizēties. Tas nu Natāli tā apkaunēja ka tā atkal uz kādu laiciņu saņēmās. Bet pēdīgi tā taču atkal sašļuka, nekaunējās vairs no vīra, un nu šis izbijies atzina, cik stipri savas sievas dabā bij maldījies...

Bet pie notikušām lietām padoms par vēlu, un tātad arī Reinis lūkoja mierināties, sev sacīdams, ka saimniecei, īsti ņemot, jau nemaz nevajagot būt naskai; Natāle tagad bij kalpone, un tā jau pazīstama lieta ka visslinkākās kalpones visnaskākās saimnieces! Kaut tikai viņa Reiņa kreklus mazdrusciņ tīrākus būtu izvelējuse!...

Ap šo laiku kungs Klavainēnam atsacīja - mājas bij ar vaļu. Reinis kādā svētdienā vēlreiz aizgāja un apskatīja ēkas; nebija jau nu diezin kādas, bet pārtikt vēl varēja, kad pielāpīja. Kur tad nu visu labu kopā ņemsi?... Viņš nu savu nodomu darīja zināmu sievasmātei un sacīja lai Natāles tēvam rakstot, gribot solītos simts rubļus kā rokas naudu uz Klavainēniem muižā iemaksāt. Savas krāšanas kases zīmes šis tagad nevarot uz Rīgu sūtīt un pārvērst naudā, jo neviens nebraucot uz pilsētu, kam savu krājumu varot uzticēt.