RŪDOLFS BLAUMANIS: STĀSTI UN NOVELES

Upīte bija strauja, un, ar bailīgām domām kaudamies, brālīgi saķērušies, velniņi no ūdeņa ļāvās nesties tāļāk un tāļāk un nemaz nepamanīja, ka tie tuvojas vecai sievai, kas upītes malā sēdēja un kaut ko likās gaidām.

Kad velniņi sievai pēdīgi bija tik tuvu, ka tā tos varēja sasniegt, viņa izstiepa roku un izcēla ātri abus no upītes, un ielika tos priekšautā.

«Veries, veries: divi,» viņa pie sevis norunāja un steidzās tad uz pirti, kas tuvumā kūpēja un kuru tā priekš kādas lielmātes bij izkurinājuse.

«Ko tu tik ilgi ārā darīji?» lielmāte vaicāja, kad sieva bij iegājuse pirtī. «Te dvanumā uz lāvas guļot, esmu gluži saslimuse.»

«Nekas, nekas, lielmāmiņ,» vecene mierināja. «Silts ar sildīšanu, labs ar gaidīšanu. Jūs gribējāt, lai jums saķerot mantinieku, bet, ko domājiet, laimējās saķert divus. Ir nu gan drusku tādi melnīgsnēji, bet ļoti ņipri. Pag, es tos nomazgāšu drusku baltākus.»

Vecene pataisīja ūdeni, iemezdama tajā dažādas zālītes, kuras starp savām dziesmu grāmatas lapām bija kaltējuse, un pārvilkdama pār to dažādas noslēpumainas zīmes. Tad tā velniņus iebāza ūdenī. Tētīt žēlīgais, kā viņi tajā sāka brēkt! Jo ūdens no zālītēm un vecenes noslēpumainām zīmēm bija tapis savādi stiprs un dedzināja viņus tāpat kā elles uguns pazudinātu dvēseli. Viņi pilnīgi apjuka un tapa tik nespēcīgi kā jaunpiedzimuši bērni.

Tak vecene neklausījās brēkšanā, bet nomazgāja vienu un otru jo krietni. Un redzi, viņi tiešām tapa uz pusi baltāki, nekā bijuši. Sieva tos nu satina smalkās drēbītēs un devās tad kopā ar lielmāti uz muižu. Velniņus nesa vecene, jo lielmāte, kā jau mēs zinām, pirtī drusku bija saslimuse.

Izdzirdis, ka vecenei divi kundziņi klēpī, lielskungs aiz prieka nezināja, ko darīt, lika savus četrus staltākos zirgus aizjūgt karietē un braukt šūpuļa kārtei pakaļ, jo tā vēl nebij atvesta. Pa tam vecene velniņiem uztaisīja šūpuli. Ielika tajā guļamo spilventiņu un pielika tam klāt no savām zālītēm; ielika galvas spilventiņus un darīja tāpat; ieklāja paladziņu un darīja tāpat; uzklāja zīda sedziņu un darīja tāpat. Pēdīgi, kad kārts bij atvesta, šūpulis piekārts un velniņi tajā ieguldīti, viņa ap to apņēma šķidru staipeknīti, kuru lielmāte ar maziem eņģelīšiem bij izrakstījuse, un aizvilka turklāt vēl labajā un kreisajā pusē, kājgalā un galvgalā daudz zīmju priekšā pret lietuvēniem, jautriem gariem un velniem.

Noguruši no sāpēm un brēkšanas, velniņi pēdīgi apklusa un iemiga.

Bet nepagāja ilgs laiks kad tie piepeši uzmodās un no jauna lieliski sāka brēkt. Kā nu arī nebrēkt, jo velns, kas viņu pēdas bija sadzinis, stāvēja pie šūpuļa un grābstījās ap to, gribēdams savus bērnus satvert... Bet daudzās zīmes pret lietuvēniem, jauniem gariem un velniem kā asi naži viņam dūrās pirkstos, un rakstītie eņģelīši dedzināja kā svelotākās liesmas. Par to velns vareni saskaitās un draudēja ar briesmīgāko sodu, ja mazie tūliņ nekāpšot no šūpuļa ārā un nenākšot līdz. Bet šie nedz kāpa ārā, nedz ko atbildēja, tikai kliedza vienā kliegšanā.

«Tātad jūs laikam gribiet palikt pie cilvēkiem?» velns pēdīgi brēca un atvilka atpakaļ sadurstītās un sadedzinātās rokas, jo viņš redzēja ka visi viņa pūliņi bija veltīgi. «Labi. Paliekat pie cilvēkiem! Bet tad baudiet par sodu arī līdzi viņu likteni un topiet tādi paši kā viņi! Es jūs izdzēsīšu iz mūsu grāmatas. Vai jums, ja reiz atkal satiksimies ellē!»

Šos vārdus izgrūdis, velns devās atpakaļ uz elli, kur tas ar tintes gumiju un kabatas naža palīdzību mūsu mazo varoņu vārdus izdzēsa iz savas grāmatas. Tai pašā acumirklī tie pārvērtās par cilvēkiem, zaudēdami visas velnišķās īpašības un visu atmiņu par elli. Viņi norima un aizmiga atkal saldā miegā.

Vecene, kura jau bija sākuse baiļoties, ka mazie saslimuši, pēc brīža priecīgi atvilka staipeknīti, noskatījās gulētājos un tad apgalvoja dievodamās, viens pilnīgi esot atsities lielmātē un otrs lielkungā.

Saprotama lieta, ka vecene meloja, un neviens to labāk nezināja kā viņa pate. Bet viņai bija tāds savāds ieradums - par katru bērnu teikt, tas līdzinoties tiem, kā šūpulī viņš gulēja. Jo pēc šādiem vārdiem viņa vēl nekad nebij, palikuse tukšā. Un viņai arī šoreiz nevīlās. Lielskungs tai pats atnesa lielu pudeli vīna, ko viņa izdzēra, kundziņiem novēlēdama krietnu dabu, ilgu mūžu, prieku un veselību.

Vai nu vecenes vārdi, vai vīns, vai vārdi un vīns kopā bija bijuši tik spēcīgi: vienalga, bet vēlēšanās spoži piepildījās. Mūsu mazie varoņi palika veseli, izauga lieli, piedzīvoja un darīja daudz prieka un bija tik krietni vīri, ka viņu dvēseles pēc ilgi nodzīvotā mūža nenokļuva vis ellē, bet aizlidoja turp, kur gaviles nebeidzas mūžīgi.

«Vindedzēs drīzi būs kāzas! Vīndedzēs drīzi būs kāzas!» mazā, četrus gadus vecā Mārīte jautrā balstiņā stāsta savam lellim, to lielā cibas vākā sēdinādama. «Vai tu dzirdi ar? Vīndedzēs drīzi būs kāzas!»

Bet lellis lūkojas vienaldzīgi ar savām stīvajām acīm zilajā gaisā, kas pār Vīndedzēm un viņu lielo pagalmu izstiepjas. Izņemot Mārīti, kas pagalma vidū kavējas, un lielu runci, kas netāļu no viņas laiski saulē gozējas, Vīndedzēs neviens cits dzīvs radījums nav manāms, un tiešām varētu domāt, ka māja atstāta šo divu uzraudzībā, ja istabā, kuras durvis līdz kājai stāv vaļā, šad un tad mazs troksnis nebūtu dzirdams. Šo troksni saceļ saimniece, plāceni krāsnī šaudama un gatavu atkal vilkdama ārā, jo šodien ir sestdiena un saime visa uz pļavas, kur pēdējais siens jāsakopj un jāsabāž šķūnī. Lai gan viņai pilnas rokas darba, tad tā tomēr neaizmirst ik pa minūtei pagalmā paskatīties, ko Mārīte dara. Kaceniete bērnu atstājuse mājā, lai tas viņu nekavētu pie siena sakopšanas.

Pēdējos kukulīšus no krāsns izvilkuse un uz saimes galda salikuse, saimniece nolauž no jau atdzisuša kukulīša labu gabalu, iziet ar to ārā un tuvojas Mārītei, kas tagad leļļa galvā pa cauro pakausi bāž zāli.

«Vai kūkas arī gribas, Mārīt?» saimniece vaicā un rāda bērnam mīksto, balto plāceņa gabalu.

Bērns nosviež lelli, pieceļas un izstiepj abas rociņas.

«Gribas gan.»

«Es tev tūliņ došu kūku, tikai pasaki vēlreiz, kas Vīndedzēs drīzi būs?»

«Vīndedzēs drīzi būs kāzas!» mazā pļāpiņa atkārto, ķepuro aiz prieka ar kājām un ņirbina pirkstus pēc «kukas».

Saimniece nolaižas zemē pie bērna un paņem to klēpi.

«Kas tā teica?» viņa jautā, pareizi noprazdama, ka bērns šos bez sajēgas izrunātos vārdus kaut kādam noklausījies. «Vai tā teica māte vai tēvs?»

«Māte,» bērns atbild un runā patiesību, jo viņš tiešām šos vārdus no mātes mutes dzirdējis.

«Un ko māte vēl teica?»

«Nekā... Do nu kuku...»

«Tūliņ, tikai pasaki, ko māte vēl teica.»

«Viņa teica daudz daudz,» bērns atbild, noģizdams, ka vārdi «nekā» saimniecei nav pa prātam.

«Nu, redzi nu... Vai māte arī teica, k a m Vīndedzēs būs kāzas?»

«Nē,» meitens atbild un smīn šķelmīgi, jo viņš domā, ka saimniece ar viņu jokojas. Saimniece atkal, skatīdamās šķelmīgajā ģīmītī, domā to pašu no bērna.

«Ej nu - stāsti nu vien, Mārīt, ko māte sacīja,» viņa runā. «Kam būs kāzas? Es tev arī iedošu graudiņu cukura, ja man to pateiksi.»

Cukurs ir saldens, kāzas laikam arī saldenas. Mārītei gribas cukura, saimniecei laikam gribas kāzu. Un mazā prātniece apķeras viņai ap kaklu un iečukst tai noslēpumaini ausī: «T e v būs kāzas!»