RŪDOLFS BLAUMANIS: STĀSTI UN NOVELES

Šitai māsai bij meita, un šo meitu sauca par Natāliju Amāliju Rozāliju Bedrīti, viņas mātei bij vārds Aža Bedrīte, bet viņas tēvam - Jeannot Mhatthiencque. Jeannot Mhatthiencque savā jaunības nevainībā bij saucies par Jāni Matiņu un ganījis cūkas. Pārvēršanās bij notikuse ap to pašu laiku, kad Matiņš pagasta skrīvera amatu bij uzņēmis kādā Augškurzemes vai Lejasvidzemes pagastā, lāgā to nezinu, tas arī ir viena alga.

Saimniece bij ļoti krietna māte, kas prata par to gādāt, lai meitiņa nesajustu trūkuma, kas cēlās caur to, ka tai pasaules priekšā nebij tēva. Cik neizsakāmi viņa savu vienīgo lolojumu mīlēja, var noģist jau no tā, ka viņa, kad bērns bij jākristī, pa kalendri meklēja veselas trīs dienas pēc trim skaistākajiem sieviešu priekšvārdiem, iekam tā sadabūja kopā Natāliju, Rozāliju, Amāliju.

Arī, kad mazajai Natālei - tā, lūk, ļaudis sauca viņas mīlulīti, neievērodami viņas pretošanos pret šādu sabojāšanu, - arī, kad Natālei bij jāliek pakas, Aža parādīja, cik liela viņas mīlestība pret bērnu bija. Viņa labāk aizmaksāja soda naudu nekā no bezjūtīgā ārsta lika sagraizīt Natāles nevainīgās rociņas. Ka Natāle vēlāk sasirga ar pakām, to nelaimi, nu zināms, māte nevarēja novērst, lai gan viņa pret to izlietoja visuvisādus līdzekļus. Nedz apsvēpēšana ar egļu sveķiem un paegļiem, nedz maza kulītiņa ar «drīveldreķi», kas Natālei bij jānēsā pakrūtē, - nekas, itin nekas Natāles neizsargāja no saslimšanas!

Pašas par sevi ņemtas, paku rētas nu gan nav ļaunas, un uz vīrieša ģīmja tās nenozīmē tikpat kā nekā. Lieta turpretim otrāda, ja viņas parādās uz sievietes «cipurbleķa» - kā mana krustmāte saka. Tur tās nozīmē nelaimi. Jo bieži vien notiek, ka pakainas m e i t a s paliek meitas visu mūžu vai apprecē atraitni ar trim, četriem un vairāk bērniem.

Arī Bedrītes Aža bij piedzīvojuse divus šitādus atgadījumus un tādēļ ne bez iemesla baidījās, ka trešo piedzīvošot pie savas meitas. Viņa tādēļ saņēma visus spēkus, lai novērstu draudošās briesmas. Būdama sieva, kas pazīst cilvēkus, viņa visupirms grieza vērību uz to, lai Natāle - saprotams, tad, kad tā jau bija pieauguse - labi izskatītos. Bet labs izskats, kā katrs zin, atkarājās no trim apstākļiem: no glīta ģīmja un auguma, glīta apģērba un no tīrības.

Par savu augumu Natāle, paldies Dievam, nevarēja sūroties, bet ģīmis tai jau nu nebija jauks un, saprotams, arī vairs nevarēja tikt pārvērsts par jauku; māte tāpēc nopūlējās, lai tas kļūtu brangs un sārts, jo viņa zināja, ka šādi ģīmji arī atrod cienītājus. Tā kā viņa bij pārvaldniece par visiem zemnieku saimniecības kārumiem, tad tai šāds darbs nenācās grūti.

Grūtāki jau nācās tikt pie glīta apģērba «basta» un vilnainiem lakatiem. Jo, ko māte ar meitu kopā pelnīja, ar to nebūt nebij diezgan priekš Natāles vajadzībām. Bet arī šai lietā Bedrītes Aža zināja līdzēties. Tā iekūlās tuvā draudzībā ar tā saukto «klibo» žīdu, kas labprāt pēc pirmlaiku tirgošanās kārtas iemainīja preci pret preci. Dažs labs naža galiņš sviesta, daža laba saujiņa auzu un rudzu miltu, daža olektiņa, daža vistu oliņa ieslīdēja žīda rokās. Par to nu atkal Bedrītes Ažas drēbju lādē ieradās dažs gabals «kleitu drēbes», daža olekts «spiču», dažs neīsts rotas gabals. Un Natāle visām šīm skaistajām lietām nelika necilātām stāvēt lādē, bet greznojās ar tām, un, jo vairāk acu viņu apbrīnoja, jo vairāk tai tas patika. «To viņai tēvs atkal sūtījis,» māte izdevīgā brīdī iečukstēja ausī vienai vai otrai draudzenei, kas par Natāles «štāti» brīnējās, «tam atkal labi gājis, un tad viņš arī mūs neaizmirst...»

Runājot par pēdējo līdzekli kas dod labu izskatu, par tīrību, tad katrs zina, ka to lēti var iegūt ar ziepju gabaliņu un ūdens lāsīti. Bet Natāle jau no mazotnes no ūdens bēgtin bēga, tā ka mātei, meitu spodrinot, bij jāķeras vēl pie kāda cita līdzekļa, kas bērzu galos aug lielā vairumā.

Bet visai šai mātes gādībai par spīti neviens bāleliņš neieradās, kas būtu gribējis Natāli vest tautās. Jo bij izpaustas valodas, ka Natāle esot neticami slinka, un daži balmutes vēl piezīmēja, ka viņa turklāt esot tāda muļķe, kas savu roku desmit pirkstu neprotot saskaitīt. Nu jā, tas ir tāds pārspīlēts teikums, no kura nevar zināt, kā lai to iztulko. Ja ļaudis būtu teikuši, ka Natāle ar savu roku desmit pirkstiem desmit neprot uzrakstīt, tad tā būtu cita lieta, jo māksla dzirdamās valodas skaņas pārvērst redzamās rakstu zīmēs viņai, diemžēl, tiešām bij palikuse sveša. Bet savus desmit pirkstus viņa gan būs pratuse saskaitīt. Bet viena alga: taisnība bij, ka jaunekļi atturējās pieklauvēt pie Natāles sirdsdurtiņām. Tur nu gan reiz bija bijis tāds juceklis ar kādu vēl nepieaugušu puišeli, bet no tās lietas pēdīgi tak nekas nebij iznācis, jo puikas māte savam dēliņam bij izdzinuse domas uz precēšanos ar jau minēto līdzekli, kuru šai reizē bij ņēmuse no kādas vecas izperas pirtī.

Bet pa tam Natāle nemanot bij piedzīvojuse sava mūža divdesmit ceturto gadu. Brangs skaits - divdesmit četri... Vēl tikai seši kāpšļi, un tad ceļš atkal vedīs uz leju!... Māte jau bij apradinājusēs ar domām, ka Natāle kļūšot par vecu meitu. Arī Natāles cerības stāvēja «uz nulles».

Te Pupulakstu Reinis ienāca mājā par puisi.

Glīts jauneklis, vairāk par simts rubļu liela kapitāla īpašnieks, sātīgs, vesels, strādīgs un turklāt no nekādiem piedzīvojumiem nemācīts, - sirsniņ, ko tu vairāk vēlies! Mātes panīkušās cerības sazēla kā mauriņš pēc silta pavasara lietus! Tagad tikai vajadzēja saņemties, tagad vajadzēja būt gudrai! Un tūliņ dienā pēc Jurģiem Aža piegrieza meitu pie malas un uzrunāja to šādi:

«Bet nu tikai esi ņipra,» viņa teica, visu savu barguma mazumiņu likdama balsī, «esi mudīga un rādi Reiņam ko tu vari... Tas ir itin kā priekš tevis radīts, ja tu būsi gudra, tad dabūsi viņu par vīru... Tad nu saņemies!... Kad jūs kopā strādājiet, tad dari tā, kā kad tev būtu četras rokas un četras kājas, un, kad citi par piekusumu sūrojas, tad tev jāsmejas un jāvaicā, kas piekušana ir, vai dzirdi, un lai tu pate vai uz kājām vairs nevarētu nostāvēt!... Un esi laipna pret viņu kā saulīte un uzmanīga. Uzmanība nav vis: vaļā muti un klausīties, ko viņš runā, lai gan tev arī uz viņa runu vairāk jāklausās nekā uz kāda cita, nē, uzmanība ir viņu apkalpot... Ja viņš varbūt saka: «Man gribas dzert,» - tad tev jātek un jāatnes dzēriens; ja saka: «Nezinu, kur manas pastalas,» -tad tev viņas naigi jāuzmeklē un viņam jāpasniedz; ja viņš sūrojas: «Man trūkst pogu svārkiem kreklam,» tad tev tās jāpiešūn (es tev parādīšu, kā tas jādara). Un tā kā tu saturi savu mēli! Runāšana ienes godu, bet runāšana arī ienes kaunu, un dažu nosoda viņa paša mute. Tev runāšana ienesīs negodu, tādēļ neterkši daudz, tad Reinis tevi turēs par gudru!»... Jā, vajadzīgā brīdī Bedrītes Ažai ir Zīraka gudrības vārdi bij pie rokas.

Un Natāle atkratīja no sevis slinko vienaldzību un kļuva žirgta. Divējādas domas viņu uz to pamudināja: vienas, ka viņa glīto, sārto Reini dabūs par vīru, un otras, ka pēc kāzām jau atkal varēs turpināt parasto, kūtro dzīvi.

Viņa vairs negāja pamazītēm, lēnītēm, kā uz mīkstčaulām, bet bij mudra kā stirna un naska kā bitīte. Bet, taisnību sakot, šīs un vēl dažas citas teicamas īpašības viņai tikai tad iemita, kad Reinis viņu redzēja, tā kā dimants tikai tad staro, kad viņš stāv gaismā; tiklīdz kā puisis viņai pagrieza muguru, viņa pārvērtās par to pašu lēno un tūļīgo Natāli, kas tā bij bijuse.