RŪDOLFS BLAUMANIS: STĀSTI UN NOVELES

Bet burlaka negāja vis uz istabu, bet ielīda stallī, jo tas gribēja zagt saimnieka zirgu. Otrs burlaka stāvēja aiz vārtiem netāļu no akas un gaidīja. Viņš nedrīkstēja tuvāk nākt, jo tam bija jātur zirgs, ko abi šonakt jau bija nozaguši.

Drīzi pirmais burlaka iznāca ar zirgu no staļļa ārā un uzlēca tam mugurā. Bet, tikko tas bija noticis, kad zirgs sāka spārdīties, slieties stāvu un kā traks pa pagalmu kūvēt. Gan burlaka viņu lūkoja valdīt, gan tas viņu labināja - par velti, zirgs agrāk nerima, kamēr savu jājēju nebija nosviedis.

Bet krizdams burlaka nolauza kaklu.

Aiz vārtiem otrs burlaka gaidīja, gaidīja, piekusa pēdīgi stāvēdams un atsēdās uz dēļu apsistās akas malas. Zirgs, pamanījis ūdeni, sāka pēc tā ošņāt un snaicīties.

«Vai gribi dzert?» burlaka runāja. «Paga, pasmelšu tev.»

Viņš paņēma kāsi un spaini, kas turpat akas malā bija, un ielaida spainī ūdeni. Bet, to pilnu atkal uz augšu velkot, viņam kāja paslīdēja, tas iegāzās uz galvas akā un noslīka.

Nu abi burlakas bija beigti.

«Tādi muļķi!» velniņi bārās. «Saimnieku tie nevīžoja nokaut, bet paši mācēja dabūt galu!... Nu, nekas, papam par viņiem būs prieks.»

Viņi ielīda ķēķa krāsni un gulēja tur karstās pirkstīs, kamēr rītā saimniece nāca un viņiem aizkūra uguni priekšā. Līdz ar dūmiem velniņi uzskrēja pa skursteni gaisā un nosēdās uz jumta, aiz jumta gala āžiem slēpdamies, lai no turienes noskatītos, ko saimnieks darīs.

Ieraudzījis beigto burlaku un vaļēju zirgu pagalmā, šis tūliņ noprata, kāds viesis tur zemē gulēja, saņēma mierīgi zirgu un gribēja to vest stallī. Bet zirgs sāka šņākt un krākt, kāpās atpakaļ, slējās stāvu un izturējās kā jau daždien apburts lops.

«Ahā,» saimnieks sacīja. «Es manu, kas ar tevi noticis. Šis vīrs tevi apbūris.» Viņš pasniedzās pie staļļa durvju augšas stenderes, satvēra tur iesprausto sērmūkļa nūju ar trejdeviņiem krustiem un pārlaida to trīs reizes zirgam pa muguru. Acumirklī zirgs stājās trakot, un saimnieks to ieveda stallī. Apbūrums bija zudis.

«Nu, draugs, nāk tava rinda,» saimnieks runāja uz mironi, pārlika to pār pleciem un nesa viņu par vārtiem projām, gribēdams to kaut kur sētmalē aprakt. Bet te viņš pie akas ieraudzīja svešu zirgu un, piegājis tuvāk, akā cilvēka kājas.

«Tātad esat divi bijuši,» saimnieks runāja tāļāk. «Laikam draugi un biedri, un mani vakarnakts jokupēteri! Nu, guliet tad arī nešķirti vienu vietu!» Un viņš iemeta mironi akā, pasauca puisi, un abi aizmeta aku cieti. Bet zirgu saimnieks paņēma un ieveda to smiedamies stallī.

Kad velniņi visu to redzēja, viņi aiz dusmām kūleniski no jumta gala aiz istabas novēlās zemē. Viņi tā bija priecājušies uz saimnieka nelaimi, un, lūk nu - viss atkal bija izgājis viņam par labu! Bet vai tad tiešām viņam nekādas kaites nevarēja padarīt?... Pagaidi, saimniek, velniņi nu vēlreiz ko izdomās!

Tie paņēma pakulas, aizbāza sev ausis, lai cīruļu un bezdelīgu dziesmas viņus netraucētu, nolīda tad salmu kaudzē, katrs savā pusē, un domāja, domāja, salmos atspērušies. Tikai vēlā naktī tie atkal izlīda no kaudzes.

Viņi bija izdomājuši briesmīgu nedarbu.

Tūliņ aiz mājas iesākās saimnieka pļava un aizstiepās tāļu tāļu projām. Velniņi bija dzirdējuši, ka saimnieks par pļavu bija priecājies un sacījis: «Tur man izaugs brangs siens.» Tā kā nu viņi domāja, ka zāle jau augdama un briezdama pate no sevis top par sienu, tad tie to gribēja nogriezt, pirms tas bija noticis, un tādā kārtā iznīcināt saimnieka jaukās cerības.

Viņi paņēma divas vecas slotas, kuras tūliņ pārvērtās par asiem griežamiem rīkiem, nostājās viens vienā, otrs otrā pļavas galā un sāka nu tauko, sulaino zāli pļaut. Darbs bija grūts, bet gāja tomēr ātri uz priekšu, un, kad rīta blāzma nosārtoja austrumu, tad pļava bija nopļauta un zāle gulēja tik glītās reizēs, kā kad to izveicīgākie pļāvēji būtu nopļāvuši.

Bet velniņi gluži slābani aizvilkās uz māju.

Kad saimnieks bija piecēlies un redzēja pļavu nopļautu, viņš aiz prieka rokas sasita kopā.

«Siev,» viņš sauca, «nāc skatīties, kas naktī atkal noticis! Mūsu pļava nopļauta! Paldies žēlīgam debesu tēvam! Tur mums divas nedēļas būtu jāsvīst katru rītu, un nu viss tik glīti, kā ar nazi nogriezts!»

Šos vārdus izdzirzdami, velniņi aiz dusmām tapa balti kā pārkaitēta dzelzs.

«Liksim viņu tagad mierā,» tad pirmais sacīja. «Citādi tas kļūs par daudz laimīgs un bagāts.»

«Nē,» otris atteica. «Lūkosim vēlreiz. Skaties, tur saimnieks dzen lielu pulku aitu ganos. Pārvērtīsimies par jēriem un ievilināsim visu pulku purvā, lai noslīkst.»

«Lūkosim arī vēlreiz,» pirmais velniņš sacīja, un abi izlīda no paslēpnes, pārvērtās par jēriem un piebiedrojās saimnieka aitu ganībai.

«Skaties, skaties,» saimnieks runāja, velniņus ieraudzīdams. «Izgājušā naktī atkal ielēkuši divi skaisti jēri. Sen jau vēlējos, lai manā kūtī būtu arī kāda melna aitiņa. Nu Dieviņš atsūtījis divas. Es esmu laimīgs cilvēks.»

Kad jau šie vārdi velniņus no jauna ļoti sapiktoja, tad viņi par to, kas tūliņ pēc tam notika, labprāt no savām jēru ādām būtu izlēkuši laukā - ja būtu varējuši.

Jo, proti, pa ceļu, kura malā saimnieka ganības atradās, brauca spīdoša kariete, un tajā sēdēja skaista princese. Kad kariete pie aitu pulka bija pienākuse, princese lika apturēt un sveicināja saimnieku, laipni ar galva pamādama.

«Es redzu, tev tur ir pāris melnu jēru,» princese sacīja. «Viņi ir skaisti un lēkā apkārt tik jautri, ka man patiktos viņus uz pili ņemt līdz. Vai tu man tos negribētu pārdot?»

«Labprāt, žēlīgā princese,» saimnieks atbildēja, cepuri rokā turēdams.

«Cik tu par viņiem prasi?»

Saimnieks nebij vis muļķis: viņš zināja, ja augstiem kungiem kaut kas patīk, tad tie naudas par to nežēlo.

«Divi simti zelta gabalu, žēlīgā princese.»

«Divi simti?» princese atkārtoja. «Vai tas nav drusku par daudz? Kādēļ tu tik daudz prasi?»

«Žēlīgā princesīt, tādēļ, ka tie jēri nav tādi kā tie citi. Viņi avenam ielēkuši,» saimnieks izskaidroja.

«Ak tā,» princese sacīja apmierināta. «Tā ir cita lieta.» Un viņa izvilka zīda naudas kuli un noskaitīja saimniekam rokā divi simti zelta gabalu.

Iebāzis naudu kulē, saimnieks nu gāja saķert jērus. Bet tas nebija vis tik viegli izdarāms, kā viņš bija domājis. Jo velniņi, kas visu bija dzirdējuši, neparko negribēja padoties. Viņi ieskrēja aitu pulka vidū, noslēpās krūmos, palīda zem karietes un nokausēja saimnieku līdz pēdējam. Beidzot šis ar aizrautu elpu nostājās pie karietes un sacīja, jēri neesot sagūstāmi, lai princese naudu ņemot atpakaļ. Bet princese, kuru šī trece līdz asarām bija nosmīdinājuse, to nedarīja, iemeta turpretim vēl kādus zelta gabalus saimnieka rokā, pavēlēja zirgu puišam piesiet zirgus un iet saimniekam palīgā. Tad arī viņa pate izkāpa no karietes, atsprauda zīda svārkus, lai tie netaptu netīri, un nu visi trīs jēriem devās pakaļ un saņēma tos pēdīgi laimīgi cieti. Saimnieks nu viņiem sasēja kājas, ielika tos karietē, un princese aizbrauca.

Nokļuvuse pilī, viņa jērus lika mazgāt smaržīgos ūdeņos un pataisīja divus mazus kakleniekus ar pavadām no sarkana zīda. Aiz tām princese savus jērus ik dienas vadāja, deva tiem medu ar maizi ēst un saldu pienu dzert palaida tos arī kādreiz vaļā savā dārzā, kuram visapkārt bij augsts mūris. Bet šāda dzīve velniņiem nebūt nebij pa prātam. Viņi bij ieraduši dzīvot savā vaļā, pēc patikšanas draiskāt apkārt, un nu tiem rāmi bija jāiet pie pavadas vai jāstāv mazā kūtiņā.