RŪDOLFS BLAUMANIS - STĀSTI UN NOVELES

Puisis sveicināja laipni, bet meita tikai gluži vienaldzīgi satvēra izstiepto roku.

«Kurš vējš tad tevi šurp atpūtis?» viņa paasi iejautājās, aušanu arvienu naigi turpinādama. «Tevi jau vairs nemaz nedabū redzēt.»

«Nebija laika tevis agrāk apmeklēt,» puisis atbildēja, nomezdamies meitai blakus zemē. «Nudie nebija - esmu jau pie Putniņa iesācis strādāt.»

«Nebija laika? Hm! Priekš plažierēšanas pa ūtrupēm un priekš citu blamierēšanas - priekš tā tev bij laiks.» Runātāja uzmeta Jānim dusmīgu mirkli un savilka lieisaišķu velkus piepeši tik stīvi, ka līksts nokrakšķēja.

«Tātad nu tiešām iesākas škandāls, no kāda bijos,» puisis domāja un brīnojās pats par sevi, ka viņš nejutās nebūt uztraukts. Nē, pavisam otrādi - Līzes skarbie vārdi viņu dīvaini apmierināja...

«Priekš citu blamierēšanas,» viņš atkārtoja, «ko tad nu esmu izblamierējis?»

«Ak, neizliecies nu vēl tāds!...» meita izsaucās, vēl vairāk sadusmota no Jāņa baiss vienaldzīgajām skaņām. «Urga man visu izstāstīja. Tu esot priekš manis jau šūpuli nopircis! Vai tev kauns ar jel maz ir!»

Jānis pasmējās.

«Maz gan, kad esmu sadzēries,» viņš atbildēja. «Un Urga tev taču būs stāstījis, ka, šūpuli pirkdams, biju gluži lillā.»

«Kad tad tu neesi «lillā»?» Līze rupji iesaucās. «Kauns gan ir, kā apdomā, ka tik jauns cilvēks jau tik liels dzērājs!»

Jānis ieskatījās Līzē. Kas viņai deva tiesu jau tagad runāt šitādus vārdus pret viņu? Nudie saimniekam bija taisnība, viņa bija nikna kā pūce un neskaista turklāt. Viņai nupat runājot, Jānis bija ievērojis, ka viņas lūpas reizē ar baltajiem zobiem atsedza arī par daudz no sarkanajām smaganām, un tas izskatījās ļoti neglīti! Kur viņam agrāk bij bijušas acis!

«Ko tad neprecējies puisis ar naudu citu var darīt kā to apdzert,» viņš drusku iekaitināts runāja, «un priekš kam tad alus un brandvīns taisīti, ja ne priekš dzeršanas!»

«Un tu domā, ka saprecēšos ar žūpu, kas manu naudu pirmajās divās nedēļās pēc kāzām salies rīklē!» Ilze brēca sadusmota un uzlēca stāvu. «Oho! Vēl pasaulei varu parādīt, ka man nevajaga nedz tevis, nedz tava šūpuļa!»

Jānis brītiņu omulīgi zemē palika sēdam un nolūkojās Līzei ģīmī, kas tagad izskatījās sakrunkojies un vecs. Tad viņš ļoti lēnām piecēlās.

«Vai tu to pasaulei vari parādīt?» viņš sacīja. «Tad jau labi, tad rādi vien.»

To teicis, puisis apgriezās un sāka iet uz krūmiem, kuros suns pirmiņ bij rējis.

Kā sasaluse Līze Jānim noskatījās pakaļ. Viņa to bij gribējuse tikai izbārt, nevis pavisam ar viņu sanīsties. Bet dusmas, kas pa nedēļu viņas sirdī bij sakrājušās, viņu par daudz spēji bij pārņēmušas... Un nu skaistais precenieks bij vējā, lūk, tur viņš aizgāja - ak nē, viņš tūliņ griezīsies atpakaļ, gudrenieks, grib, lai viņu sauc atpakaļ... Nu jā, lai nu arī notiek, kā viņš vēlas...

«Jāni!» Līze sauca. «Jāni!... Nāc, es tev došu siera. Man ir!»

«Ēd vesela viena pate!» Jānis noņurdēja un nozuda krūmos.

«Ak tad tāda viņa īsti ir,» viņš domāja, tāļāk ejot. «Na, ar to tikai būtu ticis laimīgs! Būtu ieskrējis kā circenis karstos pelnos, ja tā šūpuļa nebūtu nopircis. Paldies Dievam, ka tas noticis... Kas par muļķi biju, ka neklausījos labu cilvēku padomos, bet tas jau ir, māte mani par daudz stūrgalvīgu izaudzinājuse. Bet nu gan vairs tāds nebūšu.»

Un it kā Jānis ar šiem vārdiem «veco Ādamu» būtu pametis un, cik ātri vien varēdams, būtu gribējis no tā tikt projām, viņš lieliem soļiem steidzās uz priekšu.

Bet kurpu tad viņš īsti skrēja? Ceļš, uz kura tas bij uzgājis, neveda vis uz Praulēniem, bet uz - - Viņš brītiņu apstājās... «Jā, tas bija īstais ceļš! Uz viņu! Uz Latiņu! Lai notiek, ko māte, ko saimnieki, ko mācītājs gribējuši un domājuši, lai errojas tur tā niknā pūce zila un melna!» Un Jānis soļoja tik dūšīgi tāļāk, ka dubļi vien šķīda.

Arī Latiņai šodien bij ganu svētdiena. Ieraudzījuse Jāni nākam, viņa tam lēnām mazu gabaliņu pagāja pretī.

«Tas tak jauki, ka tu reiz uz mani arī atnāc,» viņa runāja, un uz viņas seja gulēja kā saulīte, «nudie, es jau sāku vai bīties... es jau sāku domāt tādas nelabas domas.»

«Ej nu, ej!» Jānis sacīja un spieda meitenes roku.

«Jā,» viņa sacīja, un asaras tai sakāpa acīs. «Ak Jāni, ka tu zinātu, cik briesmīgi man bij ap sirdi, kad dzirdēju, tu bieži ejot uz Bleikšiem, - nē, to nemaz nevaru izteikt. Nudie, netrūka daudz, ka būtu ielēkuse akā!»

«Muļķīte,» Jānis runāja, un tumšs kauna sārtums pārklāja viņa vaigus. «Uz Bleikšiem gāju pēc naudas -»

«Redz nu, un man bij tādas nelabas domas. Ak, es... bet par to tevi tagad vēl vairāk mīlēšu. Jāni, - vai zini, kad man jūsu saimniece pastāstīja, tu esot - - tu esot nopircis šūpuli, tad aizgāju uz klēti un, ceļos nometusēs, pateicu Dievam, ka viņš tev tādu prātu devis. Nekad savā mūžā vēl tik sirsnīgi neesmu lūguse Dievu un es nozvērējos, ka no visas sirds pūlēšos, lai tu esi laimīgs. Un gan tu redzēsi, ka turēšu, ko esmu apņēmusēs, tu labais, tu mīļais, - tu labākais, tu mīļākais cilvēks pasaulē!»

Meitenei pie šiem vārdiem apbira asaras, un labākais un mīļākais cilvēks pasaulē aiz liela kauna nezināja cita nekā ko darīt kā Latiņu apkampt un nobučot.

«Rīt iesim uz mācītāju,» viņš pēc brītiņa sacīja.

«Iesim,» meitene čukstēja, aplika Jānim abas rokas ap kaklu un noskūpstīja viņam muti tik karsti, ka Jānis klusiņām nozvērējās Latiņu darīt laimīgu.

Un tie abi savus zvērestus nav pārkāpuši, jo visā pagastā Jāni ar Latiņu teic par laimīgu pāri.

I

-18. janvārī.

Mans kungs!

Mūsu vakardienas saruna man pilnā skaidrībā rādīja, ka tālāka satiksme mūsu starpā vairs nav iespējama. Man nekā kopēja nevar būt ar vīru, kurš nodarbojas ar dekadentiskām strāvām laikā, kad drudžaini izveidojas jauna Krievija. Vīrs, kas nogrimis estētiskos pārsmalcinājumos un kas viņos grib atrast jaunu patiesību, tas acumirkļa lielos problēmus nevar nedz saprast, nedz tiem līdz just. Es Jūsos rūgti esmu maldījies un ciešu par to sodu. Bez kauna jūtām nevaru domāt par to, ka Jums savus kaislos sapņus, savas skaistākās cerības, savas slepenākās vēlēšanās esmu atklājis Man tikai žēl, ka apstākļi man neļauj ar Jums saraut katru sakaru. Jūs esat piemirsuši, vai darījāt tā, it kā to būtu piemirsuši (kas tikpat apvainojoši), ka es Jums divdesmit piecus rubļus esmu. parādā. Es nožēloju, ka man acumirklī nav iespējams Jums šo naudu atdot. Tādēļ šīm rindiņām pielieku klāt vekseli uz divi mēnešiem un 50 kapeiku augļu, kas iztaisa vienu procentu par mēnesi. Es ceru, ka Jūs ar procentu augstumu būsat mierā. Saņemat utt.

Jūsu izbijušais pazīstamais

(paraksts nesalasāms).

II

-19. janvārī.

Mans kungs!

Jūs man uz manu vakarējo vēstuli neesat atbildējuši, bet esat pret mani izdarījuši lielu nepieklājību. Kā meita, kas Jums vēstuli nonesa, man stāsta, tad Jūs manas rindiņas izlasījāt, paraustījāt plecus un iedevāt meitai tās 50 kapeikas kā dzeramnaudu. Atstāju Jūsu pašu vaļā spriest par Jūsu izturēšanos. No savas puses tikai saku, ka pie norēķināšanās būšu spiests procentus tai pašā augstumā samaksāt otrreiz. Tādā kārtā Jūsu draudzīgais pakalpojums man izmaksās veselus 24 procentus. Nu, lai ar! Mūsu ļaudis jau ar tādām lietām apraduši. Ar dziļāko nožēlošanu, ka reiz ar Jums biju pazīstams.