RŪDOLFS BLAUMANIS: STĀSTI UN NOVELES

Laimīgi Vīndedziete iesmejas.

«Man!» viņa izsaucas un noskūpsta mazo. «Man! Ej taču!... Un kam vēl?»

Mārīte iepleš acis. Vai viņai vēl jāatbild? Vai tad tā kuka šoreiz tik grūti jānopelna?... Viņa nezina, ko atbildēt.

«Nu, kam vēl būs kāzas?» ziņkārīgā saimniece bez žēlastības taujā tālāk.

Bērns saviebj lūpiņas un skatās nepacietīgi apkārt. «Kam vēl būs kāzas?...» Te viņš acis uzmet kaķam.

«Inčam arī būs kāzas,» viņa saka un rāda ar nopietnu ģīmi uz runci, kas, piecēlies sēdu, mazgā balto priekšu.

Lai gan saimniecei šī atbilde nepatīk, tad tai tomēr jāpasmejas.

«Cilvēkiem vien jau ir kāzas,» viņa izskaidro. «Saki, - vai tētam vai Jāņam, vai Juram būs kāzas?»

«Juram būs kāzas, Juram būs kāzas,» mazā iesaucas, Jura vārdu dzirdēdama. Juris pret viņu ir ļoti labs, viņš to labprāt učā, nes viņai ogas, dod viņai medu. Medus ir saldens, Juram arī vajaga kaut kā saldena.

«Nu tu esi laba,» saimniece jautri iesaucās, paceļ bērnu gaisā un tad to nosēdina zālē. «Še nu kuka, ēd nu kuku.»

«Kur cukurs?» Mārīte prasa.

«Tūliņ, tūliņ dabūsi.» saimniece ieiet istabā un izņem no skapja graudu cukura un glāzi. Glāzē viņa ielej pienu un iznes to līdz ar cukuru bērnam pagalmā. «Tā, ēd nu launagu.»

Viņa pate arī vēl nav launagu ēduse. Viņas istabā uz galda neaiztikta stāv tase ar skaistu, dzeltenu, nupat taisītu sviestu, stāv smalkais plācenis, stāv krūze ar saldenu pienu - bet viņai negribas ēst, prieks visu izsalkumu aizdzinis... «Vīndedzēs drīzi būs kāzas!...» Tātad saime šos vārdus jau tik bieži daudzina, ka pat nepraša bērns tos paturējis galvā. Nu jā, nav jau par to arī ko brīnoties, Vīndedziete nekad nav slēpuse, ka viņai Juris patīk, un Juris - nu, tas jau saimnieci katrā izdevīgā brīdī nes vai uz rokām. Būtu arī ērmoti, ja viņš to nedarītu. Būtu tiešām ļoti ērmoti, ja izdienējis zaldāts, kam kapeikas nav pie dvēseles, liegtos nākt pie Vīndedzietes iegātņos un kļūt par visā apkaimē slavenas mājas saimnieku. Tikai ērmoti, kādēļ Juris viņu vēl nav uzrunājis. Drīzi būs gads apkārt, kamēr viņš pārnācis no zaldātiem un pie Vīndedzietes iestājies dienestā, bet vēl arvienu viņš nav atradis izdevīga brīža saimniecei ievaicāties: «Vai neprecēsimies?...» Bet tāds jau viņš ir - par daudz godīgs. Tāds jau viņš bij, pirmo lāgu Vīndedzēs dzīvodams. Nepiedūra pie meitām ne pirksta. Nu jā, labi jau ir, kad puiši ir godīgi, labi ir, kad Juris neknakstās ap mājas kalponēm vai pat ap pašu Līžuku, saimnieces vienīgo meitu, tikai no bildināšanas viņam nevajadzēja kaunēties. Jeb vai viņš varbūt gaida, lai Vīndedziete to dara viņa vietā? Tas jau vecuvecais, paradums, ka saimnieces uzrunā tos puišus, kurus tā grib ņemt iegātņos, un nevis puiši saimnieces. Nudie, Juris to gaida arī no Vīndedzietes, it sevišķi varbūt vēl tādēļ, ka viņa drusku vecāka par puisi. Zināms, zināms, tā ir! Ā - kādēļ tas Vīndedzietei agrāk nebij ienācis prātā, nu jau viņi sen būtu varējuši būt vīrs un sieva!

«Bildināšu viņu vēl šodien, bildināšu viņu pirmā vietā, kur viņu vienu sastapšu!» -tā saimniece domā, un pie tam viņas sirds top tik viegla un priecīga, kāda tā ilgi nav bijuse.

Ātri viņa noliecas zemē pie bērna, kas, cukuru apēdis, jautri iesmejas un abas rociņas sniedz saimniecei pretim, un sauc: «Up!»

«Up!» saka saimniece, paņem bērnu aiz padusēm, paceļ to augsti gaisā, griežas ar viņu apkārt un smejas, un gavilē: «Vīndedzēs drīzi būs kāzas!»

* * *

«Up!» Kaceniete saka, paceļ klēpi siena, nes un noliek to uz lapām. Tad viņa atpūzdamās apstājas, slauka sviedrus no pieres un skatās citos siena kasītājos. Sieva pasmīn. Visi citi kasītāji, pa pāriem izdalījušies, strādā noņēmušies, tikai Jura un Līžuka vien nekur neredz, un viņu līdz pusei saliktā siena guba birzes malā stāv kā stāvējuse jau vai veselu pusstundu.

«Vai tie abi šodien vairs nemaz no birzes nelīdīs ārā,» viņa runā uz vīru, kas pienācis arī savu siena klēpi uzliek uz lapām. «Ja Vīndedzēs drīzi nebūs kāzu -»

«Tad te drīzi būs cits kāds godiņš,» vīrs pārtrauc sievu, piespiež nolikto sienu ar grābekli cietāki pie lapām un iet, un kasa mierīgi tālāk.

Bet birzītē stāv divi notvīkuši cilvēki, kas tikmēr skūpstījušies, tikmēr skatījušies viens otram acīs, kamēr tie aizmirsuši pussalikto siena gubu un visu pasauli - izņemot Vīndedzieti. Par šo viņi dzīvi sarunājas un pēdīgi sāk tiepties.

«Viņa neatļaus,» Juris saka.

«Viņa atļaus,» Līžuks apgalvo.

«Viņa neatļaus, nudie neatļaus,» Juris atkārto. «Vēl viņnedēļ viņa teica, šī jau tevis citam nedošot kā saimniekam, un svētdien dzirdēju, ka viņa ar Sīlēnu klētī runāja, tu esot par daudz agri izlaista mācībā un no preciniekiem nemaz nevarēšot atkauties; bet, lai tie tikai nākot vien, agrāk kā pēc diviem gadiem tevis nelaidīšot un nelaidīšot projām.»

«Tikai pēc diviem gadiem vien vēl!» Līžuks izsaucas un iesmejas. «Juri, tu lāgā nebūsi dzirdējis. Noklausījos, ko māte ar Sīlēnu svētdien istabā runāja. Viņa teica, ka Vīndedzēs laikam drīzi būšot kāzas, un prasīja; kura govs būtu kaujama. Kam tad nu citam tās kāzas gribēs taisīt kā man - kā mums abiem.»

«Ā - un ja nu viņa būtu runājuse par savas pašas kāzām? Diezgan jauna un priša vēl ir, un Sīlēns arī par velti ik svētdienas šurp nesnāj - saimniecību sakās pārraugot, bet saimniecē raugās.»

«Vai tu domā, ka māte ar Sīlēnu saprecēsies?» Līžuks vaicā un skatās drusku pārsteigta puisī. «Juri, tā jau būtu mūsu lielākā laime! Māte aizies uz Sīlēniem par saimnieci un atdos mums Vīndedzes... Kā tad mums vēl trūks!...»

«Tad jau nu mums gan nekā vairs netrūktu,» puisis apgalvo, smīn sapratīgi un bada ar grābekļa kātu sūnas.

«Nu, un ko tad nu vēl gaidi, ka nerunā!» meitene baras. «Nudie gan, Juri, ja tu drīzi ar māti nerunāsi, tad es to darīšu pate. Kauns gan ir, kad apdomā, ka tādam puisim, kas turku karu izkarojis, nav tik daudz dūšas - no mātes izprasīt meitu.»

«Ko nu par dūšu runāt,» Juris saka un saslienas stāvu, liels kā lērums. «Dūša man ir kā miets. Es tikai ar savu runāšanu negribu «blamierēties» - tas ir viss.»

«Blamierēsies jau gan,» Līžuks zobojas. «Juri, Juri, vai tad tu reiz nenopratīsi, ko tas nozīmē, ka māte pret tevi tik laba? Vai tu tiešām domā, ka viņa bez iemesla tevi kur varēdama liek pie vieglāka darba un kur varēdama tev dod labāku ēšanu? Ak, viņa laikam gan vienādiņ teiktu: «Līžuk, iebāz nu vairāk siera ķešā, lai Juram arī tiek, paņem nu plāceņa tā līdz, ka Juram arī vari dot,» - ja viņa ar tevi negribētu tikt rados.»

«Jā, mīļā, tā tu domā. Tu katru nieka lietiņu iztulko mums par labu. Es tā nevaru. Man vienādiņ stāv prātā, kas es esmu: pliks, izdienējis zaldāts. Es domāju, ka māte pret mani tikai tādēļ tik laba, ka viņa redz, kāds es strādnieks. Otra tāda viņa Vīndedzēs laikam gan nebūs piedzīvojuse.»

Meitene iekustas nepacietīgi un atmet ar roku.

«Tātād tu negribi runāt!» viņa pusdusmīgi izsaucas. «Labi. Tad es šovakar vēl mātei visu izstāstīšu. Ta tad būs kauns - izkarojies turku karā un nevīžo no mātes izprasīt meitu!»

Un viņa satver pie eglītes pieslieto grābekli un taisās birzi atstāt.

Bet Juris viņai aizstājas ceļā.

«Pagaidi nu, pagaidi,» viņš saka un smejas par meitenes dusmām. «Kad jau nu tu tā gribi, gribi, lai māte mani rīt aizdzen no Vīndedzēm, - to varam ātri panākt. Es jau tev teicu, dūšas man netrūkst: iešu un izrunāšos uz pēdām ar māti.»