RŪDOLFS BLAUMANIS: STĀSTI UN NOVELES

Meitenei uzmetis jautru mirkli, puisis atstāj birzīti un soļo lēnām pussaliktai gubai garām, pāri pļavai uz māju.

* * *

Juris nava skaists puisis. Caur ko viņš mātes un meitas labpatikšanu iemantojis, tas ir viņa spēcīgais, kara dienestā norūdījies augums, viņa krietnā, vīrišķā daba un viņa lielā apdomība vārdos un darbos.

Ceļā uz māju puisis gudro, ar kādiem vārdiem saimniecei atklāt savu nodomu.

Nokļuvis pie Vīndedžu rijas stūra, Juris ierauga pagalmā saimnieci un dzird, kā viņa, ar bērnu riņķī griezdamās, iesaucas. Saimniece ierauga puisi, notvīkst kā brūklene, nolaiž bērnu ātri zemē un nozūd istabā...

«Vai nu viņa domā par sevi un Sīlēnu, vai par Līžuku un mani, bet par precēšanos viņa domā,» Juris pie sevis prāto, pienāk pie istabas un ieiet ķēķī. Nākot ticis tā drusku siltāk ap dūšu: jāiedzer malks ūdeņa.

Pa tam saimniece stāv savā istabā spoguļa priekšā. Tiešām viņa neizskatās daudz vecāka par Juri. Ģīmis viņai sarkani balts kā jaunai meitai, acis žirgtas, piere - - jā, nu tur ir trīs mazas krunciņas. to Juris nemaz nepamanīs. Cik labi, ka viņš atnācis uz māju. Gluži kā atsaukts... Bet kur tad viņš kavējas?...

Saimniece gaida, gaida, iziet ārā un sauc: «Juri!»

«Jā,» Juris atbild ķēķī un iznāk ārā. Puisis «ar dūšu kā miets» izskatās mazliet nedrošs.

«Nu, kā tad nu atnāci uz māju?» saimniece laipni vaicā.

«Nu tāpat vien, drusciņ nodzerties - slāpa,» Juris atbild.

Saimniece uzklausās. Drusciņ nodzerties... kas tā par runāšanu, vai tad aka pļavas malā jau izsusējuse?... Nudie, kad tikai Juram tas pats nav iešāvies prātā, kas viņai... Zinādams viņu vienu mājā, tas atnācis un nu laikam gribēs - -

Saimniece neizdomā līdz galam, bet pamet ar roku un saka:

«Ak tā. Nu ko tad tu pa ķēķi ložņā! Nāc istabā, nodzersies piena un nosmeķēsies mīkstā plāceņa - launaga jau laikam neesi ēdis?»

«Nē,» puisis atbild un kļūst atkal drošāks: viņš notrāpījis īsto brīdi - saimniece ir labā prātā.

Viņi ieiet saimnieces istabā, un saimniece Juram liek nosēsties pie galdiņa un nosēstas pate viņam pretim.

«Tā,» viņa saka un skatās puisim acīs. «Es arī vēl neesmu launaga ēduse. Tagad ēdīsim abi reizē.»

Juris pārlaiž acis pār istabu. Cik glīti tajā viss izskatās, cik jauki būtu, ja viņš te varētu dzīvot...

«Nu,» saimniece skubina puisi uz ēšanu un stumj piena trauku viņam tuvāk.

«Nu ir laiks sākt runāt,» Juris domā un sāk - ēst... «Velns, tavu sasodītu būšanu, tas pirmais vārds negrib un negrib nākt pār lūpām.»

Juris ēd un dzer, un arī saimniece drusku mānās apkārt ap plāceni un sviestu.

«Vai šodien beigsiet?» viņa vaicā.

«Beigsim,» puisis atbild un ēd.

«Nemaz nezinu, ko lai tagad iesākam,» saimniece turpina valodu. «Rudzi vēl nav gatavi, un visi citi darbi padarīti. Tā mums vēl nevienu gadu nav veicies. Ir Sīlēns brīnās.»

«Nu vajaga pa to laiku, līdz rudzi pļaujami, krietni izballēties,» Juris saka, paceļ krūzīti un dzer, galvu atgāzis, lai saimniece nemanītu, ka viņš notvīkst.

«Ko tad nu bez iemesla ballēsies,» saimniece runā puiša notvīkšanu pamanīdama. «Ja nu uznāktu kāds gods vai... tad nu... bet tāpat vien...»

«Godam drīzi iemeslu var dabūt, ja grib vien,» Juris runā, kam piepeši iekrīt prātā papriekšu aptaujāties, kā saimniece domā par savu saprecēšanos ar Sīlēnu. «Runā jau, ka tu gribot precēties, un cilvēkiem laikam būs taisnība, jo tu pirmiņ pagalmā par velti nedziedāji, ka Vīndedzēs drīzi būšot kāzas.»

Saimniece atzvilst krēslā drusku atpakaļ un iesmejas īsi un jautri.

«Nē,» viņa atbild, «par velti gan tā nedziedāju. Es drīzi precēšos. Bet no tevis jau runā to pašu: tu jau arī drīzi taisīšot kāzas.»

«Vai nudie?» Juris ātri un priecīgi iejautājas. «Ak tu laime, laime: Līžukam taisnība, viņa viņu ņems par znotu!»

«Nudie, jānudie,» saimniece jokodamās dievojas un tad piebilst šķelmīgi: «Tikai nezinu, ar ko. Dzīvo jau gan laikam tava līgava aiz deviņu kungu robežām!»

«Ko nu aiz deviņu kungu robežām meklēsi, kad tepat Vīndedzēs smuku smukā zied kā roze,» Juris atbild. «Nē gan, saimniec, to gan nekad nedomāju ka ar mani būsi mierā. Sen sen jau būtu runājis, ja nebūtu bijies, ka pēc pirmā vārda par to lietu man šausi vai par ausi.»

«Ak tu dieviņ!» Vīndedziete iesaucas un smejas. «Vai tad tu vista laiku biji akls? Vai neredzēji, kā pret tevi izturējos? Gribēju jau pēdīgi vai pate ar tevi sākt runāt. Bet nu gan nekavēsimies ar kāzām.»

«Varētu tās jau pēc divām nedēļām taisīt man jau nu tas ātrums nav nepatīkams, bet ap to laiku būs rudzi gatavi.»

«Ak - lai izbirst pēdējā vārpa tīrumā, vai mums par to jābēdā!» laimīgā saimniece izsaucas. «Pēc divām nedēļām dzersim kāzas - četras dienas no vietas!»

«Nu, manis dēļ arī. Bet, kad jau, tad jau: dzerat jūs tad arī savas.»

«Ko?»

«Dzerat jūs tad arī savas.»

«Nu, mēs jau tad savas dzersim.»

«Ak tā, es domāju, tu runāji par mūsu kāzām.»

«Nu jā, par mūsu.»

«Tas ir, par jūsu.»

«Par mūsu - tev nu jūk valoda,» saimniece saka un smīn.

«Nē, nē, nu mēs viens otra nesaprotam,» puisis atbild. «Tu gribi, lai es ar Līžuku pēc divām nedēļām dzeru kāzas. Labi. Bet kad tad tu savas dzersi ar Sīlēnu?»

«Ar Sīlēnu?» saimniece iesaucās. «Es ar Sīlēnu?...»

Puisis skatās saimniecē un priecājas, ka tā tik pārsteigta.

«Tu laikam gan domāji, ka nezinu, ko tu apprecēsi,» viņš runā. «Ā - es diezgan jūsos esmu noskatījies un noklausījies. Bet, sievasmāt, tu jau negriez plāceni, bet pirkstā... Un skaties, tur nāk Sīlēns. Vai ne, es viņam tak tūliņ drīkstu pastāstīt, ka Vīndedzēs drīzi diviem pāriem būs kāzas?»

Viņu sauca par Pupulakstu Reini, un viņš bija panīkuša saimnieka dēls. Tā kā tēvs nejaudāja un nejaudāja izkulties no parādiem, kungs arī ne mazākā mazumiņa neatlaida, tad tas pēdīgi nelūkoja vairs krāt un taupīt, bet notērēja visu, kas ienāca. Tā labajām dienām ātri pienāca gals. Mājas pārgāja cita rokās, bet abiem Pupulakstiem bij jāiet par kalpiem, ja tie zobus negribēja kārt vadzi. Tā bij grūta dzīve, kas tagad priekš abiem iesākās. Viņi sajuta, ka starpība starp saimnieku un kalpu, starp saimnieka dēlu un kalpa dēlu tak lielāka, nekā tā izliekas.

Pret raizēm par šādi pārvērtušos dzīvi tēvs sāka lietot līdzekli, kuru Reinis nevarēja atzīt par pareizu, proti, tas sāka dzert. Lai gan Reinis bij jaunākais, tad viņš tomēr bij saprātīgākais no abiem. Viņš domāja: «Ko lai man dzeršana līdz? Ko caur to panākšu?... Dzērājs netiek bagāts, lai gan paruna saka: jo dzer, jo bagāts, bet tas gan var tikt pie mantas, kas krāj.» Un viņš apņēmās arī caur šo līdzekli - tas jau arī bija vienīgais - atkal pamaziņām rāpties uz augšu. No tiem desmit rubļiem algas, ko tas dabūja pirmajā gadā, viņš jau piecus nolika pie malas un gribēja, lai tēvs darot tāpat ar savu atlikušo algu. Bet šis nekā no tā negribēja dzirdēt, bet salēja visu jau ar nerimstošu slāpšanu slimojošā rīklē. Pabalsta no mātes puses Reinis nevarēja gaidīt, viņa bij slimīga un drīzi arī nomira. Tātad Reinis turpināja viens pats grūto krāšanas darbu. Divdesmit gadus vecs, viņš jau bija sarausis prāvu summu, proti, simts desmit rubļus. Vēl vajadzēja divisimts astoņdesmit rubļu, tad viņš varēja tikt par saimnieku, jo ar četrsimts rubļiem viņš cerēja uzņemt mazu vietiņu vai pusmāju, Te viņu nelaime grūda, ka tas iestājās kāda saimnieka dienestā, kuram māsa izpildīja saimnieces vietu.