Mario Pjūzo - Krusttēvs

— Ai, izbeidz, Džūlz!— Lūsija iesaucās.— Es domāju, ka vismaz ārsti nav tik dumji kā pārējie vīrieši.

Džūlzs pasmīnēja.— Es esmu Lasvegasas ārsts.— Viņš pakutināja Lūsijas augšstilba iekšpusi un jutās pārsteigts, ka tāds sīkums spēj meiteni tik ļoti uzbudināt. Kaut arī Lūsija pūlējās to slēpt, tas bija skaidri izlasāms viņas sejā. Patiešām ļoti vienkārša, naiva meiča. Tad kāpēc viņam neizdodas to pielauzt? Jāizdibina iemesls, un tas nevar būt nekāda zaudēta, neatkārtojama mīlestība — tās ir tukšas blēņas. Te, zem viņa rokas, ir dzīva miesa un asinis, un tām vajadzīga cita dzīva miesa un asinis. Ārsts Džūlzs Segals nosprieda, ka šovakar savā istabā jāsper izšķirošais solis. Viņš bija gribējis iegūt meiteni bez sīkām viltībām, bet, ja tādas vajadzīgas, ar to viņš tiks gala. Protams, viss zinātnes interesēs. Turkiat šis nabaga meitēns taču beidzas vai nost aiz gribēšanas!

— Džūlz, lūdzu, izbeidz,— Lūsija teica. Viņas balss dre­bēja.

Džūlzs ar nožēlu sejā paklausīja.— Labs ir, kaķīt.

Ielicis galvu meitenei klēpī un izmantodams maigos augš­stilbus par spilvenu, viņš atlaidās nosnausties. Lūsijas sarauša­nās Džūlzu tīkami uzjautrināja, un viņš sajuta pārsteidzošu karstumu strāvojam no viņas klēpja. Kad meitene pārlaida roku viņa matiem, viņš rotaļīgi satvēra nelielo plaukstu itin kā mīlošā žestā, taču patiesībā sataustīja viņas pulsu. Tas dauzī­jās negantā ātrumā. Diezgan — šovakar viņa jāiegūst un šī mīkla jāatrisina, lai tur lūst vai plīst! Apņēmīgs un pašpārlieci­nāts, ārsts Džūlzs Segals ielaidās miegā.

Lūsija vēroja baseina tuvumā sanākušos cilvēkus. Viņa pat iedomāties nebūtu varējusi, ka nepilnu divu gadu laikā dzīve tik ļoti var pārvērsties. Savu «muļķību» Konijas Korleones kāzās viņa nekad nebija nožēlojusi. Tas bija brīnišķīgākais, ko viņa jebkad piedzīvojusi, un sapņos viņa baudīja šos mirkļus vēl un vēlreiz. Tāpat kā visus turpmākos mēnešus.Sanijs bija nācis pie viņas katru nedēļu, reizēm arī biežāk, bet retāk nekad. Pāris dienu pirms viņa apciemojuma Lūsijas ķermenis jau dega mokošās ugunīs. Šī abpusējā kaisle bija pati primitīvākā dzīvu būtņu tieksme, ko neatšķaidīja nekāda poēzija, nekādas intelekta piedevas. Tā bija primitīva, pirmat­nēja mīlestība, fiziska mīla, miesas savstarpējs pievilkšanās spēks.

Kad Sanijs piezvanīja viņai un solīja atnākt, Lūsija parūpē­jās, lai mājās netrūktu dzērienu un lai vakariņām un brokastīm būtu pietiekami daudz ēdamā, jo parasti viņš palika līdz nākamās dienas pavēlai rīta stundai. Abu savstarpējās piepildī­juma alkas bija vienlīdz spēcīgas. Sanijam bija pašam sava atslēga, un, līdzko viņš ienāca pa durvīm, Lūsija metās viņa spēcīgo roku apkampienos. Viņi abi bija līdz brutalitātei tieši un primitīvi. Pirmā skūpsta laikā abi drudžaini atrāva viens otra apģērbu, Sanijs pacēla Lūsiju gaisā, un viņa apvija kājas ap Sanija masīvajiem gurniem. Stāvēdami dzīvokļa priekštelpā, viņi nodevās mīlas priekam ar tādu skubu un apņēmību, it kā ikreiz gribētu atkārtot savu pirmo intīmo tikšanos. Pēc tam Sanijs ienesa viņu guļamistabā.

Tur viņi, gulēdami gultā, atkal un atkal baudīja tuvību. Pilnīgi izģērbusies, viņi pavadīja kopā sešpadsmit stundas. Lūsija gatavoja viņam pamatīgas maltītes. Reizēm Saniju kāds aicināja pie telefona, acīmredzot biznesa darīšanās, bet Lūsija nekad neklausījās, ko viņš runā. Viņa bija pārlieku aizņemta, mīlinādamās un rotaļādamās ar viņa ķermeni; viņa to glāstīja, skūpstīja, pieplaka tam ar muti. Reizēm, kad Lūsija piecēlās, lai aizietu pēc dzeramā, un Sanijs nāca līdzi, viņa nespēja pārvarēt tieksmi pastiepties un aizskart viņa kailo ķermeni, turēties pie tā, mīlināties ar viņa īpašajām miesas daļām kā ar rotaļlietiņu, kas, reizē sarežģīta un vienkārša, allaž atgādina par labi zināmo, bet joprojām pārsteidzošo baudu, ko spēj sniegt. Sākumā Lūsija kautrējās par šīm savām pārdrošībām, taču drīz ievēroja, ka mīļāko tās iepriecina, ka viņam glaimo meitenes pilnīgā jutekliskā pakļaušanās viņa ķermeņa magnē­tiskajam spēkam. Viņu attiecībās valdīja dzīvnieciska nevai­nība. Viņi jutās laimīgi viens ar otru.

Kad uz ielas sašāva Sanija tēvu, Lūsija pirmoreiz saprata, ka viņas mīļākajam var draudēt briesmas. Palikusi dzīvoklī viena, viņa neraudāja, bet skaļi gaudoja kā ievainots dzīv­nieks. Kad Sanijs neparādījās gandrīz trīs nedēļas, Lūsija spēja remdēt izmisumu tikai ar miegazāļu un alkohola palīdzību. Viņu mocīja īstas, fiziskas sāpes visā ķermenī. Kad Sanijs beidzot ieradās, viņa gandrīz ne mirkli neatlaidās no viņa. Pēc tam viņš nāca vismaz reizi nedēļā līdz pat savai liktenīgajai nāves dienai.

Lūsija uzzināja par viņa nāvi no avīžu slejām un tajā pašā vakarā ieņēma pamatīgu miegazāļu devu. Neizdibināma iemesla dēļ tās viņu nenonāvēja, bet viņai palika tik slikti, ka meitene izstreipuļoja no dzīvokļa un nemaņā saļima pie lifta durvīm, kur cilvēki viņu atrada un nogādāja uz slimnīcu. Tā kā par viņas un Sanija attiecībām plašāka sabiedrība neko nezināja, tad šis atgadījums izpelnījās tikai pāris rindiņu mazformāta avīzēs.

Kamēr Lūsija gulēja slimnīcā, pie viņas ieradās Toms Heigens, lai paraudzītos, kā viņai klājas, un palīdzētu saņem­ties. Toms Heigens arī bija tas, kurš sagādāja viņai darbu Lasvegasas viesnīcā, kuru vadīja Sanija brālis Fredijs. Toms Heigens turklāt pastāstīja Lūsijai, ka viņa saņemšot ikgadēju pabalstu no Korleones Ģimenes, ka Sanijs esot par viņu parūpējies. Viņš painteresējās, vai Lūsija neesot stāvoklī, acīmredzot pieļaudams, ka viņa iedzērusi miegazāles šī iemesla dēļ, un Lūsija atbildēja noliedzoši. Toms vaicāja, vai liktenīgajā vakarā Sanijs esot bijis pie viņas vai zvanījis viņai un solījies nākt, un Lūsija atkal atbildēja noliedzoši. Viņa pastāstīja, ka pēc darba vienmēr uzturējusies mājās, gaidī­dama Saniju. Tas viss bija patiesība.— Viņš bija vienīgais vīrietis, ko es spēju mīlēt,— viņa teica.— Nevienu citu es mīlēt nevarēšu.— Toms Heigens tikko jaušami pasmaidīja, taču viņa sejā jautās pārsteigums.

Vai tev tas liekas tik neticami?— viņa jautāja.— Vai tad viņš nebija tas, kurš tevi bērnībā atveda sev līdzi uz mājām?

Toreiz viņš bija cits cilvēks,— atbildēja Heigens. — Pieaudzis viņš kļuva pavisam citāds.

Pret mani ne,— Lūsija atteica.— Varbūt pret visiem citiem, bet pret mani ne.

Viņa vēl jutās pārāk vārga, lai paskaidrotu, ka Sanijs pret viņu vienmēr bijis tikai mīļš un maigs. Nekad viņš nebija dusmojies, pat ērcīgu vai nervozu Lūsija viņu nebija redzējusi.

Heigens nokārtoja visu nepieciešamo Lūsijas aizbraukšanai uz Lasvegasu, kur viņu jau gaidīja noīrēts dzīvoklis. Heigens pats aizveda viņu uz lidostu un lika apsolīt — ja viņa jutīsies vientuļa vai kaut kas nebūs kārtībā, viņa piezvanīs Tomam, un viņš kā spēdams centīsies viņai palīdzēt.

Pirms kāpšanas lidmašīnā Lūsija Heigenam stomīdamās pavaicāja:— Vai Sanija tēvs zina, ko tu dari?

Heigens pasmaidīja.— Es rīkojos tikpat daudz viņa, cik savā vārdā. Viņš šādās lietās ir vecmodīgs un nekad nenostā­tos pret sava dēla likumīgo sievu. Tomēr viņš uzskata, ka tu esi jauna, nepieredzējusi meitene un Sanijam vajadzēja būt prātīgākam. Un tava zāļošanās visus satrieca ne pa jokam.— Viņš nepaskaidroja, cik neticama tādam vīram kā Donam šķiet iespēja, ka cilvēks — vienalga, kurš,— var vēlēties izdarīt pašnāvību.Tagad, pavadījusi Lasvegasā jau gandrīz pusotra gada, Lūsija pati sev par pārsteigumu jutās te gandrīz vai laimīga. Reizēm naktīs viņa sapņoja par Saniju un, pamodusies pirms rītausmas, turpināja sapņus, glāstīdama pati sevi, līdz atkal izdevās aizmigt. Viņa vairs nebija piederējusi nevienam vīrietim. Bet Lasvegasas dzīve bija viņai pa prātam. Viņa peldējās viesnīcu peldbaseinos, vizinājās ar laivu pa Mīda ezeru un brīvdienās brauca cauri tuksnesim. Viņa novājēja, un augums kļuva pievilcīgāks. Joprojām viņa bija miesās krāšņa, taču drīzāk amerikāņu, nevis itāliešu gaumē. Viņa strādāja par reģistratori viesnīcas informācijas dienestā, un ar Frediju viņai tikpat kā nebija nekādas saskares, tomēr, nejauši satiekoties, viņš vienmēr apstājās brītiņu aprunāties. Lūsija jutās pār­steigta, redzot, cik ļoti Fredijs pārvērties. Viņš bija eleganti ģērbies, kļuvis liels dāmu cienītājs, turklāt izskatījās, ka viņam patiešām ir ķēriens spēļu namu vadīšanā. Viņš pārvaldīja viesnīcu jomu, ar ko kazino saimnieki parasti nenodarbojās. Garo un ļoti karsto vasaru iespaidā vai varbūt savu spraigo mīlas prieku dēļ viņš bija novājējis, un Holivudas piegriezuma apģērbs piešķīra viņam tādu kā izsmalcināti bezrūpīgu, maz­liet biedējošu izskatu.