Mario Pjūzo - Krusttēvs

Vēl gribu piebilst, ka mums vienmēr jārīkojas saskaņā ar savām interesēm. Mēs esam vīri, kas atteikušies būt nerri, atteikušies būt marionetes, ko rausta un dancina tie, kuri sēž augšā. Mums šajā zemē ir labi veicies. Jau vairums mūsu bērnu ir iekārtojušies labākā dzīvē. Daži no jūsu dēliem ir profesori, zinātnieki, mūziķi, un jūs varat uzskatīt sevi par veiksminie­kiem. Varbūt jūsu mazbērni kļūs par nākotnes dižvīriem. Neviens mēs negribam redzēt bērnus ejam savās pēdās — tāda dzīve ir pārāk grūta. Viņi var būt tādi kā visi citi, un viņu stāvokli un drošību būs izcīnījusi mūsu drosme un uzņēmība. Arī man ir mazbērni, un es ceru, ka viņu bērni kādu dienu kļūs, kas zina, par gubernatoriem, prezidentiem ... te, Amerikā, viss ir iespējams. Taču mums jāiet kopsolī ar laiku. Šaušanās un slaktiņi pieder pagātnei. Mums jābūt slīpētiem kā biznesme­ņiem, tas dod vairāk peļņas un lielāku labumu mūsu bērniem un mazbērniem.

Kas attiecas uz mūsu pašu darbiem, par tiem mēs neesam atbildīgi nevienam no augsti sēdošajiem, kas ar mūsu dzīvēm grib rīkoties mūsu vietā, kas grib, lai mēs karojam, viņu labumu vairodami un sargādami. Kur tas teikts, ka mums jāpakļaujas likumiem, kurus viņi sacerējuši sev par labu un mums par ļaunu? Un kas viņi tādi ir, ka drīkst stāties mums ceļā, kad mēs vēlamies apmierināt savas intereses? Sonna cosa nostra,— Dons Korleone noteica.— Tā ir mūsu lieta. Mēs savu pasauli pārvaldīsim paši un sev, jo tā ir mūsu pasaule, cosa nostra. Un tāpēc mums jāturas kopā, lai aizsargātos pret šiem ārējiem traucētājiem. Citādi viņi mums ievērs riņķi degunā, kā to jau izdarījuši ar miljoniem neapoliešu un citu itāliešu šajā valstī.Šī iemesla dēļ es atsakos no sava mirušā dēla atriebšanas, atsakos kopīgā mērķa labā. Un es zvēru: kamēr vien pats būšu atbildīgs par savas Ģimenes rīcību, ne pret vienu netiks pacelta roka bez taisna iemesla vai galējas provokācijas. Esmu gatavs upurēt arī savas komerciālās intereses kopīgā mērķa labā. Dodu savu vārdu un zvēru pie sava goda, un šeit klātesošie zina, ka ar tādiem vārdiem velti nemētājos.Taču man ir arī savtīgas intereses. Manu jaunāko dēlu apvainoja Soloco un policijas kapteiņa slepkavībā, un viņam vajadzēja bēgt. Man tagad jādara viss, lai viņš varētu droši atgriezties mājās, brīvs no visiem nepatiesajiem apvainoju­miem. Tas ir mans uzdevums, un to nokārtošu es pats. Varbūt man jāatrod īstie vaininieki, varbūt jāpārliecina varas iestādes par viņa nevainību, varbūt jāpierunā liecinieki un ziņneši, lai tie atsauc savus melus. Bet es atkārtoju: tā ir mana darīšana, un es ticu, ka varēšu panākt, lai mans dēls atgriežas mājās. Tomēr paklausieties, kas man vēl sakāms. Es esmu māņticīgs cilvēks — varbūt tā ir smieklīga vājība, taču jāatzīst, ka tā man piemīt. Un tāpēc, ja ar manu jaunāko dēlu notiktu kāda nelaimīga nejaušība, ja kādam policistam gadītos viņu nošaut, ja viņš pakārtos savā cietuma kamerā, ja uzrastos jauni liecinieki, kas censtos pierādīt viņa vainu, mana māņticība liktu man domāt, ka cēlonis tam bijusi nelabvēlība pret mani, kas vēl palikusi sirdī kādam no klātesošajiem. Iešu vēl tālāk. Ja manu dēlu nospertu zibens, es vainotu kādu no klātesošajiem. Ja viņa lidmašīna nogāztos jūrā vai arī kuģis nogrimtu okeāna viļņos, ja viņam piemestos nāvējoša slimība, ja viņa mašīna saskrietos ar vilcienu, es vainotu jūsu, klātesošo, nelabvēlību. Tik stipra ir mana māņticība. Un šo nelaimīgo nelabvēlību, kungi, es nemūžam nespētu piedot. Bet, ja tā nenotiks, zvēru pie savu mazbērnu dzīvības, ka nekad nelauzīšu noslēgto mieru. Vai tad mēs galu galā esam vai neesam labāki par tiem augstajiem pezzonovanti, kuri nogalinājuši neskaitāmus miljonus jau mūsu dzīves laikā vien?

To pateicis, Dons Korleone atstāja savu vietu un devās gar galdu turp, kur sēdēja Filips Tatalja. Tatalja piecēlās, lai viņu saņemtu, un abi vīri apkampās un noskūpstīja viens otru uz vaiga. Pārējie Doni aplaudēja un piecēlās, lai paspiestu roku visiem, kas atradās tuvumā, un apsveiktu Donu Korleoni un Tatalju un abu jauno draudzību. Varbūt tā nebija sirsnīgākā draudzība pasaulē, un Ziemsvētku dāvanas viņi viens otram diezin vai sūtīs, bet viņi vismaz neķersies viens otram pie rīkles. Ar tādu draudzību šajā pasaulē pietiek, un vairāk nekas šajos apstākļos nav vajadzīgs.

Tā kā Dona Korleones dēls Fredijs atradās Molināri Ģimenes aizsardzībā rietumos, Dons Korleone pakavējās brīdi pēc sanāksmes beigām, lai pateiktu paldies Sanfrancisko

Donam. Molināri pasacīja pietiekami daudz, lai Dons Kor­leone saprastu, ka Fredijs tur atradis sev piemērotu vietu, jūtas apmierināts un kļuvis par lielu sieviešu cienītāju. Izskatījās, ka viņam ir ķēriens viesnīcas vadīšanā. Dons Korleone nobrīnīda­mies pašūpoja galvu, kā dara daudzi tēvi, uzzinājuši par savu bērnu slēptajiem talantiem. Vai tad nav tiesa, ka reizēm pat lielākās nelaimes nes negaidītus ieguvumus? Abi Doni piekrita šai domai. Vienlaikus Korleone lika skaidri saprast Sanfran­cisko Donam, ka jūtas viņam liels parādnieks par palīdzību Fredija aizsargāšanā. Viņš ļāva nojaust, ka izmantos savu ietekmi, lai Molināri ļaudīm vienmēr būtu brīva pieeja svarīgā­kajām sporta spēlēm, neatkarīgi no gadu gaitā iespējamām izmaiņām varas struktūrā,— tā bija ļoti svarīga garantija, jo par ietekmi sporta pasaulē risinājās nemitīga cīņa, un šo allaž sāpīgo vietu vēl vārīgāku darīja tas apstāklis, ka arī Čikāgas vīri bija izstiepuši pēc tās savu smago roku. Taču Dons Korleone pat tajā barbaru teritorijā baudīja zināmu ietekmi, tāpēc viņa solījums bija zelta vērts.

Bija jau vakars, kad Dons Korleone, Toms Heigens un miesassargs — šoferis, kurš šoreiz bija Roko Lampone,— iera­dās Longbīčā. Ieejot mājā, Dons teica Heigenam:— Paturi acīs mūsu šoferi, šo Roko Lamponi. Man liekas, viņš ir labāka darba vērts.— Heigenu šī piezīme pārsteidza. Lampone visu dienu nebija izrunājis ne vārda, pat skatienu nebija pametis uz aizmugurē sēdošajiem vīriem. Viņš bija atvēris Donam durvis, piebraucis mašīnu pie bankas durvīm tieši pirms viņu iznākša­nas, visu darījis pareizi, taču ne vairāk, kā darītu jebkurš prasmīgs šoferis. Acīmredzot Dona acs pamanījusi kaut ko tādu, kas Heigenam paslīdējis garām.

Dons atlaida Heigenu un piesacīja, lai pēc vakariņām viņš vēlreiz atnākot šurp. Taču lai nesteidzoties un drusku atpūšo­ties, jo gaidāma vēl gara nakts saruna. Viņš pieteica arī, lai Heigens atvedot līdzi Klemencu un Tesio. Lai nākot ap desmitiem vakarā — ne agrāk. Pirms tam Heigenam īsumā jāpastāsta Klemencam un Tesio par šīs pēcpusdienas notiku­miem.

Pulksten desmitos Dons sagaidīja visus trīs vīrus savā kabinetā — stūra istabā ar juridiskās literatūras bibliotēku un īpašo telefonu. Uz galdiņa stāvēja paplāte ar viskija pudelēm, ledu un zelteri. Dons deva savus turpmākos norādījumus.

— Šodien mēs noslēdzām mieru,— viņš paziņoja.— Es devu vārdu un zvērēju pie sava goda, un jums visiem ar to vajadzētu pietikt. Taču mūsu draugi vis nav tik uzticami, tāpēc arī turpmāk turēsim acis vaļā. Mums vairs nevajag ļaunu pārsteigumu.— Tad Dons pievērsās Heigenam:—Tu atlaidi Bokiko ķīlniekus?

Heigens pamāja ar galvu.— Piezvanīju Klemencam, līdzko atgriezos mājās.Korleone pagriezās pret masīvo Klemencu. Caporegime pamāja ar galvu.— Es viņus atlaidu. Pasaki, Krusttēv, vai tiešām sicīlieši var būt tik stulbi, par kādiem izliekas šie Bokiko?Dons Korleone pasmaidīja.— Viņi ir pietiekami gudri, lai mācētu labi nopelnīt. Kāpēc katrā ziņā jābūt vēl gudrākam? Ne jau tādi kā Bokiko sarežģī dzīvi šajā pasaulē. Bet tur tev tiesa, sicīliešu prāta viņiem nav.Tagad, apzinādamies, ka karš beidzies, visi jutās mierīgi un atviegloti. Dons Korleone pats sajauca dzērienus un pasniedza pārējiem. Iedzēris mazu malciņu no savas glāzes, viņš aizkūpināja cigāru.— Es gribu, lai nekas netiktu pasākts ar nolūku izpētīt, kā gāja bojā Sanijs. Tas ir pagājis un aizmirstams. Es gribu, lai sadarbojamies ar pārējām Ģimenēm pat tad, ja tās kļūst alkatīgākas un mēs nedabūjam savu nolīgto daļu. Gribu, lai nekas neizjauktu šo mieru, par spīti jebkādām varbūtējām provokācijām, iekams nebūs atrasta iespēja atgādāt mājās Maiklu. Un gribu, lai tā būtu jūsu galvenā rūpe. Atcerieties — kad viņš atgriezīsies, viņam jābūt pilnīgā drošībā. Es te nedomāju draudus no Tataljām vai Bardzīni. Man raizes dara policija. Mēs, protams, varam tikt vaļā no īstajiem pierādījumiem pret viņu; oficiants neliecinās, un tas skatītājs vai uzraugs, vai kas viņš tur bija, arī ne. Par īstenajām liecībām mums vismazāk jāuztraucas, jo tās mums zināmas. Bet mums jāuztraucas par to, ka policija var safabricēt nepatiesas liecības, tāpēc ka ziņu pienesēji viņus pārliecinājuši, ka tikai Maikls Korleone un neviens cits ir nogalinājis viņu kapteini. Tāds ir stāvoklis. Mums jāprasa, lai Piecas Ģimenes darītu visu, kas ir to spēkos, un grozītu šo policijas pārliecību. Lai visi tie viņu cilvēki, kuri piegādā ziņas policijai, sacer jaunas pasaci­ņas. Domāju, ka pēc manas šodienas runas viņi sapratīs, ka tas ir viņu pašu interesēs. Taču ar to vēl par maz. Mums jāatrod kaut kas īpašs, kaut kas tāds, lai Maiklam par šo jautājumu vispār vairs nebūtu jādomā. Citādi viņam nav nekādas jēgas braukt atpakaļ. Tāpēc domāsim tagad visi par to. Tas šodrīd ir pats galvenais.Un tagad klausieties tālāk! Katram cilvēkam jāļauj dzīvē izdarīt vienu muļķību. Te nu ir manējā. Es gribu nopirkt visu zemes gabalu ap mūsu aleju kopā ar visām mājām. Es negribu, lai kāds no sava loga varētu ieskatīties manā dārzā kaut vai no jūdzes attāluma. Es gribu ap aleju uzcelt sētu un gribu, lai aleja visu laiku tiktu apsargāta. Un gribu, lai sētā ierīkotu vārtus. Vārdu sakot, es tagad gribu dzīvot cietoksnī. Un vēl es jums gribu pateikt, ka vairs nebraukšu uz pilsētu strādāt. Es daļēji atkāpšos no amata. Man gribas strādāt dārzā, pa druskai darīt vīnu, kad ienāksies vīnogas. Es gribu dzīvot savā mājā. Atstāšu šo vietu vienīgi tad, kad braukšu kaut kur brīvdienās vai arī gribēšu satikties ar kādu svarīgā darījumā, un vēlos, lai tad tiktu sperti visi iespējamie piesardzības soļi. Tikai nepār­protiet mani. Es neko negatavoju. Es tikai esmu piesardzīgs. Vienmēr tāds esmu bijis, jo vieglprātīga bezrūpība dzīvē man ir pilnīgi nepieņemama. Sievietes un bērni var atļauties bezrūpību, bet vīri to nevar. Dariet visu bez steigas, bez satrauktas rosīšanās, lai nesatrauktu mūsu draugus. To var paveikt tā, lai viss izskatītos gluži dabiski.