Mario Pjūzo - Krusttēvs

Dons Korleone sāka runāt pirmais un runāja tā, it kā nekas nebūtu noticis. It kā pats nesen nebūtu smagi ievainots, it kā viņa vecākais dēls nebūtu nogalināts un Fredijs aizsūtīts uz rietumiem Molināri Ģimenes aizsardzībā, it kā viņa impērijai nedraudētu sabrukums, it kā Maikls neslēptos kaut kur Sicīlijas tuksnesīgajos klajumos. Viņš runāja brīvi un nepiespiesti, sicīliešu dialektā.

— Es gribu pateikties jums visiem par to, ka esat šeit ieradušies,— viņš sacīja.— Es uzskatu to par personīgu pakal­pojumu un esmu parādnieks ikvienam no klātesošajiem. Un jau pašā sākumā gribu pateikt to, ka neesmu nācis šurp, lai ķildotos vai pārliecinātu jūs par savu taisnību, bet gan lai saprātīgi apspriestos un saprātīgi rīkotos, un darītu visu, lai mēs kā draugi varētu arī šķirties. Es dodu savu vārdu, ka tikai tādi ir mani nolūki, un tie, kuri mani pazīst, zina, ka es ar savu vārdu nemētājos. Nu bet labāk ķersimies pie lietas. Mēs visi šeit esam godavīri, un mums nav savstarpēji jānodrošinās ar garantijām kā advokātiem.

Viņš brīdi apklusa. Klusēja arī visi pārējie. Daži smēķēja cigārus, citi malkoja no glāzēm dzērienus. Visi šie cilvēki bija pacietīgi klausītāji. Un vēl kaut kas viņiem visiem bija kopīgs. Viņi piederēja pie tiem retajiem indivīdiem, kuri atteikušies pieņemt organizētas sabiedrības uzspiestos likumus, kuri atteikušies pakļauties citu cilvēku virsvaldībai. Nebija tāda spēka, nebija tāda mirstīgā starp ļaudīm, kas spētu pakļaut viņus savai gribai, ja viņi paši to nevēlētos. Šie vīri savu brīvo gribu sargāja ar viltu un pulveri. Viņu gribu varēja lauzt vienīgi nāve. Vai arī ārkārtēja saprāta balss. Dons Korleone nopūtās.— Kā gan viss varēja aiziet tik tālu?— viņš turpināja, negaidīdams atbildi.— Nu, tam vairs nav nozīmes. Izdarīts daudz aplamību. Tik neveiksmīgu, tik nevajadzīgu. Bet vis­pirms ļaujiet man pārstāstīt notikušo no sava viedokļa.

Dons ieturēja pauzi, nogaidīdams, vai kāds neiebildīs, tad turpināja:

— Paldies Dievam, man ir atgriezta veselība, un varbūt es spēšu vērst notikumu gaitu uz labo pusi. Varbūt mans dēls bija pārāk straujš, pārāk karstgalvīgs — to es neņemos noliegt. Šā vai tā, pie manis ieradās Soloco un piedāvāja darījumu, kurā vēlējās izmantot manu naudu un manu ietekmi. Viņš teica, ka Tatalju Ģimene esot viņa līdzdalībnieki. Runa bija par narkotis­kajām vielām, un tās mani neinteresē. Es esmu rāmas dabas cilvēks, un šādi pasākumi manai gaumei par karstu. Tā arī es Soloco paskaidroju, saglabādams visu cieņu pret viņu un Tataljas Ģimeni. Savu «nē» es pateicu, kā pieklājas. Pateicu, ka viņa bizness netraucēs manējo un man nav nekādu iebildumu, ja viņš pelna iztiku tādā veidā. Taču viņš to ņēma ļaunā un uzkrāva nelaimes nastu mums visiem. Nu, ko lai dara, tāda ir dzīve. Ikviens no mums varētu nākt klajā ar savu bēdu stāstu. Ne jau tāds ir mans nolūks.

Dons Korleone apklusa un ar žestu palūdza Heigenam auksta dzēriena glāzi, ko Heigens zibenīgi pasniedza. Dons Korleone padzērās un runāja tālāk:

— Es gribu noslēgt mieru. Tatalja ir zaudējis dēlu, un es esmu zaudējis dēlu. Mēs esam kviti. Kas gan notiktu ar šo pasauli, ja cilvēki mūžam turētu ļaunu prātu cits uz citu, par spīti veselajam saprātam? Tas ir Sicīlijas lāsts, tur vīri ir tik aizņemti ar vendetām, ka viņiem neatliek laika pelnīt maizi ģimenei. Tā ir bezjēdzība. Tāpēc es tagad saku: lai atkal viss ir pa vecam! Es neko neesmu darījis, lai uzzinātu, kurš nodeva un nogalināja manu dēlu. Ja noslēgsim mieru, es to nedarīšu arī turpmāk. Man ir dēls, kurš nevar atgriezties mājās, un man vajadzīga garantija, ka tad, kad būšu darījis iespējamu viņa netraucētu atgriešanos, viņa drošībai nestāsies ceļā nekādi spēki no malas. Kad šis jautājums būs nokārtots, varbūt varēsim apspriesties par problēmām, kas mūs visus interesē, un veikt sev pašiem un katram no mums derīgu pakalpo­jumu.— Korleone izplēta rokas izteiksmīgā un itin kā pakļā­vīgā žestā.— Tas ir viss, ko es vēlos.

Runa bija lieliski izdevusies. Tas pats vecais, labais Dons Korleone! Saprātīgs. Pretimnākošs. Meistarīgs runātājs. Taču ikviens no klausītājiem bija ievērojis Dona apgalvojumu, ka viņa veselība esot kārtībā, tātad, par spīti Korleones Ģimenes nelaimēm, viņš nav ar pliku roku ņemams. Tika ievērots arī tas, ka citu darījumu apspriešana nebūs iespējama, iekams netiks noslēgts gribētais miers. Tika ievērots, ka Dons izteicis vēlēša­nos atgūt savu agrāko status quo, ka viņš netaisās neko zaudēt, par spīti aizvadītā gada nedienām.

Tomēr Donam Korleonem atbildēja nevis Tatalja, bet Emiljo Bardzīni. Viņš runāja tieši un skaidri, tomēr bez lieka asuma vai apvainojumiem.

— Viss dzirdētais ir tiesa,— teica Bardzīni,— bet tas nav gluži viss. Dons Korleone izteicās pārāk pieticīgi. Lieta ir tāda, ka Soloco un Tataljas nevarēja uzsākt savu jauno biznesu bez Dona Korleones palīdzības. Šī atteikšanās patiesībā viņus smagi aizķēra. Tā, bez šaubām, nav Dona Korleones vaina. Bet nevar noliegt to, ka tiesneši un politiķi, kas ir labvēlīgi Donam Korleonem pat tad, ja runa ir par narkotiskajām vielām, tādi vis nebūtu ne pret vienu citu, kurš gribētu viņu atbalstu darījumos ar narkotikām. Soloco nevarēja uzņemties šo biz­nesu, nedabūjis garantiju, ka pret viņa ļaudīm vajadzības gadījumā izturēsies saudzīgi. Tas mums visiem zināms. Pretējā gadījumā mēs izputētu. Tagad, kad sodi kļuvuši bargāki, tiesneši un prokurori cērt bez žēlastības katru, kurš iekļūst ķezā ar narkotikām. Pat sicīlietis, ja tam piespriež divdesmit gadus cietuma, var pārkāpt klusēšanas likumu un izmuldēt visu, ko vajag un nevajag. Tas nedrīkst notikt. Dons Korleone pārvalda šo aparātu. Viņa atteikšanās ļaut to izmantot arī mums nav drauga rīcība. Viņš atrauj maizi mūsu ģimenēm. Laiki ir mainījušies, tagad vairs nav kā agrāk, kad katrs varēja dzīvot pēc sava prāta. Ja Korleonem ir teikšana par visiem Ņujorkas tiesnešiem, tad viņam šī privilēģija jādala ar citiem, jāļauj to izmantot arī mums. Bez šaubām, par šādu pakalpo­jumu viņš ar pilnām tiesībām var pasniegt rēķinu, mēs jau te neesam nekādi komunisti. Bet viņam jāļauj mums smelt ūdeni savā akā. Tas ir ļoti vienkārši.

Kad Bardzīni beidza runāt, iestājās klusums. Kļuva skaidrs, ka robežas novilktas un atjaunot status quo vairs nav iespē­jams. Vēl jo svarīgāk bija tas, ka Bardzīni teiktais nepārpro­tami pauda: ja miers netiks noslēgts, viņš atklāti pievienosies Tataljām karā pret Korleonem. Un viņš bija pratis izgaismot ļoti nozīmīgu aspektu. Šo vīru dzīvība un bagātība atkarīga no savstarpējas palīdzības, un atteikšanās pakalpot otram jau ir agresijas akts. Pēc pakalpojumiem negriežas viegli, un tos nedrīkst ar vieglu roku noraidīt.

Beidzot klusumu pārtrauca Dona Korleones atbildes vārdi.

— Mani draugi,— viņš teica,— es nebūt neatteicos pieda­līties aiz stūrgalvības. Jūs visi mani pazīstat. Kad gan es esmu atteicies palīdzēt? Tas gluži vienkārši nav manā dabā. Bet šoreiz man vajadzēja atteikt. Kāpēc? Tāpēc, ka esmu pārlieci­nāts: šis narkotiku bizness mūs nākotnē pazudinās. Šajā zemē pārāk naidīgi skatās uz tādu tirdzniecību. Tas nav viskijs, azartspēles vai, manis dēļ, kaut sievietes — netikumi, pēc kuriem tiecas vairums cilvēku un kurus viņiem aizliedz baznī­cas un varasvīri. Narkotikas ir bīstamas ikvienam, kas ar tām saistīts. Tās var izputināt jebkuru citu biznesu. Turklāt ļaujiet man piebilst, ka man gaužām glaimo jūsu ticība manai varai pār tiesnešiem un advokātiem — kaut jel tā tiešām būtu! Tiesa, man ir zināma ietekme, taču daudzi no tiem, kas mani ciena un uzklausa, mainītu savu nostāju, ja mūsu attiecībās ienāktu narkotiskās vielas. Tādos darījumos iesaistīties šie cilvēki baidās un ir pret tiem ļoti nelabvēlīgi noskaņoti. Pat tie policisti, kuri mums palīdz kontrolēt azartspēles un daudz ko citu, atteiksies palīdzēt narkotiku biznesā. Tāpēc lūgt man pakalpojumu šajā jomā nozīmē lūgt, lai es nodaru ļaunu pats sev. Taču es esmu ar mieru darīt pat to, ja jūs domājat, ka tas nepieciešams, lai normalizētu stāvokli.