Mario Pjūzo - Krusttēvs

Bokiko Ģimene bija unikāla tajā ziņā, ka savā laikā to Sicīlijā pazina kā sevišķi mežonīgu mafijas atzaru, bet tagad Amerikā tā bija kļuvusi par tādu kā miera nesēju. Grupa cilvēku, kas kādreiz bija pelnījuši iztiku ar barbarisku mērķtie­cību, tagad pelnījās ar sava veida labdarību. Galvenā Bokiko Ģimenes vērtība bija sevišķi ciešas asinssaites un tāda uzti­cība ģimenes locekļu starpā, ko apbrīnoja pat tā sabiedrība, kurā uzticība pret ģimeni un tuviniekiem tika vērtēta augstāk nekā uzticība pret sievu.Kādreiz Boķiko Ģimene līdz pat trešās pakāpes brālēniem kopskaitā bija apmēram divsimt cilvēku, un viņi pārvaldīja galveno ekonomikas nozari nelielā dienvidu Sicīlijas apgabalā. Tolaik visas Ģimenes iztiku nodrošināja četras vai piecas miltu maltuves, kas nebūt nepiederēja visiem kopīgi, bet nodroši­nāja darbu un maizi, un minimālu apgādi visiem Ģimenes locekļiem. Ar to viņiem pietika, lai, nostiprinot savu stāvokli ar savstarpējām laulībām, Ģimene veidotu stabilu kopēju fronti pret saviem ienaidniekiem.Viņu pārvaldītajā Sicīlijas nostūrī neviens nedrīkstēja būvēt ne konkurējošu fabriku, ne dambi, kas piegādātu ūdeni viņu konkurentiem vai izjauktu viņu pašu tirgošanos ar ūdeni. Kāds liels zemesīpašnieks reiz mēģināja uzcelt maltuvi tikai pats savām vajadzībām. Maltuve tika nodedzināta. īpašnieks griezās pie policijas un augstākās varas iestādēm, un trīs Bokiko Ģimenes locekļi tika arestēti. Jau pirms tiesas prāvas tika nodedzināta lielīpašnieka savrupmāja. Apsūdzība un apvainojumi tika atsaukti. Dažus mēnešus vēlāk Sicīlijā ieradās kāds ievērojams Itālijas valdības ierēdnis, kurš mēģināja risināt šīs salas hronisko ūdens trūkumu, ierosinādams būvēt lielu dambi. No Romas atbrauca inženieri, lai veiktu mērījumus, un viņus pavadīja vietējo iedzīvotāju — Bokiko cilts piede­rīgo — naidīgie skatieni. Paredzēto teritoriju viscaur ieņēma policija, kurai tika uzbūvētas īpašas pagaidu barakas.

Izskatījās, ka nekas nespēs izjaukt dambja būvi, un Palermo ostā jau tika izkrauti materiāli un iekārta. Tas bija viss, ko izdevās paveikt. Bokiko Ģimene bija nodibinājusi sakarus ar citiem mafijas vadoņiem un noslēgusi līgumu par savu aizstāvību. Smagākās iekārtas daļas tika sabojātas, vieglākās nozagtas. Mafijas deputāti Itālijas parlamentā organizēja birokrātisku pretuzbrukumu iecerētā plāna autoriem. Tas turpi­nājās vairākus gadus, un tikmēr pie varas nāca Musolīni. Diktators pavēlēja, ka dambis jāuzceļ. Tomēr to neuzcēla. Diktators zināja, ka mafija apdraudēs viņa režīmu, jo veidos atsevišķu, no viņa neatkarīgu varu. Viņš deva pilnīgu rīcības brīvību kādam augstam policijas ierēdnim, kurš šo jautājumu aši nokārtoja, sabāzdams visus cietumos vai nosūtīdams uz nomaļām salām spaidu darbos. Pāris gadu laikā viņš bija satriecis mafijas varu, gluži vienkārši bez ceremonijām patva­ļīgi arestēdams ikvienu, ko turēja kaut vai niecīgākajās aizdomās par piederību mafijai. Tādējādi viņš izputināja arī daudzas pavisam nevainīgas ģimenes.

Bokiko ļaudis bija pietiekami neapdomīgi un pārdroši, lai stātos pretī šai neierobežotajai varai ar spēku. Pusi no viņu vīriem nogalināja bruņotās sadursmēs, otru pusi nosūtīja uz soda vietām nomaļās salās. Niecīgajai saujiņai, kas izspruka sveikā, tika nokārtota iespēja emigrēt uz Ameriku, slepeni iekārtojoties uz kuģa, kurš caur Kanādu devās uz Savienota­jām Valstīm. Bēgļu bija gandrīz divdesmit, un viņi apmetās nelielā pilsētiņā Hudzonas ielejā, netālu no Ņujorkas, kur, sākdami no pašas apakšas, viņi pakāpeniski uzstrādājās tiktāl, ka nodibināja savu atkritumu vākšanas firmu un ieguva savā rīcībā smagās mašīnas. Viņi kļuva turīgi, jo viņiem nebija konkurentu. Un konkurentu nebija tāpēc, ka to mašīnas allaž atradās kaut kur sadedzinātas vai sabojātas. Kāds nepiekāpīgs zellis, kurš pastāvīgi nosita cenu, tika atrasts nosmacis zem savas dienā savāktās atkritumu kaudzes.

Bet, kad jaunie vīrieši sāka precēties — protams, ar sicīliešu meitenēm —, drīz saradās bērni, un atkritumu vākšana, kas gan spēja nodrošināt nepieciešamo iztikas mazumiņu, vairs nebija pietiekami ienesīga, lai ļautu izmantot daudzos Amerikas piedāvātos vilinājumus. Un tā Bokiko Ģimene papil­dus uzsāka vēl vienu veikalu — viņi kļuva par ķīlniekiem un palīgiem miera sarunās starp karojošajām mafijas Ģimenēm.Bokiko dzimtas ļaudis visi likās tādi kā neaptēsti, bet varbūt civilizācija gluži vienkārši nebija spējusi ietekmēt viņu pirmatnību. Tā vai citādi, viņi šo savu trūkumu apzinājās un saprata, ka nevar sacensties ar citām mafijas Ģimenēm, lai izveidotu un pārvaldītu augstāk attīstītas biznesa nozares — prostitūciju, azartspēles, narkotikas vai plaša mēroga viltoju­mus. Viņi bija tieši un atklāti cilvēki, kas gan varēja piedāvāt kukuli vienkāršam policistam, taču nekādi neprata tuvoties augstāka ranga politiķim. Bokiko ļaudīm bija tikai divi atbalsta punkti — dzimtas goda apziņa un līdz mežonībai nevaldāma daba.Bokiko dzimtas pārstāvis nekad nemeloja, nekad neizda­rīja nodevību. Tāda rīcība bija pārāk sarežģīta. Turklāt Bokiko nekad neaizmirsa pārestību un neatstāja to neatriebtu, lai tas maksāja ko maksādams. Un tā tīrās nejaušības dēļ viņi uzsāka darījumus, kas vēlāk izvērtās par viņu visienesīgāko biznesu.Kad karojošās Ģimenes gribēja noslēgt mieru un uzsākt sarunas, tās griezās pie Bokiko dzimtas. Bokiko vadonis palīdzēja ievadīt abu pušu sarunas un sagādāja nepiecieša­mos ķīlniekus. Kad Maikls, piemēram, devās tikties ar Soloco, pie Korleones ļaudīm tika atstāts Bokiko Ģimenes pārstāvis, kuru par zināmu samaksu bija nolīdzis Soloco — par ķīlu Maikla drošībai. Ja Soloco būtu nogalinājis Maiklu, tad Korleones Ģimene nogalinātu pie viņiem atstāto ķīlnieku. Šādā gadījumā Bokiko ļaudis atriebtos Soloco kā savas cilts pārstāvja nāves vaininiekam. Tā kā Bokiko bija ļoti pirmatnējas dabas cilvēki, viņi nekādiem šķēršļiem un nekādiem iespēja­miem sodiem neļāva stāties ceļā atriebībai. Tās dēļ viņi bija gatavi maksāt ar savām dzīvībām, un nodevības gadījumā nekas nespēja glābt vainīgos no atriebības. Bokiko ķīlnieks nozīmēja pirmklasīgu apdrošinājumu.Tāpēc tagad, kad Dons Korleone griezās pie Bokiko Ģimenes, lai varētu ievadīt miera sarunas, un sagādāja ķīlniekus visām Ģimenēm, kuras ierastos uz sanāksmi, Dona nolūku patiesīgumu neviens vairs nedomāja apšaubīt. Node­vība te bija pilnīgi izslēgta. Uz sanāksmi varēja braukt tikpat droši kā uz kāzām.Kad ķīlnieki bija nosūtīti, kādas nelielas komercbankas direktora sēžu zālē tika sarīkota apspriede; bankas prezidents bija Donam Korleonem pateicību parādā, un daļa akciju te patiesībā piederēja Donam, kaut arī formāli skaitījās uz prezidenta vārda. Prezidents glabāja sevī svētas atmiņas par brīdi, kad bija piedāvājies uzrakstīt Donam Korleonem ofi­ciālu dokumentu, kas pierādītu viņa īpašumtiesības uz savām akcijām un novērstu jebkādas nodevības iespēju. Dons Korleone šķita satriekts līdz sirds dziļumiem.— Es jums nevilcinā­damies uzticētu visu savu īpašumu,— viņš bija teicis preziden­tam.— Es jums varētu uzticēt gan savu dzīvību, gan savu bērnu labklājību. Man ir pilnīgi nepieņemama doma, ka jūs jebkad varētu mani piekrāpt vai izdarīt kādu ļaunprātību. Tad jau sabruktu visa mana pasaule, mana ticība savām spējām novērtēt cilvēka raksturu. Protams, man pašam viss ir reģistrēts un pierakstīts, lai neparedzētas nelaimes gadījumā mani mantinieki zinātu, ka jūsu pārziņā ir kaut kas no viņu īpašuma. Bet es tik un tā zinu: pat tad, ja manis vairs nebūtu pasaulē un es nespētu aizsargāt savu bērnu intereses, jūs tikpat uzticami gādātu par viņu vajadzībām.