Mario Pjūzo - Krusttēvs

Veltīts Antonijam Kleri.

«Aiz katras lielas bagātības slēpjas noziegums.» Balzaks

Amerigo Bonasera sēdēja Ņujorkas Krimināltiesas zālē un gaidīja taisnīgu spriedumu; viņš gaidīja, kad atmaksa nāks pār to galvām, kuri tik nežēlīgi bija piekāvuši un mēģinājuši piesmiet viņa meitu.

Tiesnesis, vīrs ar uzkrītoši raupjiem sejas vaibstiem, atrotīja melnās mantijas piedurknes, itin kā grasītos fiziski pārmā­cīt abus jaunekļus uz apsūdzēto sola. Viņa seja pauda saltu, majestātisku nicinājumu. Un tomēr visā tiesneša pozā un runas veidā jautās kaut kas neīsts, ko Amerigo Bonasera pagaidām tikai neskaidri sajuta, bet vēl īsti neaptvēra.

— Jūs esat izrīkojušies kā vispretīgākie deģenerāti,— ties­nesis noskaldīja. Taisnība, domās piekrita Amerigo Bonasera. Dzīvnieki. Dzīvnieki! Abi jaunekļi pazemīgi nokāra īsi apcir­ptās galvas, un viņu gludi skūtās sejas pauda padevīgu nožēlu.

Tiesnesis turpināja:— Jūs rīkojāties kā meža zvēri džun­gļos. Jūsu laime, ka jums neizdevās pastrādāt varasdarbus pie šīs nabaga meitenes, citādi es jūs iebāztu aiz restēm uz divdesmit gadiem!

Tiesnesis uz brīdi apklusa, un viņa acis zem iespaidīgi kuplajām uzacīm izmanīgi pārskrēja Amerigo Bonaseras dzel­tenīgajai sejai, tad pievērsās dokumentu un raksturojumu žūksnim sev priekšā. Tiesnesis sarauca pieri un paraustīja plecus, it kā būtu nonācis pie zināmas pārliecības pretēji savai gribai. Viņš turpināja:

— Bet, ņemot vērā jūsu jaunību, jūsu nevainojamo pagātni, jūsu cienījamās ģimenes un tādēļ, ka tiesa un likums savā cildenumā nemeklē pēc atriebības, es piespriežu jums trīs gadus cietuma, sodu nosacīti atlaižot.

Tikai četrdesmit darba gados gūtais apbērētāja profesionā­lais rūdījums palīdzēja satriektajam Amerigo Bonaseram apval­dīt izmisumu un naidu. Viņa jaunā, skaistā meita vēl aizvien guļ slimnīcā ar lauztu žokli — bet šie divi necilvēki tagad brīvi un mierīgi iet mājās? Tā visa bijusi komēdija! Viņš raudzījās, kā laimīgie vecāki steidzas apskaut savus mīļotos dēlus. O, jā, viņi tagad visi ir laimīgi, viņi nu var smaidīt!

Rūgts kamols aizžņaudza Bonaseras kaklu un lauzās aug­šup cauri cieši sakostajiem zobiem. Viņš izvilka baltu mutau­tiņu un piespieda to pie lūpām. Tā viņš stāvēja, kamēr abi jaunekļi brīvi pagāja garām, vēsi un pašapzinīgi smaidīdami un neveltīdami viņam pat ne mirkļa skatienu. Bonasera noraudzījās, kā viņi aiziet, neteikdams ne vārda, un spieda vēso drāniņu cieši pie lūpām.

Tagad tuvojās abu neliešu vecāki, divi vīrieši un divas sievietes apmēram Bonaseras gados, tikai amerikāniskāk ģēr­bušies. Tie uzmeta viņam īsu, vainīgu skatienu, taču aiz tā slēpās savāds, izaicinošs triumfs.

Zaudējis savaldīšanos, Bonasera pagriezās pret viņiem un aizsmakušā balsī uzsauca:—Jūs vēl raudāsiet, tāpat kā es esmu raudājis! Es likšu jums raudāt, tāpat kā jūsu bērni liek man raudāt!— un piespieda mutautiņu pie acīm. Aizstāvji, kas nāca aizmugurē, bīdīja savus klientus uz priekšu pie abiem jaunekļiem, kuri bija pagriezušies atpakaļ, gatavi steigties palīgā vecākiem. Plecīgais tiesas izpildītājs steigšus metās aizšķērsot solu rindu, kurā stāvēja Bonasera. Taču tas nebija vajadzīgs.

Visus Amerikā pavadītos gadus Bonasera bija uzticējies likumam un kārtībai. Un guvis dzīvē panākumus. Tagad, par spīti naidam, kas aizmigloja saprātu, par spīti spējai tieksmei, kas urdīja skriet iegādāties šauteni un nogalināt abus neliešus, Bonasera saņēmās, pagriezās pret sievu, kura vēl aizvien nespēja aptvert notikušo, un teica:—Viņi mūs iznesuši cauri.— Viņš mirkli apklusa un tad paziņoja savu lēmumu, vairs nebaiļodamies par tā cenu:—Taisnību meklēt mums jāiet pie Dona Korleones.

Džonijs Fontāne sēdēja greznā Losandželosas viesnīcas numurā, iereibis un greizsirdības pārņemts, gluži kā jebkurš ikdienišķs vīrs. Atgāzies uz sarkanās tahtas, viņš dzēra viskiju tieši no pudeles, uzdzerdams no kristāla kausa ūdeni ar ledus gabaliņiem. Pulkstenis rādīja ceturto rīta stundu, un reibuma apmiglotajā iztēlē Džonijs jau redzēja, kā viņš nogalina savu sievu, šo staiguli, kad viņa beidzot pārrodas mājās. Tas ir, ja viņa vispār pārnāks. Bija jau pārāk vēls, lai zvanītu pirmajai sievai un apjautātos par bērniem, un tagad, kad Džonija karjera strauji slīdēja lejup, arī draugiem zvanīt viņš nevēlējās. Bija laiks, kad Džonija Fontānes telefona zvans četros no rīta viņiem būtu licies kā pagodinājums, bet šobrīd Džonijs viņus vairs neinteresēja. Viņš sāji pasmaidīja, atcerēdamies, ka ziedu laikos Džonija Fontānes likstas saistīja vairāku Amerikas slavenāko kinozvaigžņu prātus.

Atkal pacēlis pudeli pie lūpām, viņš beidzot izdzirda sievu slēdzam durvis, taču turpināja dzert, līdz viņa ienāca istabā un nostājās vīra priekšā. Cik viņa tomēr bezgala skaista — šī maigā eņģeļa sejiņa, sapņainās, zilās acis, vāri trauslais, bet nevainojami veidotais augums ... Uz ekrāna viņas skaistums bija vēl vairāk izcelts, apgarots. Simtiem miljonu vīriešu visā pasaulē dievināja Margo Astoņas seju. Un nežēloja naudu, lai to redzētu uz ekrāna.

Kur tu biji, velns lai parauj?— Džonijs Fontāne izgrūda.

Drātēties,— viņa atbildēja.

Margo bija pārvērtējusi Džonija dzēruma pakāpi. Viņš pārlēca pāri zemajam kokteiļu galdiņam un sagrāba sievu aiz rīkles. Taču tagad, kad šī valdzinošā seja, šīs skaistās, zilās acis atradās tik tuvu, dusmas pagaisa un viņš atkal jutās bezspēcīgs. Margo nicinoši pasmīnēja. Tā bija kļūda — Džo­nijs tūdaļ atvēzēja dūri. Viņa iebrēcās:— Džonij, tikai ne pa seju—man jāfilmējas!

Viņa smējās. Belziens pa vēderu nogāza viņu uz grīdas. Džonijs uzkrita viņai virsū. Margo elsas uzvēdīja tīkamu aromātu. Viņš sita sievu pa rokām un augšstilbiem, kuru zīdaini maigā āda bija glīti iedegusi. Viņš sita šo sievieti tā, kā savā laikā, būdams valdonīgs pašpuika Ņujorkas ielās, mēdza iekaustīt nekaunīgus puišeļus. Sāpīgs sods, kas neat­stāj ilgstošas sekas—tādas kā, piemēram, izsisti zobi .vai lauzts deguns.

Bet viņš nesita pietiekami stipri. Nespēja. Un sieva smējās par viņu. Uzrāvusi brokāta tērpu augstu virs ceļiem, viņa gulēja uz grīdas un pārākuma apziņā ņirgājās:— Bāz iekšā, Džonij, bāz tik iekšā! To jau tu īstenībā gribi.

Džonijs Fontāne piecēlās. Viņš ienīda šo sievieti, kas tur gulēja uz grīdas, bet skaistums tai bija gluži kā burvju vairogs. Margo pavēlās sāņus un viegli kā balerīna pielēca kājās. Viņa izaicinoši paspēra dažus rotaļīgus dejas soļus, uzdziedē­dama:— Nesāpēja, nesāpēja!—tad kļuva nopietna un gan­drīz sērīgi teica:— Nožēlojamais nejēga, tu taču esi īsts pienapuika. Ak, Džonij, tu mūžam paliksi sentimentāls stulbe­nis! Pat gultā tu esi kā puišelis. Tu vēl aizvien domā, ka tās lietas darāmas tādā garā, kā tu dūdo savas miegainās dziesmi­ņas.— Viņa pašūpoja galvu un piebilda:— Nabaga Džonij! Arlabunakti, Džonij!—Tad Margo iegāja guļamistabā, un Džonijs dzirdēja, kā durvīs pagriežas atslēga.

Viņš apsēdās uz grīdas un paslēpa seju plaukstās. Viņu pārņēma smags, mokošs izmisums. Un tad saslējās sīkstā spītība, kura bija palīdzējusi izdzīvot Holivudas džungļos. Viņš pacēla klausuli un pasūtīja taksometru, lai dotos uz lidostu. Pasaulē vēl ir kāds cilvēks, kas spēj viņu glābt. Viņš dosies atpakaļ uz Ņujorku. Viņš dosies atpakaļ pie šī cilvēka, kura spēks un gudrība viņam šobrīd vajadzīgi un kura mīlestībai viņš vēl joprojām tic. Viņš dosies pie sava krusttēva Korleones.